Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek vakar publicētais jau trešais administratīvās tiesas spriedums, ar kuru Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kancelejai uzlikts par pienākumu sniegt Lato Lapsam tās līdz šim slēpto informāciju par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu treknām piemaksām, prēmijām un balvām kancelejas vadībai un citiem darbiniekiem, īsi un skaidri uzskaita ikviena iedzīvotāja – un ne tikai mediju pārstāvju – tiesības pieprasīt atskaites par valsts naudas tērēšanu, ko pats Vējonis uzskata par savu darbinieku „privāto dzīvi”. Publicējam nozīmīgākos izvilkumus no šī sprieduma.

Nav nozīmes, vai informāciju pieprasa sniegt privātpersona vai mediju pārstāvis. Augstākā tiesa jau iepriekš paudusi viedokli, ka tiesību uz informāciju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams pārvērtēt, jo tās ir būtiskas šīs sabiedrības vērtību nodrošināšanai. Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Proti, caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība - pārskatāma.

Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, kā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešā daļa, un sabiedrībai ir visas tiesības saņemt vispārēji pieejamo informāciju (t.i., tādu, kas nav noteikta kā ierobežotas pieejamības informācija). Turklāt informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības šo informāciju izplatīt un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli.

Arī likumā ietvertais informācijas pieejamības tiesiskais regulējums apstiprina saistībā ar Satversmes 100.pantu izdarītos secinājumus. Likumdevējs Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajā daļā kā šā likuma mērķi ir izvirzījis nepieciešamību nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.

Šīs normas saturs pilnīgāk atklājas, ņemot vērā turpmāk likumā teikto. Proti, 2.panta trešā daļa paredz, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi. Ja informācijas pieprasījums par vispārpieejamas informācijas sniegšanu saņemts no personas, tad atbilstoši minētā likuma 10.panta trešajai daļai šādu informāciju sniedz jebkuram, kas to vēlas saņemt, ievērojot personu vienlīdzību informācijas iegūšanā.

Pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju, un to viņam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz pieprasītāju (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-l94/2007 14.punktu).

Tiesa norāda, ka vispārīga norāde, ka pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, nav pietiekama, lai informācijai piešķirtu ierobežotas pieejamības statusu. Informācijas atklātības likuma 5.panta otrajā daļā ir ietverts izsmeļošs uzskaitījums, kādai informācijai var tikt piešķirts ierobežotas pieejamības statuss. Informācijas atklātības likuma 5.panta trešajā daļā noteikts, ka informācijas autors vai iestādes vadītājs, norādot šajā likumā vai citos likumos paredzēto pamatojumu, nosaka informācijai ierobežotas pieejamības statusu.

Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 5.punkts noteic, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kas attiecas uz atestācijas, eksāmenu, iesniegto projektu (izņemot projektus, kuru finansēšana paredzēta ar valsts sniegtu galvojumu), konkursu (izņemot konkursus, kas saistīti ar iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām vai citādi saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu) un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesu.

Tātad jau pats minētās normas teksts noteic, ka par ierobežotas pieejamības informāciju nav uzskatāmi iesniegtie projekti, konkursi un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesi, kas saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu.

Informācija par valsts pārvaldes darbinieku un amatpersonu amatiem un viņu saņemtajiem ienākumiem, tostarp, prēmijām, piemaksām un dāvanām, pildot savus pienākumus, nav uzskatāma par informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, kuru aizsargā likums. Minētais ir nostiprināts arī likuma “Par Valsts noslēpumu” 5.panta 5.punktā, ka ir aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām.

Līdz ar to informācija par valsts vai pašvaldības iestādes amatpersonas vai darbinieka darba samaksas noteikšanas procesu, pildot amata pienākumus, ir brīvi pieejama sabiedrībai.

Ja lietā pieprasītajai informācijai būtu noteikts ierobežotas pieejamības statuss cita pamata dēļ, arī tas nebūtu iemesls informācijas nesniegšanai, jo Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa paredz arī šādas informācijas izsniegšanas iespējamību.

Tiesa piekrīt Kancelejas paskaidrojumā norādītajam, ka pieteicējs Kancelejā ir vērsies ar neskaitāmiem iesniegumiem, kuru apstrāde var prasīt no iestādes nesamērīgus resursu patēriņus. Taču norādāms, ja interneta vietnē www.president.lv būtu norādīta informācija, pēc kādiem normatīviem aktiem un kritērijiem notiek amatpersonu (darbinieku) vērtēšana, kāda ir katras amatpersonas (darbinieka) darba samaksa (nevis atalgojuma diapazons un vidējā alga), izpaliktu arī jautājumi par atalgojumu un tā pamatotību.

Valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu nodrošināšanu, iestādes nedrīkst ar tās funkciju veikšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīkoties patvaļīgi. Tas attiecas arī uz mantisku labumu piešķiršanu iestādē strādājošajiem. Līdz ar to sabiedrībai ir tiesības uzzināt informāciju, uz kāda pamata ir izmaksāta Kancelejas amatpersonu (darbinieku) papildu samaksa. Tieši šādā kontekstā ir izvērtējams pieteicēja iesniegums kopumā un uz to jāsniedz pieprasītā informācija.

Ar informācijas nesniegšanu ir aizskartas pieteicēja ar likumu aizsargātās tiesības uz informācijas saņemšanu, kas noteiktas Satversmes 100. un 104.pantā un uzskatāmas par nozīmīgām personas pamattiesībām.

Novērtē šo rakstu:

59
3