Menu
Pilnā versija
Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Artūrs Snips · 23.07.2017. · Komentāri (36)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks sodīts, citam – iespēja izbaudīt sava darba vai īpašuma augļus, citam – pārliecība, ka birojā neieradīsies reketieri un nepieprasīs samaksu par “jumtu”. Dažkārt „jumts” ir skaisti tērpies tiesneša, pašvaldības uzņēmuma vai politiski valdošas partijas paskatā. Man tiesiska valsts citu, prozaiskāku izpratņu starpā nozīmē arī to, ka, vēršoties tiesā, varu paļauties uz likuma varu un likuma nemainīgu piemērošanu.

Es tiesisku valsti saprotu kā sistēmu, kurā tiesa mani vienmēr pasargās no manu tiesību prettiesīga aizskāruma. Tā bērnībā mēs paļāvāmies uz mammu un tēti – “pateikšu mammai” vai „pateikšu tētim”. Tā bija lieliska sajūta, kad ir kāds, kas pasargās no netaisnības un sados sukas pāridarītājiem, ar kuriem pats nevaru tikt galā to fiziskā pārspēka dēļ.

Padomju laikos likumos rakstīts bija viens, bet notika kaut kas pilnīgi pretējs – tiesas lēma “varas vertikālē”. Tā nebija tiesiska valsts, bet tāda, kādas redzam vēl aizvien kaut kur uz austrumiem no Zilupes. Bet kā ir pie mums – vai, izlasot, ka 2x2=4, šādu rezultātu apstiprinās arī tiesa? Pāridarītājs, ciniski smaidot, var teikt, ka 2x2=3 vai 5, un piedāvātais rezultāts būs atkarīgs no izdevīguma viņam. Vai tiesa lēmumu apstiprinās?

Kā cilvēku, kam tikai salīdzinoši nesen radusies tieša saskare ar tiesu sistēmu, mani nebeidz pārsteigt situācija, ka, nosūtot trīs pēc būtības pilnīgi identiskus dokumentus (prasības pieteikumus) uz divām tiesām vai pat nododot šos dokumentus viena tiesu nama diviem vai trīs tiesnešiem, saņemu divus vai pat trīs pilnīgi atšķirīgus lēmumus.

Jā, Latvijas Satversmē ir rakstīts, ka tiesneši ir neatkarīgi, tomēr tajā pašā teikumā aiz saikļa “un” seko vārdi: “vienīgi likumam padoti”. Padotība likumam taču nozīmē likuma ievērošanu, bet likuma ievērošanai vienādos apstākļos vajadzētu novest pie vienāda rezultāta. Bet tā tas nav!

Uz mājām nereti braucu ar 48. autobusu. Un, ziniet, līdz šim nav gadījies, ka šoferis mani aizvestu uz Imantu vai Bolderāju! Neatceros pat minimālas novirzes no maršruta. Lai arī Satversmē nav ierakstītas šofera tiesības būt padotam likumam, viņš ievēro gan likumus, gan noteikumus, gan instrukcijas attiecībā uz maršrutu, kas tam jāievēro. Vispārīgāk runājot, viņš savā rīcībā vadās no likuma kārtības, kāda arī tiesnešiem ierakstīta procesu likumos un kurai jāseko tiesnesim, saņemot un izskatot lietu.

Lai cik neatkarīgs nebūtu tiesnesis, uzskatu, ka viņam ir jāievēro gan procesa normas, gan arī Augstākās tiesas spriedumos norādītais. Tas ierakstīts arī likumā un saistošos dokumentos (kuriem tiesnesis ir padots tieši tāpat kā es vai autobusa šoferis). Es, pilsonis, būdams likumam padots, tomēr vēlos izprast, kāpēc vienādos apstākļos tienešu lēmumi un spriedumi ir tik dažādi.

Un tā – mazliet skaidrībai. Man ir neizprotams, kā gan iespējama situācija, kad vairāki desmiti tiesnešu dažādi lemj par valsts tiesībām saņemt pievienotās vērtības nodokli no nomas darījuma un pat atrodas vairāki tiesu varas pārstāvji, kas uzskata, ka valsts budžetam šis ienākums nav nepieciešams.

Man šobrīd uz galda kaudzītē stāv vairāki simti tiesu spriedumu, kuros tiesas ir lēmušas par zemes nomas maksas un pievienotās vērtības nodokļa piedziņu tajos gadījumos, kad komersants, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, iznomājis sev piederošos zemes gabalus uz zemes esošo ēku īpašniekiem.

Vienlaikus blakus ir (varbūt jāteic, paldies Dievam, ka tik maz!) krietni plānāka kaudzīte, bet arī tajā ir vairāki desmiti tiesu spriedumu, kuros tiesa ir lēmusi, ka pievienotās vērtības nodoklis esot jau ietverts nomas maksā.

Nodokļu rēķinu par to, ka ar tiesas spriedumu parāds piedzenams, likums ļauj izrakstīt pēc sprieduma spēkā stāšanās. Ja tiesa novērtē, ka pievienotās vērtības nodoklis ir jau ietverts nomas maksā, lietā galvenais zaudētājs ir valsts budžets.

Zemes īpašniekam kā nodokļu maksātājam ir tikai divi jautājumi: pirmais - kāpēc tiesas nolēmumi, pastāvot identiskiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, atšķiras? Un otrais – kurš ir atbildīgs par zaudējumiem, kas ar šo tiek nodarīti valsts budžetam, tam nesaņemot piekritīgos pievienotās vērtības nodokļa maksājumus?

Ar šo publiski vēlētos uzdot pilnīgi konkrētu jautājumu – vai Jelgavas tiesas tiesneses K.Konderko, I.Dzerkale, K.Zaura ir spējīgas domāt, no kurienes lai valsts budžets iegūst līdzekļus viņu algām, viņu palīgu algām, un mediķiem un citām profesijām, ja tiesas spriešanā godātās tiesneses ir tik neatkarīgas, ka likuma padotība kļūst sekundāra?

Un jautājums arī Zemgales apgabaltiesai (Jelgavas tiesu namam) – kāpēc par spīti tam, ka šie lēmumi ir diametrāli pretēji visu citu Latvijas tiesu tiesnešu spēkā stājušiem nolēmumiem, netiek ierosinātas apelācijas tiesvedības par to, ka viņu spriedumi neatbilst ne likumam, ne arī Augstākās tiesas secinājumiem?

Autobusa šoferim ir tikai instrukcijas un Ceļu satiksmes noteikumi, taču brauciena mērķis gandrīz vienmēr tiek sasniegts, parasti pat nenovirzoties no maršruta. Arī “saraksts”, neskatoties uz sastrēgumiem, tiek vairāk vai mazāk ievērots.

Tiesas varai esam devuši lērumu dokumentu ar likumiem un instrukcijām, kā arī jaudīgas datubāzes un datorus, kuros katrs tiesnesis var atrast gan likumus, gan to piemērošanas paraugus no citu tiesnešu puses. Tas dod iespējas apsvērt, vai kolēģis likumu ir piemērojis pareizi, nevis katru reizi “izgudrojot savu velosipēdu”.

Tad kāpēc tiesu ceļos, “braucot uz mājām”, es tik bieži nonāku aizaugušā mežā vai neizpļautā pļavā?

Novērtē šo rakstu:

76
16