Menu
Pilnā versija
Foto

Slimā veselības nozare

Pietiek lasītājs · 10.12.2016. · Komentāri (27)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar e-slimības projektu, kas diskreditē e-Veselības jēdzienu Latvijā, galvenā uzmanība veselības sektorā šobrīd ir pievērsta Nacionālajam veselības dienestam (NVD). Dienesta direktore Daina Mūrmane-Umbraško pēc 2 gadu muļļāšanās ir atgriezusies darbā Veselības ministrijā (VM), un dienests ir bez vadības. 

Iepriekšējais NVD direktors Dr. Māris Taube 2015. gada sākumā atgriezās psihiatra profesijā un tagad ārstē neirotiskos un depresīvos pacientus Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra filiālē "Veldre" Juglā. Tur ir daudz mierīgāk nekā VM un NVD, kad kārtējo reizi nevar piedzemdēt e-Veselību un projekts jāatliek vēl uz 9 mēnešiem.

Ja ārstam ir 15 minūtes uzklausīt pacientu, noteikt diagnozi un izrakstīt darbnespējas lapu un receptes, un tad jau gaida nākamais pacients, bet ieiešana sistēmā un minēto dokumentu izrakstīšana aizņem pusstundu un vairāk, tad sistēma nav izmantojama, un būs vien jāatdod iztērētie miljoni Eiropas Savienībai.

Kāpēc? Tāpēc, ka sistēmu veidoja daži ierēdņi, pārāk paļaujoties, ka 6 firmas, kas uzvarēja projekta daļu iepirkuma konkursos, pašas brīvprātīgi sadarbosies un bez pasūtītāja kontroles un līdzdalības lēmumu pieņemšanā, kā arī bez mediķu līdzdalības izstrādās ideālu rezultātu.

Tomēr bez NVD Veselības ministrijai vēl ir 9 (!) citas padotības iestādes, neskaitot slimnīcas, kas ir kapitālsabiedrības (valsts SIA). Tai skaitā ir arī Rīgas Stradiņa universitāte, Medicīnas muzejs, Valsts Asinsdonoru centrs un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (ātrā palīdzība). Bet stāsts šobrīd nav par tiem.

Viena no mazāk zināmajām iestādēm ir Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), kas atrodas Duntes ielā, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas teritorijā. Tas nodarbojas ar statistiku, pētījumiem, atsevišķu infekcijas slimību gadījumu reģistrāciju un ar veselīga dzīvesveida un slimību profilakses reklāmas kampaņām. 

Šā gada 5. decembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veica iepriekš nepaziņotu pārbaudi, un guva apstiprinājumu anonīmiem signāliem, ka SPKC štatu sarakstā ir fiktīvi darbinieki, kuriem SPKC pat nav iekārtotas darba vietas.

Laikā, kad SPKC pamatdarbības struktūrvienības un it īpaši IT speciālisti sūdzas par cilvēkresursu trūkumu, SPKC ir "darbinieki", kam nav jānāk uz darbu, tikai jāatdod sava alga kādam citam. KNAB tagad skaidro, kam. 

Iespējams, tā ir SPKC direktore Iveta Gavare vai uzpūstā Personāla un procesu vadības departamenta direktore Sanita Sīpola, vai vēl kāds cits. Ceru, ka drīzumā ziņās lasīsim, ka ierosināts kriminālprocess un vainīgie tiks nodoti tiesai.

Vēl viens juridisks kāzuss, kurā iesaistīta šī iestāde, saistīts ar Ministru kabineta 2015. gada 4. augusta noteikumiem Nr. 446 "Kārtība, kādā atļauj izmantot pacienta datus konkrētā pētījumā".

Izskaidrojot ļoti vienkāršoti, Pacientu tiesību likuma 10. pants principā aizliedz izmantot pacienta slimības vēsturi medicīnas pētījumiem bez pacienta piekrišanas. Domājat, ka Latvijā netiek veikti pētījumi? Katrs medicīnas studenta kursa vai diploma darbs prasa veikt lielāku vai mazāku pētījumu! Un kur nu vēl zāļu firmas. MK noteikumu anotācijā minēts, ka Latvijā ik gadus tiek veikti 4000 pētījumu.

Parasti pētniekam vai studentam izdodas ievākt datus anonīmi (tad piekrišana nav nepieciešama), vai savākt prasītās piekrišanas no vairākiem vai dažiem desmitiem pacientu, kas nu tajā brīdī ir ārstniecības iestādē, tādā gadījumā viss ir kārtībā.

Bet ko darīt tad, ja nopietnam pētījumam tomēr vajadzīgi dati par vairākiem tūkstošiem pacientu vai arī par pacientiem, kas sen devušies mājās vai uz labākiem medību laukiem? Tam Saeima paredzēja minētajā likumā izņēmumu, kas valdībai ļauj izstrādāt noteikumus, kā šo principu drīkst apiet.

Un valdība izstrādāja minētos noteikumus nr. 446, kuros salika tad lielus šķēršļus, lai pētījuma veicējam ir jādodas pēc atļaujas kā Daiļajam Princim pēc Princeses Fionas. 

Īsumā, atļauja ir jāformē caur divām iestādēm - Datu valsts inspekciju (DVI, kas ir atsevišķa stāsta vērta Tieslietu ministrijas - t.i. LOŠA iestāde) un SPKC. SPKC pārstāvji noteikumu apspriešanā: 30 pētījumi gadā? ar cepurēm nomētāsim! 

Kad nu noteikumi bija pieņemti, Rīgas Stradiņa universitāte satraucās, kā tad īsti lai tos izpilda? Arī SPKC īsti nesaprata, ko tad nu bija uzņēmušies darīt. Tad nu Veselības ministrija pieņēma Zālamana cienīgu lēmumu, un nosūtīja šīm iestādēm indulgences vēstuli, ka MK noteikumus nevajag pildīt! Jo, lūk, K.Ketnera vadītajai ierēd-niecībai liekas, ka ja jau dažos pētījumos izmanto informāciju, kur nevar identificēt pacientu, tad jau tā notiek vienmēr.

Jā, arī tad, ja pētnieks vai students tur rokās pacienta slimības vēsturi, uz kuras rakstīts vārds, uzvārds, personas kods, adrese un darbavieta. Līdz ar to, tā arī nevienam pētījumam atļauja nav izdota! Domājat, tie tāpēc nenotiek??? Notiek gan, tikai šie noteikumi kļuvuši par kārtējo birokrātisko dokumentu, kas netiek pildīts.

Atgādināšu kādu lirisku komentāru, kuru lasīju, kad amatā tika iecelta A.Čakša:

„Pēc ministrienes Čakšas,

Vai nevajadzēs dakšas?”

Novērtē šo rakstu:

65
10