Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 18. septembrī, būdams LŽS (t.i., 1926. gadā dibinātās žurnālistu arodbiedrības) viens no valdes locekļiem, piedalījos Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par kriminālprocesu Nr. 16870000911 sēdē. Uz turieni mani (diemžēl) bija aizvedis profesionālais pienākums: tā kā pēc t.s. «Rīdzenes sarunām» daudziem bija radies priekšstats, ka politiķi un lieluzņēmēji to vien gribot kā ietekmēt žurnālistus un medijus, tad man kā arodbiedrības valdes loceklim bija pienākums aprādīt patiesību, noveļot nepamatotas aizdomas no kolēģiem.

Lai to izdarītu, es izdarīju pašu vienkāršāko lietu: izanalizēju visas žurnāla Ir publikācijas, tajās minētās «sarunas», un salīdzināju to saturu ar reālajiem notikumiem Latvijā. Atklājās, ka žurnālā publicēti lielākoties t.s. «alternatīvie fakti»: piemēram, tajā publicētas «sarunas» it kā par VAS airBaltic privatizāciju, kaut gan realitātē, kā mēs visi zinām, notika airBaltic privātā līdzīpašnieka akciju nacionalizācija. Tāpat Ir apraksta it kā Šlesera vai ZZS mēģinājumus «ņemt valdībā Saskaņu», kaut gan realitātē tas politiķis, kurš gribēja ņemt Saskaņu valdībā, bija Zatlers: tas pats, kura pārliecību «tikai ar tankiem varēšot mainīt»!

Cits līdzvērtīgs piemērs: reālajā dzīvē tas bija «sorosīts» Ainārs Dimants, kurš plānoja apvienot un pakļaut Latvijas Radio ar LTV, nevis Šlesers vai kāds cits! Un tā bija Saeima un valdība, kas šo nejēdzīgo plānu apturēja. Taču Ir publicēto tekstu versijā, kas nezināmu un neizprotamu iemeslu dēļ pretojas dabā novērojamajai realitātei, praktiski lielākā daļa no žurnālā publicētajiem it kā «faktiem» ir klaji nepatiesi, melīgi un bieži vien pat diametrāli pretēji valstī notikušajam.

Mana ziņojuma centrālais gala slēdziens: no kopējā «Rīdzenes sarunu» publicējuma 79,49% sastāda šādi te nepatiesi elementi («fake news»), kas pēc tuvākas pārbaudes neapstiprinās, un tikai 20,51% no sarakstītā apjoma kaut cik atbilst faktiskajiem notikumiem valstī.

Kad es sēdes noslēgumā savu ziņojumu iesniedzu Ingunas Sudrabas vadītajai komisijai, attiecīgajā parlamentārās izmeklēšanas komisijas lapā mans būtiskākais slēdziens bija atreferēts vēl piesardzīgākā formā: «Uzklausot Imanta Liepiņa ziņojumu par žurnālā Ir publicēto sarunu fragmentos paustās informācijas atbilstību faktiem, secināms, ka vairāk nekā 75% gadījumu minētā informācija nav apstiprinājusies ar faktiem.»

Man pašam nav iebildumu, ka mani secinājumi tiek atreferēti šādā te vispārinātā formā. Lasītāji var un drīkst pārfrāzēt manā ziņojumā pausto.

Iebildumi toties ir bijuši deputātam Andrejam Judinam, kurš raksta: «Komisijas sēdē nekādi komisijas secinājumi pēc uzaicinātā Imanta Liepiņa prezentācijas noklausīšanās netika izdarīti, par ko var pārliecināties sēdes stenogrammā un audioierakstā.»

Tā kā šajā gadījumā strīdus ābols ir mana ziņojuma kopsavilkums, tad lūdzu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļus uzklausīt manu tālāko sakāmo.

Ne I. Sudrabai piedēvētā augšminētā teikuma vecā redakcija, ne operatīvi izlabotā versija neliek imperatīvi uzskatīt, ka manas veiktās analīzes centrālais slēdziens būtu visas parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdziens. (Būdams ziņojuma autors, es šādu ierosinājumu, nododot izdrukāto ziņojumu pēc tā nolasīšanas, nemaz netiku iesniedzis.) Neviens šādu apgalvojumu (to pašu, par kuru Judins tagad sūdzas) vispār izteicis nav!

Mājaslapā ievietotais formulējums gan pirms, gan pēc uzlabošanas ir pareizs. Sākotnējais formulējums «ir secināms, ka vairāk nekā 75% gadījumu minētā informācija nav apstiprinājusies ar faktiem» ir pareizs, jo šis formulējums (tāpat kā viss mans ziņojums 55 lappušu garumā) nevienam neuzliek pienākumu kaut ko obligāti secināt, tikai informē par to, ka šāds secinājums ir izdarāms un var tikt izdarīts, ja cilvēki uzklausa savāktos faktus. Protama lieta, ka ne es (kā ziņojuma autors), ne komisija (kā ziņojuma saņēmēja) nevienam neuzliek par obligātu pienākumu kādam kaut ko secināt; ja pie šo pašu tekstu analīzes pieķertos cits speciālists ar citu metodiku (piemēram, pētītu tekstu atbilstību literārās saziņas normām), viņš nonāktu pie saviem secinājumiem, kurus citiem tāpat nebūtu pienākums automātiski akceptēt. Arī mani izdarītie slēdzieni var būt jaunu debašu iemesls (un var nebūt).

Šobrīd formulējums ir izmainīts uz līdzīgu, kurš tāpat atbilst notikumu gaitai attiecīgajā sēdē.

Iemesls, kāpēc A. Judins ir iesniedzis savu šodien izskatāmo iesniegumu, nesakņojas manā ziņojumā, nesakņojas I. Sudrabas rīcībā pēc sēdes un pat ne «Rīdzenes sarunās». Tas sakņojas faktā, ka A. Judina dzimtā valoda nav latviešu valoda un viņš nepārvalda valsts valodu pietiekamā līmenī, lai atšķirtu formulējumu «ir secināms» no «komisijas sastāvs secināja» vai «visiem tagad ir obligāti jāsecina tas pats, ko nospriedis tas Liepiņš».

Mājaslapā uzrakstītu tekstu ciešamajā kārtā vajadzētu tomēr spēt atšķirt no pavēles izteiksmes. Tas ir sestās vai septītās klases līmenis.

Pateicos Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputātiem par iespēju iesniegt šo paskaidrojumu, kas no oligarhu atmaskošanas beigās kļuva par apcerējumu gramatikā. Tāpat ierosinu veikt pārbaudi, vai A. Judins tiešām prot valsts valodu tādā līmenī, kāds nepieciešams Saeimas deputāta pienākumu pildīšanai. (Pagaidām neatradu nevienu leģitīmu informācijas avotu, no kura varētu secināt, vai A. Judina senči ieradās Latvijā kā militārie vai civilokupanti.)

Centīšos būt klāt šodienas sēdē, lai vajadzības gadījumā varētu atbildēt uz Jūsu jautājumiem un izskaidrot šos valodnieciskos aspektus. Apzinos, ka tie ir visai specifiski, tāpēc deputātiem varētu rasties papildus jautājumi par šīm valodas īpatnībām (izņemot, protams, vienīgi komisijas priekšsēdētāja vietnieci: viņa spēj šīs nianses izskaidrot daudz labāk par mani).

Novērtē šo rakstu:

50
46