Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau pērnruden biju iecerējis apskatīt Vācijas vēlēšanu rezultātus, bet šamie izcili ievilka valdības veidošanas procesu, un katrā tā pagriezienā atkal šķita, ka drusku jānogaida, jo nevar tak zināt, kas tur iznāks. Šīs trešdienas rīts nāca ar prieces vēsti: neredzēti ilgstošais sarunu pēdējais raunds beidzies ar svarīgāko starprezultātu (akcents uz “starp”), ir panākts kompromiss par koalīcijas līgumu, un sākti dalīt ministru amati.

Bet process vēl nav galā, lai arī balsošana Bundestāgā būs tīra formalitāte. Līdz šai formalitātei gan vēl jātiek, jo sociāldemokrātiem būs savs iekšējs balsojums par GroKo (Lielās Koalīcijas) līguma apstiprināšanu. Izziņai: iepriekšējā SPD kongresā, kurš apstiprināja partijas dalību valdības veidošanas sarunās, partijas spice izdabūja sev labvēlīgu balsojumu ar lielām grūtībām un nelielu pārsvaru.

Man kā profesionālam rakstu darbu garumā vilcējam ir atkal iespēja kādu nedēļu paskatīties, kas tad tur īsti būs, lai neizblamētos ar pārsteidzīgām prognozēm.

Ķeros pie ierastas metodes, mēģinu atminēties, kā šādās reizēs rīkojušies veiksminieki, talanti un ģēniji. Viens piemērs šķiet gan amizants, gan visnotaļ aktuāls: 19. gs. pirmajā trešdaļā oficiozā kritika gaidīja no Puškina kādu patriotisku, krievu ieroču uzvaras slavinošu opusu, bet viņš tā vietā uzrakstīja poēmu Mājiņa Kolomnā. Sižeta kulminācija: no baznīcas mājās atsteigusies Atraitne krīt ģībonī, redzot, ka jaunpieņemtā virēja Mavra skuj bārdu. Mavra, kura/kurš acīmredzot ir Atraitnes meitas Parašas mīļākais, aizmūk.

Poēma sarakstīta 1830. gadā, publicēta 1833. No 54 oktāvām pirmās 22 ir ievads, kam nav sakara ar pašu sižetu, bet apcer rakstīšanu oktāvās kā tādu. Lielisks paraugs, pie kura pieturos arī šeit.

Modo vir, modo femina

Te vīrietis, te sieviete, ­– šo citātu no Ovidija Metamorfozēm Puškins bija licis savai poēmai par epigrāfu, kas publikācijā gan svītrota. Pēdējo nedēļu aktuālākā tēma, tviterastu prieks un acuraugs. Vienu uzskatos priekšpēdējā kauja, lai nepieļautu postošu mainīga cilvēku dzimuma jēdzienu, kuru enteļugentu aprindās savulaik ievazājis sorosīts Ovidijs (20. marts 43 BC – AD 17/18), bet konvencijas proponentu redzējumā vienīgā metode, kā apturētu sievu klapēšanu caur to, ka visi pļēguri izlasīs stambulēšanas papīrus un apkaunēsies.

Nu līdzīgi kā “Komunisma cēlāja morāles kodekss” nodrošināja augstus tikumus padomijā, vai kā ANO Drošības padomes rezolūcijas mums ir nodrošinājušas mieru Tuvajos Austrumos un divu miermīlīgu un draudzīgu valstu izveidošanu bijušajā Britu Palestīnas mandātteritorijā. Uz veselībām, biedri konvenciju svētturi, lai jums iet labumā!

Katram kaut cik vesela saprāta apveltītam vērotājam ir skaidrs, ka nekādas konvencijas pašas par sevi neko negarantē un tukšdiršana par vardarbības novēršanu caur papīru parakstīšanu ir vismaz smieklīga.

Otri, ratifikācijas pretinieki, ir rūpestu un baiļu pilni, ka konvencija ir tikai piesegums mūsu tradicionālu vērtību iznīcināšanai, dzimuma metamorfožu padarīšanai par normu un visu citu Sodomas un Gomoras briesmu instalēšanai.

Vēsi apskatot augšminēto dalījumu, jāatzīst, ka neesmu ne pie vieniem, ne pie otriem. Tāds tā kā stambulkonvencijas politandrogīns.

Pirmajā grupā nekādi neiederos, jo savu proklamēto mērķi – vardarbības mazināšanu – konvencija nekādi neietekmēs. Un piedevām pie mums krimināli sodāma ir ikkatra vardarbība, lai tā būtu pret minoritātēm vai mažoritātēm. Arī nožēlojamā blēšana, ka mums to vajag vairāk par citiem, ir tīri faktoloģiskas blēņas. Tā, piemēram, Lielbritānija to nav ratificējusi, bet miljoni tās iedzīvotāju ir musulmaņi, kuri pēc pašu britu atzinuma lielā mērā respektē šariatu, ieskaitot sievas pēršanu utt.

Pie otrās grupas – kaujinieciskiem konvencijas noliedzējiem tās kaitīgās un potenciāli nācijas izdzīvošanai draudīgās ietekmes dēļ – es arī nepiederu, bet par apsvērumiem daži teikumi zemāk.

“Ja Dievs arī nedarīja cilvēkus vienlīdzīgus, tad to paveica Semjuels Kolts”

Realitātē konvencijas kaut ko dod vai nedod tikai tad, ja to ieviešanai vai gluži otrādi, pretdarbībai pret tām ir pietiekoši resursi. Pirmām kārtām nauda un spēks. Vai arī droši sabiedrotie, kas kompensē resursu iztrūkumu.

Latvijas Republikas simtgades sakarā redzam daudz informācijas par neatkarības izcīnīšanu, un maisu un labvakaru sakarā – par valstiskuma atjaunošanu. No konvenciju viedokļa mums 1918. gadā būtu bijis jāpaliek Krievijas sastāvā, bet pēc 2. Pasaules kara – jāatgūst neatkarība.

Bet notika ikurāt otrādi un tā vienkāršā iemesla pēc, ka Neatkarības cīņās mēs savus naidniekus varējām uzvarēt arī militāri. Pēc 2. Pasaules kara mūsu sabiedrotie formāli buldurēja par “okupāciju”, bet karot ar sovjetiem netaisījās, jo tie bija pārāk stipri. Savu neatkarību mēs atguvām tad, kad padomija sabruka, bet Krievijai bija pārāk lielas savas problēmas. Šoreiz izsprukām bez kara, tai skaitā tāpēc, ka mūsu sabiedrotie beidzot mūs galu galā tomēr atbalstīja, lielos vilcienos ņemot.

Mūsu nācijas izdzīvošanai vissvarīgākais ir būt stiprāko sabiedroto pusē, un tādēļ ikkatra bināra izšķiršanās, kā šoreiz ir ar to nolāpīto konvenciju, ir jāizskata no šī viedokļa.

Vai ES mūs sargās no Krievijas? Diemžēl ne. Argumenti ir skaidri redzami ikkatram, kas grib tos redzēt. Vācu armija ir skumjā stāvoklī, šamējo kanclers sociķis Šrēders piehaltūrēja par krievu aģentu, bet tagad strādā pie čekistiem oficiāli, stumj cauri gāzes vadus, lai apietu mūs un Poliju un stiprinātu vācu – krievu draudzību. Družba, froindšaft, ževačka, kā tautu draudzību festivālu laikā.

Savukārt jevropa mums savu kārtību kārļu–karlīnu, modo vir, modo femina jautājumā uzspiedīs neatkarīgi no tā, būsim tur kaut ko parakstījuši vai nebūsim. Jo staigājam pa Briseli pastieptu roku, visi kaut cik vērā ņemami projekti pie mums ir iespējami tikai ar Eiropas naudām. Lai atceramies pirms pāris gadiem iestājušos aplauzienu celtniecībā, tuvu industrijas katastrofai. Iemesls vienkāršs: nebija sakārtoti ES fondi. Un viss. Šitik vienkārši.

Vienīgā joma, kur mēs esam spējuši parādīt savu apņēmību un praktisku rīcību, ir mūsu dalība NATO. Vai stambulekļa parakstīšana palīdzēs vai traucēs mūsu dalībai stiprāko un drošāko sabiedroto klubā? Ne palīdzēs, ne traucēs.

Palīdzēs Zemessardzes stiprināšana, Jaunsardzes attīstīšana, aizsardzības budžeta saprātīga izmantošana.

Semjuēls Kolts ar savu leģendāro revolveri devis cilvēku iespēju izlīdzināšanā vairāk par diviem dučiem konvenciju. Ar nosacījumu, ka ir nauda, par ko nopirkt, ir prasme rīkoties un ir īstie sabiedrotie.

Te arī manas pašattaisnošanās beigas. Tiem, kas Puškina poēmu nelasīs, divas oktāvas nobeigumam:

XV

Фигурно иль буквально: всей семьей,

От ямщика до первого поэта,

Мы все поем уныло. Грустный вой

Песнь русская. Известная примета!

Начав за здравие, за упокой

Сведем как раз. Печалаю согрета

Гармония и наших муз и дев.

Но нравится их жалобный напев.

XL

Вот вам мораль: по мненью моему,

Кухарку даром нанимать опасно;

Кто ж родился мужчиною, тому

Рядиться в юбку странно и напрасно:

Когда-нибудь придется же ему

Брить бороду себе, что несогласно

С природой дамской… Больше ничего

Не выжмешь из рассказа моего».

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0