Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas. Prasība īpaši skaļi atskan tajās reizēs, kad valdošā kliķe (oligarhija) nevar klusi un ātri vienoties par kandidātu – izvēlēties superpelēcību no pelēcību kontingenta.

Sabiedrībai tas kļūst zināms, iejaucas žurnālisti, politiķi, eksperti, mājsaimnieces, sabiedrībā pazīstami cilvēki, interneta komentāru ģēniji, medijos sākas diskusija par konkrētiem piedāvājumiem, un šajā diskusijā ātri ielaužas atgādinājums par demokrātiskajām tiesībām tautai vēlēt valsts galveno amatpersonu. Tā tas, piemēram, bija pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 2015.gada 3.jūnijā. Toreiz pat tādi karjerismā apdāvināti tipi kā Kalniete un VVF paši nekaunīgi piedāvājās kļūt par Valsts prezidentu.

 

Prasībai turpmāk vajadzēja atskanēt 2019.gada pavasarī vai vasaras sākumā. Taču regularitāte tika negaidīti izjaukta, un LR publiskajā telpā atkal sākās diskusija par iespēju tautai vēlēt Rīgas pils saimnieku.

Klusumu apzināti izjauca Valsts prezidents. 2017.gada 22.jūnijā viņš uzstājās ar runu parlamentā un aicināja politiķus beidzot atbalstīt latviešu tautas ilgoto sapni. Runātājs dedzīgi aģitēja nekavējoties izmainīt Satversmi, lai jau 2019.gadā Valsts prezidentu vēlētu tauta.

Visticamākais, valdošā kliķe Valsts prezidentam nelika speciāli musināt sabiedrību pirms Līgo svētkiem. Dzērumā un ar šašlikiem pārpildītu kuņģi šo tēmu nedrīkst apspriest. Visticamākais, atkārtoju, tā bija Valsts prezidenta iniciatīva. Iemesls iniciatīvai varēja būt nespēja izdomāt kaut ko prātīgu un vajadzīgu, ko likt galdā savā runā. Tā bija adresēta ne tikai nācijas 100 gudrākajām galvām, bet visai cilvēcei.

Par Valsts prezidenta runu parlamentā tradicionāli ir zināma interese ārzemēs. Muļķības un sīkumi runā nedrīkst izsprukt. Tam ir iknedēļas „piāra” izteikumi. Cilvēces priekšā ir patētiski jārunā par lielām problēmām – nacionālām, planetārām, kosmiskām. Tā tas jādara arī tad, ja prezidentam valstī nav nekādas teikšanas un konkrēto personu augstajā krēslā neviens vispār nevērtē nopietni un izturas pret viņu kā pret mūsdienu vietējo Mīdasu, - viss, par ko seno frīģiešu ķēniņš Mīdass izsacījās, un viss, ko viņš darīja, bija šausmīgas muļķības. Saprotams, vēl iederas asociācijas ar zinātnē fiksēto psihopatoloģisko Mīdasa sindromu – seksuālās brīvības un partneru maiņas maniakālo tieksmi.

Ne tik svarīgi ir noskaidrot Valsts prezidenta negaidītās iniciatīvas iemeslu. Daudz svarīgāk ir pievērsties iniciatīvas sekām.

Sekas ir interesantas. Aktuālajā idejiski politiskajā kompleksā ar skaisto nosaukumu „Tautas vēlēts Valsts prezidents” atklājās vairāki eksotiski viedokļi. Tie attiecās uz kompleksa galveno subjektu – latviešu tautu. Atklājās latviešu tautas eksotisks vērtējums gan kopumā cilvēciskajā aspektā, gan atsevišķi politiskās apziņas aspektā.

Valsts prezidenta iniciētās tēmas apspriešanā aktīvi iesaistījās bijušie Valsts prezidenti Zatlera kungs un VVF kundze. Viņi ir eksotisko viedokļu autori.

Eksotisks (savāds, dīvains) viedoklis nav iespējams bez prāta izauklētas dīvainības. Tāpat nav iespējams bez drosmes piedāvāt savu dīvainību citiem cilvēkiem.

Mūsdienu politiķi nav eksotisku viedokļu autori. Tas ir starptautiski akceptēts novērojums. Eiropā pēdējais politiķis, eksotisko viedokļu autors, esot bijis sers Čērčils. Viņa slavas pamatā ir viedokļu dīvainība. Mūsdienu politiķi stingri ievēro rekomendāciju: valoda dota tāpēc, lai slēptu dīvaino viedokli. Sers Čērčils neslēpa savu dīvaino viedokli.

Arī Zatlers un VVF šovasar nolēma atsacīties no minētās rekomendācijas. Viņi nolēma neslēpt savu dīvaino viedokli. Tam īsto iemeslu zina tikai viņi paši. Mēs varam vienīgi uzdrošināties minēt iemeslu.

Iemesli varētu būt divi. Mūžs ir pagājis, politiskā karjera ir galā, dažādu nelietību dēļ nav izredzes otro reizi pasēdēt siltajā krēslā. Tāpēc vairs nav jēgas izlikties. Tāds varētu būt pirmais iemesls.

Otrais iemesls (dāmai) varētu būt vecuma marasms, kas atslēdzis prāta kontroli, vai arī prāta iedzimta patoloģija (kungam un tāpat varbūt dāmai), kuru līdz šim izdevās uzskatāmā formā neizrādīt, kaut gan kungam reversiblais prāts, kā tūlīt redzēsim, reversīvi funkcionē vienmēr.*

VVF viedoklis jautājumā par iespēju atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu ir divdomīgs. No vienas puses viņa atbalsta ideju. Taču no otras puses (un tas ir tas eksotiskais!) viņa pilnā mērā apšauba latviešu tautas spējas konstruktīvi ievēlēt augsto amatpersonu: „Kaut gan – nu, teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence (!?) ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir  mazāk gudra par caurmēru".

Diemžēl vispirms ir nepieciešams terminoloģiski precizēt zinātņu doktores, profesores un akadēmiķes teikto. Izglītots cilvēks latviešu valodā nesaka „normāla inteliģence”, runājot par intelektu. VVF runā par intelektu. Par to nepārprotami liecina vārdi „gudrāka par caurmēru” un „mazāk gudra par caurmēru”. Gudrība ir intelekta (saprāta) spēja.

Tātad VVF saka, ka „tikai pusei no iedzīvotājiem” (50%) ir normāls intelekts. Par iedzīvotāju (bet tie etniski tolerantajai dāmai Latvijā ir tikai latvieši) abām atlikušajām „ceturtdaļām” (25%+25%) zinātņu doktores, profesores un akadēmiķes teiktajā netiksim skaidrībā. Nav saprotams, kādā kvalitātē ir „caurmērs”. Vienīgi ir saprotams, ka „caurmērs” nav tas pats, kas „normāla inteliģence”. Tātad „caurmērs” ir vai nu sliktāks vai labāks par „normālu inteliģenci”.

„Caurmērs” paliks neatšifrēts. Un tas nav galvenais. Galvenais ir eksotiskais apgalvojums, ka no latviešu tautas tikai pusei ir normāls intelekts. Tāpēc VVF apšauba latviešu spējas konstruktīvi vēlēt Valsts prezidentu. Latviešu tauta nav intelektuāli nobriedusi, lai pati izlemtu politiskos jautājumus. Tauta ievēlēs muļķi vai oligarhu sulaini. Taču vistrakākais - tauta var ievēlēt Kremļa cilvēku. VVF ieskatā „Krievijas ietekme tautas vēlēta prezidenta procesā noteikti izgaismotos”. Tā viņas teikto atreferēja kāds medijs.

Zatlera kunga prāta produkcijā vēl it kā nedrīkstētu saskatīt marasmu. Viņam ir 62 gadi. Tomēr viņa izteikumos ir lielāka nesaprātība nekā gandrīz 80 gadus vecās politiskās kolēģes izteikumos. Zatlers saka: „Pasaule ir mainījusies, un mums jāsaprot, ka mēģinājumi no ārpuses, no Krievijas ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas, Francijas prezidenta vēlēšanas, nemaz nerunājot par tādām valstīm kā Čehija vai Moldova. Tiks ietekmēta arī Latvijas prezidenta ievēlēšana. Ja viņas būs tiešas. Jo ietekmēt 51 deputātu, lai viņi pieņemtu kaut kādu neprātīgu lēmumu Latvijas valstij, ir ļoti ļoti grūti(!?). Ietekmēt publiskas vēlēšanas ar mūsdienīgiem līdzekļiem ir ļoti viegli.”

Nav nepieciešams komentēt šo reti dumjo apgalvojumu par mūsu parlamenta deputātu neuzpērkamību. VVF izsakās saprātīgi: "Starp citu, Saeimā, kad balso, mēs ļoti labi zinām, ka ir iespējas piezvanīt kādam un piedāvāt naudu par balsojumu šim kandidātam vai citam. Un pēc tam mūsu dienesti saka – jā, nu zvani bija, mēs varam izsekot zvanu sērijai, bet mēs jau nezinām, par ko viņi runāja! Tātad – korupcija un naudas iespaids jeb politisks iespaids ir vienmēr iespējams.”

Zatlera kunga prāta stāvoklis ir ļoti satraucošs. Izmantojot VVF, domājams, zinātniski izstrādāto latviešu klasifikāciju, viņš acīmredzot ir krietni „mazāk gudrs par caurmēru”. Attaisnojās VVF bažas. Ja latviešu simts gudrākās galvas ievēlēja pilnīgu muļķi, tad intelektuāli Dieva ne visai aplaimotā tauta var patiešām ievēlēt oligofrēnijas sagandētu hominīdu. LR Valsts prezidents atkal var kļūt intelektuāli neadekvāts indivīds, kuram pienākas invaliditātes visaugstākā grupa.

Zatlera kunga intelekts ne tikai izšļāc ārprātīgas dumjības. Viņa intelektam tāpat pietrūkst elementāras stabilitātes. Viņa reversiblais prāts nemitīgi izšļāc jaunu viedokli. Žurnālisti ir saskaitījuši, ka viņa viedoklis par tautas tiesībām vēlēt prezidentu ir reversīvi funkcionējis 7 reizes: 2009.g.oktobrī, 2010.g.jūnijā, 2011.g.jūlijā, 2011.g.augustā, 2012.g.martā, 2014.g.februārī, 2017.g.jūlijā.**

Piemērā minēšu divus variantus. 2009.gada oktobrī Zatlers sacīja: „Vairākas partijas arī šeit izteikušās par tautas tiesībām izraudzīt Valsts prezidentu. Ja rīt tādas vēlēšanas notiktu, es kandidētu. Man būtu lielāks gandarījums saņemt amata mandātu no tautas, arī lielākas pilnvaras un tautas uzticības sajūta. No tā nav jābaidās, taču sabiedrībā jādiskutē un jāpieņem tautas vēlēta prezidenta institūcijas modelis”. 2015.gada februārī (pie reizes izšļācot kārtējās dumjības) Zatlers sacīja: „„Es domāju, ja mēs ejam uz tādu mērķi, tas prasīs astoņus gadus (!?). Pirms Latvijas tautai tiek dotas tiesības vēlēt Latvijas prezidentu, ir jāpārrunā vairāki jautājumi. Piemēram, kā neizjaukt politisko līdzsvaru (!?)  valsts pārvaldē starp dažādām varām – prezidentu, Saeimu un Ministru kabinetu. Patlaban visu varu vidū valda līdzsvars (!?), taču nav zināms, vai tas saglabāsies (!?), ja Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents”.

Prasība latviešu tautai atļaut vēlēt Valsts prezidentu ir organiski vienota ar latviešu tautas politisko apziņu. Formāli, teorētiski, demokrātiski prasība ir politiski loģiska. To neviens nenoliedz vai neapšauba. Šaubas ir vienīgi par latviešu tautas politiskās apziņas līmeni. Ja VVF eksotiski vērtē latviešu „inteliģenci”, tad viņa faktiski eksotiski vērtē latviešu tautas politisko apziņu. Tas pats attiecās uz citiem, kuri baidās atļaut latviešiem vēlēt prezidentu. VVF ieskatā latviešu tautas politiskās apziņas līmenis ir nepietiekams politiskajai patstāvībai.

Diemžēl diskusijā netiek runāts par tautas politisko apziņu. Jēdzienu „politiskā apziņa” nelieto politiķi un nelieto arī politoloģijas eksperti, akadēmisko aprindu kadri. Diskusija faktiski mutuļo sadzīves filosofijas „buldurējumā” un bez vēlamās teorētiskās kvalitātes. Nosauktie argumenti „par” vai „pret” ir drīzāk „ķēķa” spriedelēšanas garā, bet nevis balstīti nopietnā analītiskajā materiālā.

Tas ir žēl. Virspusējais un primitīvais „ķēķa” gars patiesībā netieši liecina par neieinteresētu un necienīgu attieksmi pret tautu. Lieta ir tā, ka tautas politiskā apziņa ir speciāli jāveido un sistemātiski jāpilnveido. Tam ir jābūt speciāli organizētam pasākumam, pasākumu sērijai, pasākumu kampaņai. Tautai ir jāpalīdz iegūt pēc iespējas pilnvērtīgāku politisko apziņu. Par tautas politisko apziņu eksistē zinātniskie termini un zinātniskās teorijas, kuras pie mums netiek izmantotas.

Sabiedrībā speciāli uzkurinātā un nenosvērtā kņada ap „Rīdzenes sarunām” arī apliecina tautas politiskās apziņas vienmuļo skalošanos zemāk par jūras līmeni. Kā parasti pie mums, galvenais nav kļuvis galvenais. Lembergs, Kučinskis, Valsts prezidents, ģenerālprokurors, advokātu brālība, eksperti, deputāti, partiju priekšnieki, žurnālisti, interneta komentāru visziņi nerunā par galveno.

Lembergs un citi „sarunu” varoņi taisnojās. Viņi atsaucās uz politiķu tiesībām runāt par visu kaut ko un jebkurā kompānijā. Viņu attaisnojumus daudzi atbalsta.

Bet to nevajag darīt. Pirmkārt un galvenokārt pret „sarunu” dalībniekiem nedrīkst izturēties kā pret politiķiem. „Sarunu” saturs liecina, ka tās nav politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas.

Politiķi visur un vienmēr valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar slēgto klubu. Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra organizatoriskā darba forma. Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt atklāti un niansēti bez lieka retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Neformālas diskusijas principā ir daudz auglīgākas nekā oficiāli formālas diskusijas, kurās katrs sevi vairāk ārēji izrāda, nekā runā par būtību.

Mūsu „politiķu” neformālās „sarunas” būtu normāla parādība, ja tajās diskutētu par valsts attīstības jautājumiem; respektīvi, jautājumiem, kuri attiecās uz sabiedrības kopējām interesēm un vajadzībām. Bet tā taču nenotiek. Mūsu „politiķi” viesnīcā runāja par savām interesēm; respektīvi, runāja par to, kur un kā kaut ko nozagt. Viņi nerunāja par valsts interesēm. Un tā, saprotams, ir fundamentāla atšķirība, kuru visi, domājams, intuitīvi izjūt, bet neakcentē „sarunu” nosodījumā.

Tā vien liekas, ka „sarunu” varoņi un viņu nosodītāji nemaz nesaprot minēto atšķirību. Kņada līdz ar to ir kļuvusi bezjēdzīga, jo netiek nosodīts galvenais – „politiķu” runāšana tikai par savas zagšanas perspektīvām, bet nevis par valsts attīstību. Plašāk sakot – netiek nosodīta organizētā noziedzība. Tās nebija politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas, ko „knābs” tūlīt adekvāti nekvalificēja, jo pats ir viens no Lielās Bandas elementiem. Pret „sarunām” nākas izturēties kā pret organizētās noziedzības bandītu sarunām, plānojot jaunus noziegumus pret valsti un tautu. Lembergs u.c. attaisnojās kā bandīti, bet nevis kā politiķi.

Nav noliedzams, tautas politiskā apziņa veidojas arī bez ārējās palīdzības. Taču tā ir stihiski veidojusies politiskā apziņa ar stihiskajiem procesiem tipiskākajām nepilnībām, pārpratumiem, izkropļojumiem, vienpusībām. Tā ir politiskās apziņas mīmikrija – neorganizēta pielāgošanās dzīves apstākļiem. Pilnvērtīga tautas politiskā apziņa nav sasniedzama, rupji sakot, bez attiecīgās dresūras. Mūsu varas inteliģence par to nerūpējās. Mūsu varas inteliģence nemitīgi baida ar Maskavas ietekmi, taču neko nedara, lai latviešu tautu tik viegli nevarētu ietekmēt Maskava. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos ir uzkrāta milzīga pieredze tautas politiskās apziņas formēšanā atbilstoši nacionālajām interesēm un atbilstoši nacionālās drošības vajadzībām. Šo pieredzi ir vērts apskatīt citā esejā.

*Reversibls – apgriezenisks; reversīvs – tāds, kam var mainīt kustības virzienu.

**Skat.: http://www.pietiek.com/raksti/tautas_velets_prezidents_te_labs,_te_slikts_zatlers_sniedz_viedokla_mainisanas_paraugstundu

Novērtē šo rakstu:

39
6