Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„Šķēle apsēdās pie datora, uzrakstīja un izdrukāja man lapu ar žurnālistu vārdiem, kuri tūlīt pat jāatlaiž. “Tos kaitēkļus, kaitēkļus tūlīt jāizdzen ārā!”, ar žestu, kā spiežot blaktis, norādījumus deva ekspremjers. Valdmane, Fridrihsone, Margēviča, Rutule, Ālīte, Dreiere (bez “j”), Miķelsone. Varbūt vēl kādu piemirsu,” – kādreizējais Dienas īpašnieku „menedžeris” Uldis Salmiņš ir publicējis ļoti atklātu bloga ierakstu, kas ataino laikraksta Diena un tā izdevniecības dzīvi „oligarhu jūgā”. Pārpublicējam to pilnībā

„Dienās, kad zelta rudeni nomaina lietus un aukstums, daudziem radošiem ļaudīm piemetas rudens depresija. Šoreiz arī man, jo papildus draņķīgajiem klimata apstākļiem, nu visa nācija ir informēta par maniem plāniem sagraut Latvijas Radio – vienu no retajiem mediju bastioniem, kas vēl turas pretim oligarhu varai.

Sliktu noskaņojumu kliedē rakstīšana, to man teikuši žurnālisti. Pēdējos gados esmu iepazinies ar vairākiem šīs profesijas pārstāvjiem.

Mani juniori – Jānis un Kārlis, viens sācis iet 1. klasē, otrs dārziņā, silītē. Lielais jau googli apguvis, pagaidām meklē piktos putnus un kapteini Apkašbiksi, bet gan jau drīz iegooglos par tēti, un jautās – nu kāpēc es gribēju sagraut Latvijas Radio? un kāpēc savulaik sagrāvu laikrakstu Diena? Ko es vispār pinos ar tiem oligarhiem?

Ej nu izstāsti viņam visu, tā lai saprot un notic… Tāpēc labāk jāuzraksta par visu, kamēr vēl iespaidi puslīdz svaigi.

Nolēmu šo blogu uzrakstīt ne tikai dēļ bērneļiem. Tā kā mani tagad nodēvējuši par oligarhu sūtītu menedžeri, kas plāno darīt ļaunus darbus, vēlējos aprakstīt visu, kā savulaik notika, kad oligarhi ienāca Dienā, un es pats biju tur klāt, notikumu epicentrā. Man ir īpaši svarīgi, lai projektus, kuros esmu iesaistījies pēc Dienas, cilvēki neuztvertu kā oligarhu bīdītas shēmas. Notikumi ap Dienu gan nav nekāds noslēpums, tomēr vienu otru epizodi cilvēkiem nav viegli izprast, ja viņi nav bijuši klāt visos procesos, un šeit manas atmiņas var viest labāku skaidrību.

Kā es nedabūju normālu darbu Latvijas Radio

Šovasar, kad nesen mūsu avīžu izdevniecībai bija atteikts līdzfinansējums kādā projektu programmā un, tuvojoties algu izmaksu dienai, bija jādomā – kam lai maksā – darbiniekiem algas, valstij nodokļus, vai tipogrāfijai rēķinus par avīžu druku, vakarā ilgi nenāca miegs. Sieva skatījās uz mani un noteica – Uldi, tev beidzot jāsameklē normāls darbs. Tas skanēja tā nopietni un zīmīgi un iespiedās man prātā. Es patiešām nākamajā dienā atvēru CV Online un pāršķirstīju darba piedāvājumus.

Nesen ar redaktorēm biju apspriedis iespēju katrā redakcijā organizēt atsevišķu uzņēmumu ar savu saimniecību. Tas būtu veids, kā atteikties no kopējām administratīvajām izmaksām, dodot vairāk darbu un atbildības uz vietas redakcijās. Protams, arī manu funkciju šāds risinājums padarītu vai nu pavisam lieku, vai stipri maznozīmīgu. Tāpēc man nelikās dīvaini pieteikt savu kandidatūru citam amatam, kaut arī esmu reģionālo laikrakstu īpašnieks un izdevējs. Ja būs situācija, kad man jādodas strādāt citur, skatīšos, kā atrisināt savu stāvokli avīžu izdevniecībā.

Latvijas Radio meklēja divus valdes locekļus, un abos sludinājumos bija diezgan precīzi aprakstīts mans profesionālais profils. Skaidrs, ka aizdomas raisīs mana darbošanās oligarhu Dienas valdē, bet domāju – ja līdz šādai vajadzībai nonākšu, man nebūs grūti izskaidrot, ko un kāpēc es tur darīju. Pie tam pēdējos divus gadus esmu rūpējies, lai mūsu izdevniecība Reģionu Mediji nokļūtu iespējami tālu no jebkādu oligarhu teikšanas. Domāju, ka nozare to būs pamanījusi.

Protams, šeit es smagi kļūdījos. Kamēr lēni risinājās konkurss uz amatiem vairākās kārtās, pēkšņi NEPLP un Radio attiecības kļuva par karstāko ziņu tematu, kas vainagojās ar līdzšinējās Latvijas Radio valdes locekles atlaišanu. Mediju telpa reaģēja tā, it kā notiktu oligarhu uzbrukums brīvam Latvijas Radio. Kā tur īsti bija – patiešām nezinu, bet, kad nākamajā dienā tika nopludināta informācija, ka esmu izvirzīts kā viens no kandidātiem Radio valdei, pēkšņi biju kļuvis par draudu sabiedriskā medija neatkarībai, par ko ziņoja gan valsts televīzijā, gan radio un ziņu portālos, svarīgākajos sižetos. Mans vārds tika saistīts ar oligarhiem, kuri acīmredzot tagad sūta mani sagraut sabiedriskā radio redakcionālo neatkarību līdzīgi kā savulaik Dienu…

Kā gan visumā lādzīgs cilvēks, kurš dzīvē cenšas darīt labu, var nokļūt šādā situācijā?

Kā es nokļuvu pie oligarhiem

Atmiņā nāk “lietussargu revolūcija” 2007. gadā. Toreiz tikko biju atgriezies no garāka ceļojuma pa Ziemeļjūru un Baltijas jūru ar jahtu, nu jau nelaiķa kapteiņa Ulda Grīšļa vadībā. Atkuģojām no Brestas Francijas rietumos līdz pat Liepājai, ja nemaldos, 3 nedēļas jūrā. Kapteinis vairākkārt lepni stāstīja, ka viņš mēdz vizināt arī Arvilu Ašeradenu, Dienas šefu.

Varēju atļauties šādu dīkdienību, jo nesen biju aizgājis no darba Latvijas Krājbankā, kuru nu jau pāris gadus krievi bija pārņēmuši. Kā runāja informēti cilvēki – dēļ Lemberga, līdzšinējā faktiskā ~1/3 Krājbankas akciju īpašnieka. Jo reāli pircēji esot bijuši divi – solīda skandināvu banka (ja nemaldos, Nordea) un Antonovs. Pēdējam esot bijusi iespēja daļu no pirkuma maksas, 100 miljoniem, sarūpēt čemodānos, ko savukārt skandināvi neesot pratuši. Šis faktors izrādījies izšķirošs akcionāru lēmumā par to, kam tiks Krājbanka. Un liktenīgs Raimondam Paulam, daudziem citiem ieguldītājiem un pašai Krājbankai. Tik vienkārši.

Rudenī politisko dīķi sāka plosīt vētras, un pēc Baibas Sipenieces dialoga ar ministriem Domburšovā saistībā ar Kalvīša kabineta vēlmi atlaist KNAB šefu Loskutovu tautai “vadzis bija pilns”. Arī es piezvanīju jahtas brauciena kompanjonam Askoldam, kurš par politiku pārāk neinteresējās, un pārliecināju, ka jādodas uz piketu atbalstīt Loskutovu pret Kalvīša kliķi. Mītiņā vienbrīd abi atradāmies pavisam blakus Dienas redaktorei Sarmītei Ēlertei un komentētājam Aivaram Ozoliņam. Abu sejās varēja manīt gandarījumu par notiekošo – tauta bija viņus sadzirdējusi.

Dienu izsenis abonēju gan pats, gan mani vecāki, un tieši Ozoliņa komentāri vienmēr šķituši vistrāpīgākie, lai arī reizēm pārāk asi. Dienas savulaik proponētās vērtības ir ļoti tuvas manai izpratnei par demokrātiju, cilvēku brīvībām un tiesībām, mediju lomu un politiku. Ja kādam interesētu mani uzskati, tad droši mani varētu dēvēt par liberastu un sorosoīdu. Liberālisms ir Eiropas Savienības un modernās Rietumu sabiedrības pamatā. Politika un kultūra – domāju, ļoti precīzi Sarmīte Ēlerte savulaik tika definējusi pamata dimensijas, kurām jāpievēršas Dienai, jo tās veido Latvijas valsts jēgu. Manuprāt, tieši tādēļ Diena savulaik kļuva tik veiksmīga, ietekmīga un dominējoša sabiedrības domas veidotāja.

Vēlāk man zvanīja mamma – izrādās, arī viņa bija atbraukusi no Līgatnes uz mītiņu atbalstīt Loskutovu. Domājusi, ka es diez vai būšu ieradies, tādēļ nebija zvanījusi iepriekš, un tā arī mammu todien nesatiku, kaut arī abi ņēmām dalību vienā pasākumā.

Kā jau bieži notiek, liktenis mēdz izmest visdīvainākās cilpas, un pēc kāda laika mani ceļi ar dažiem mītiņa dalībniekiem krustojās.

Dažus gadus vēlāk mans labs paziņa Ralfs, veiksmīgs un ietekmīgs vīrs ostu biznesā, piezvanīja un apjautājās, vai man neesot interese vadīt kādu lielu un svarīgu uzņēmumu. Protams, kāpēc lai nebūtu?

Saprotot, ka runa ir par Dienu, atcerējos Ralfu reiz uz maniem minējumiem par to, kas to Dienu nopircis, sakām, ka zinot visus īpašniekus līdz personas kodam. Neko gan toreiz neprecizēja.

Es līdzīgi kā daudzi biju nesaprašanā, kam Diena īsti pieder. Gadu iepriekš, 2009. gadā, kad Ozoliņa – Raudsepa komanda Dienu pameta, šķita skaidrs – gan jau kāds no oligarhiem ir klāt, un avīzi vairs nav vērts abonēt. Bet drīz viņu vietā kā komentētāji stājās Madara Fridrihsone un Didzis Meļķis, viņi ātri auga un, šķiet, bija mācījušies no saviem slavenajiem priekšgājējiem. Pēc neilga laika atkal šķita, ka redakcionālā līnija tiek ieturēta. Lords Roulends ieradās Latvijā un apliecināja, ka tiešām nopircis Dienu. Nevarēja nekā saprast.

Pēc pāris dienām Ralfs mani aizveda uz smalku biroju Dzirnavu ielā, kur ar mani aprunāties ieradās ekspremjers Šķēle. Biju pārsteigts, maigi izsakoties. Saruna nebija pārāk gara. Dienai būšot jauns redaktors – Ancupovs, un mainīta tikšot arī administratīvā vadība. Jā, runa ir par mani kā potenciālo valdes priekšsēdētāju. Tādu īpašu norāžu man kā jaunajam vadītājam nebūšot, tik jāvada uzņēmums, iekļaujot vadības komandā jaunus locekļus. Būšot arī atbalsta komanda – juristi, IT speciālisti. Nu, principā, jānomaina redaktors. Bojārs jāatlaiž, Ancupovs jāieceļ.

No sarunas man palicis atmiņā, ka Šķēle neslēpa savu vilšanos Latvijā. Teica – vai maz mēs, tādi un šitādi, esam pelnījuši neatkarību. Ekspremjeram liels rūgtums bija sakrājies.

Neslēpu Šķēlem savu politisko pārliecību. Īpaši detaļās neizplūdu, bet nepārprotami norādīju, ka neesmu viņa pārstāvēto politisko spēku un uzskatu atbalstītājs. Minēju arī, ka vienmēr esmu abonējis un lasījis Dienu. Nu, priecīgs ekspremjers nebija, bet šķērslis tas nebūšot – redakcionālo politiku galu galā nosaka redaktors, nevis administratīvā vadība, man vairāk jārūpējas par finansēm, tipogrāfiju.

Tovakar mājās ilgi dzēru tīru viskiju un domāju, ko lai iesāk. Nebija grūti noprast, ka pasākuma mērķis ir mainīt Ēlertes laika redakcionālo ievirzi, bet to darīt ar citu rokām, pašam paliekot ēnā. Esmu izvēlēts, jo līdz šim nekādā veidā neesmu bijis nedz saistīts, nedz pazīstams ar kādu no oligarhiem, un tādēļ būtu labs aizsegs Šķēles patiesajiem nodomiem. Roulendi ir “īpašnieki”, kuri ieceļ vadību, un tā pieņem lēmumus. Runa ir par “kretīnmenedžmentu” pēc Šķēles rokasgrāmatas. Mākoņu pastnieki, lielākie kretīni, šoferu dēli, ielikteņi, pārmijnieki – man paredzēta tieši tāda loma. Šeit nav nekādu konkursu, kas jāiztur amata kandidātam, tikai jāapliecina lojalitāte un jāpilda pavēles. Atlases “konkurss” droši vien ir izturēts, ja jau esmu bijis ar viņu tikties.

Ar nelabo iesaistīties darījumos nav prātīgi. Loģiska un saprātīga izvēle šādā situācijā būtu piedāvājumu laipni noraidīt.

No otras puses, Šķēle vadījis trīs valdības. Arī Vaira Vīķe-Freiberga viņu aicinājusi par premjeru. Šķēle ir viens no ietekmīgākajiem mūsu tautiešiem. Savukārt Ēlertes virzienā nereti ir bijusi kritika par sava viedokļa pārākuma augstprātīgu uzspiešanu, savas “patiesības” izvirzīšanu par vienīgo pareizo. Šī kritika atsevišķos gadījumos arī man ir šķitusi pamatota. Varbūt manu nostāju pārliekus ietekmējis Dienas redakcijas redzējums par Šķēli un valstī notiekošo vispār? Sak, varbūt tas velns nav tik melns, kā viņu mālē? Nevaru noliegt arī manu tīri sportisku interesi iet un paskatīties, kas notiks.

Tajā situācijā tomēr nolēmu piedāvājumam piekrist. Atteikšanās, lai arī šķistu visgodīgākā, diez vai solīja Dienai labāku nākotni, bet manu dzīvi tā noteikti interesantāku nepadarītu. Protams, risks ir milzīgs, it īpaši mans personīgais, reputācijas risks. Iecelt par valsts ietekmīgākā drukātā medija galveno redaktoru Ancupovu, kurš pat man, nespeciālistam, šķita stipri aizdomīga kandidatūra… Nevienu cilvēku tajā uzņēmumā nepazinu, un nevarēju prognozēt, kas tur mani sagaida un kā veiksies. Bet šķita – labāk būt drosmīgam un riskēt, nevis ierasti latviskā manierē nolīst maliņā. Ja atteikšos, varbūt otra tik izaicinājumiem bagāta izdevība man var nepienākt.

Savu motivāciju tobrīd definēju tā – tikai iesaistoties procesos, man būs iespēja tos ietekmēt. Savukārt, ja atteikšos šo lomu uzņemties, Šķēle visdrīzāk aizsūtīs uz Dienu kādu citu, stipri lielāku “kretīnu” par mani. Turklāt, kļūstot par Dienas valdes priekšsēdētāju, uzreiz liela vara tiek nodota manās rokās, un tikai no manis būs atkarīgs, kurā es ieklausīšos, pieņemot lēmumus. Galu galā Ancupova iecelšana ir tikai viens lēmums. Vadītājam katru dienu jāpieņem jauni un jauni lēmumi. Es pietiekami paļāvos uz savu spēju izvērtēt katru situāciju, uzklausīt viedokļus un pieņemt atbilstošāko lēmumu. Man pašam būs jāizsver, vai un cik ieklausīties Šķēles padomos.

Būtu nepareizi teikt, ka man uzreiz bija plāns “uzmest” Šķēli un pasargāt Dienu no viņa ietekmes. Kas zina – varbūt Ancupovs tiešām izrādīsies spīdošs redaktors un ātri atradīs kopīgu valodu ar Dienas žurnālistiem? Un lasītāji būs laimīgi?

Sieva tūlīt gaidīja dzimstam Jānīti, un lieka kapeika noderētu. Šķēle tomēr solīja kādus trīsarpus tūkstošus latu mēnešalgu, kas man būtu liela nauda.

Ironiski, bet neilgu laiku iepriekš mana laba paziņa, sabiedrības par atklātību Delna direktore Laura Miķelsone, kura precējusies ar manu kursabiedru Renāru, piedāvāja man pievienoties Delnas kolektīvam. Laura laikam novērtēja manus uzskatus un pārliecību, kā arī atcerējās, ka tieši es savulaik biju viņu atbalstījis lēmumā kļūt par Delnas vadītāju. Kaut arī man dziļi simpatizēja tas, ko dara Delna, Lauras aicinājumam neatsaucos, jo sevi īsti neredzēju tādā ampluā, vērtējot savas personiskās, cilvēcīgās īpašības un profesionālās intereses. Liels bija Lauras pārsteigums, kad es vēlāk “pievienojos” oligarhu nometnei un kļuvu par Dienas vadītāju…

Jāsaka – visumā savu lēmumu nenožēloju. Man izdevās pasargāt Dienu no Šķēles spiediena, kaut negaidīju, ka tas būs tik liels, naids pret žurnālistiem viņam bija sakrājies pamatīgs. Lai arī ir cietusi mana reputācija (iepriekš tādas, vismaz publiskas, nebija vispār), tomēr esmu iepazinis ļoti daudzus interesantus cilvēkus, daudz uzzinājis par mediju nozari, un man ir sajūta, ka esmu ietekmējis lietas pozitīvā virzienā. Man arī ir bijusi iespēja iepazīt izslavētos oligarhus tuvplānā un mēģināt saprast viņu domu gājienu. Precīzāk, divus no trim, Lembergu tā arī neesmu saticis klātienē, bet pāris reizes esmu ticies ar Šleseru, nedaudz vairāk – ar Šķēli. Lai nu kādas lietas viņi ir sastrādājuši, bet viņi abi ir ļoti spilgtas personības, un saskarsmes pieredze ar viņiem mani noteikti ir bagātinājusi.

Dienas “ieņemšana” un Šķēles “uzmešana”

Pirmā darba diena ar Ancupova iecelšanu par redaktoru bija episka. Pateicoties Ingas Gorbunovas sievišķajai intuīcijai un apķērībai, Bojāru mēs nevis atlaidām, bet iecēlām par izdevniecības Dienas Mediji galveno redaktoru. Izrādās, arī tāds amats tur bija, ko līdz šim bija ieņēmusi pati Gorbunova. Nu iznāca tā, ka atlaists nav neviens, bet Bojārs ir kļuvis par Ancupova priekšnieku. Domāju, ka šāda neprognozēta nejaušība nospēlēja lielu lomu tajā, ka Šķēles plāns “salauzt” Dienu tomēr neizdevās.

Laikam Dievs redzēja manus labos nodomus, un tās pašas dienas vakarā manai sievai sākās dzemdības. Jānītis piedzima otrā rītā, un tādējādi man izdevās izsprukt no lielās sapulces, kuru redakcijā organizēja jaunais redaktors Ancupovs. Par šo sapulci dzirdēju briesmīgus nostāstus, tā bija izvērsusies par farsu, kur jaunie priekšnieki apvainoja žurnālistus angažētībā un solīja izsvēpēt no redakcijas Ēlertes ēnu… Līdz ar to bija skaidrs, ka ne Ancupovs, ne viņa palīgs Zaļūksnis nebūs cilvēki, kuri normālā veidā var kļūt par Dienas vadītājiem. Man īsti nebija plāna, kā rīkoties, jo atlaist abus jaunieceltos priekšniekus īsti nevarēju, tā taču mana “vadības komanda”…

Guntis Bojārs un Inga Gorbunova šajā laikā sevi apliecināja kā īstus līderus, kas nodrošināja sekmīgu redakciju darbu krīzes periodā. Faktiski turpmākajās nedēļās Bojārs turpināja vadīt Dienas redakcijas darbu, Zaļūksnis rakstīja kaut kādas slejas, bet Ancupovs, lai arī skaitījās redaktors, īsti sev nodarbi neatrada. Centos visādi atbalstīt Bojāru un Gorbunovu, lai nodrošinātu avīzes iznākšanu un kolektīva normālu darbu.

Vissliktāk jutos, kad bija jāmelo. Reiz mani intervēja kameras priekšā Elizabete Rutule, Baņģieris filmēja. Nācās gudrot, kādēļ esmu tieši Ancupovu iecēlis par redaktoru. Vai es droši zinot, ka Roulendi ir īstie īpašnieki? Jā, bez šaubām…:) Intervija būs portālā, diez vai būs labi, ja teikšu – nē, Šķēle un oligarhi ir tie īstie. Nācās pieņemt – šāda ir oligarhiskās Latvijas realitāte, visiem ir jāmelo. Šķiet, līdzīga bija Staļina laiku varas vertikāle – ja kāds grib tikt uz augšu, ir jāizdara noziegums. Un tad visur ir noziedznieki, kuri baidās un ar kuriem var viegli manipulēt. Un, ja vajag, – likvidēt.

Sākotnējais Šķēles/Ancupova plāns šķita – izdzīt ārā visu redakciju, pa kaktiem salasīt kādus skribentus, kuri kaut kā aizpildītu avīzi. Galvenais ir likvidēt Ēlertes laika vērtības redakcijā, viss pārējais, tai skaitā, kāda pēc tam izskatīsies avīze, bija sekundārs. Centos virzīt lietas gultnē, lai tas nenotiktu. Laikam vienā brīdī arī Šķēle saprata, ka tas nesanāks. Toreiz mums bija ļoti emocionāla saruna, kur pārsvarā es runāju un viņš klausījās. Beigās Šķēle apsēdās pie datora, uzrakstīja un izdrukāja man lapu ar žurnālistu vārdiem, kuri tūlīt pat jāatlaiž. “Tos kaitēkļus, kaitēkļus tūlīt jāizdzen ārā!”, ar žestu, kā spiežot blaktis, norādījumus deva ekspremjers. Valdmane, Fridrihsone, Margēviča, Rutule, Ālīte, Dreiere (bez “j”), Miķelsone. Varbūt vēl kādu piemirsu. Jūtot, ka radikālais ceļš neies cauri, ekspremjers vismaz kaut kādas “asinis” gribēja Dienai nolaist.

Todien gāju no Šķēles biroja prom kā uzvarētājs, jo zināju, ka rīkošos tā, kā pats uzskatu par pareizu. Šķiet, Šķēle arī to saprata. Pēc tam, ja nemaldos, mums ir bijusi tikai viena tikšanās, kur Šķēle ar mani runāja tā, it kā man kabatā būtu diktofons.

Mārcis Bendiks gan vienreiz bija iekāpis pie manis mašīnā un nelabā balsī kliedza – kāpēc vēl tie žurnālisti neesot atlaisti, šefs taču pateicis! Atļāvos viņam palūgt pamest manu automobili, norādot, ka man, nevis viņam, ir uzlikta atbildība par laikrakstu Diena. Bendiks tad mani sāka dēvēt par Ēlertes arodbiedrības vadītāju un “plāna” sabotieri. Jutos glaimots.

Ja neskaita Ancupova brigādes iesūtīšanu, laikam vienīgais, ko Šķēle Dienai nodarīja, – noplēsa redakcijā izvietotos Blumberga plakātus. To es pamanīju, ejot pusdienās. Žurnālisti bija sanākuši apkārt un fotografēja, kā strādnieks pēc Ancupova rīkojuma montēja nost lielformāta plakātus, kuri lieliski atsvaidzināja bijušās radiorūpnīcas telpās izvietotās redakcijas interjeru. Noprotot, ka notiek kas nelāgs, es burtiski izmuku ārā no redakcijas. Pēc tam prasīju Šķēlem – kāpēc tās bildes bija jāņem nost? Kā es varu nesaprast! Kad savulaik luterāņi veica reformāciju, pirmais, ko viņi izdarīja – noplēsa baznīcās visas svētbildes! Un es savulaik, kad ieņēmu bijušos kolhozus un rūpnīcas – visur Ļeņina bildes norāvu nost! Tāpat arī mēs tagad – nākam ar jaunu filozofiju un vērtībām, un vecās svētbildes aizvācam. Ok, nebija man īsti ko atbildēt. Tik nepaprasīju, kas tās par jaunajām vērtībām, ko mēs tagad pārstāvēsim. Šķita, ka tas nevienam tur, Šķēles komandā nav skaidrs. Vienīgā vērtība bija – rakstīt avīzē to, ko grib šefs, un nerakstīt to, ko negrib.

Laikam es par līdzīgu simbolu kļuvu, kad mans vārds izskanēja Radio sakarā. Simboli ir svarīgi, un es pilnīgi piekrītu, ka šādā situācijā ar oligarhiem saistāms tēls radio vadībā būtu nepieņemams.

Beigās Dienas kolektīvs vienoti pieprasīja man un padomei atlaist jauniecelto galveno redaktoru, argumentējot, kādēļ tas nepieciešams. Šķēles un kompanjonu plānotā pretreakcija bija – atlaist visus tos, kuri parakstījuši šo aicinājumu. Bet izrādījās, ka parakstījuši ir visi. Nu tad visus parakstījušos vadītājus un  tos kūdītājus vajagot atlaist. Bet kuri tie varētu būt? droši vien tas, un tas, un tas… Bet, galu galā atdūrās pret to, ka atlaist var tikai valdes priekšsēdis, kas biju es…

Tipogrāfijas vadība nebija parakstījusi aicinājumu, jo viņus mediju jautājumi neskar. Šķēle mani pamācīja – lūk, pieliec Trokšam 200 latus pie algas! Tos pārējos atlaid, bet lojālie ir jāatalgo! Jāatvainojas Visvaldim par algas pielikuma nevirzīšanu, jo atļāvos arī šo ekspremjera ieteikumu ignorēt.

Šķēles izgāšanās un Šlesera/Koziola ienākšana

Ancupova epopeja beidzās ar to, ka Bojārs, nesagaidījis vadības rīcību saistībā ar kolektīva prasību atlaist Ancupovu, to izdarīja pats. Vienkārši ņēma un atlaida, no rīta par šo preses relīzes veidā paziņojot visiem medijiem. Jau post factum, agri no rīta Bojārs par to informēja mani. Tas bija cienījams gājiens, kas oligarhus pārsteidza nesagatavotus. Tā arī Bojāram teicu – visu cieņu, un šī diena izvērtās tikpat dinamiska un trauksmaina kā Ancupova iecelšana kādu laiku iepriekš.

Ap to laiku jau es biju nopratis, ka Dienas darījumā iesaistīts ir ne tikai Šķēle, bet arī Šlesers un Lembergs. Tā teikt – visa oligarhu buķete, taisni kā žurnāla Ir izplatītajā viedoklī, ko vairums vērtēja tikai kā sazvērestības teoriju… Nu oligarhiem steidzami bija jādomā – kā tagad rīkoties, ko iesākt. Ancupovs ir atlaists.

Tā gadījās, ka visi oligarhi tajā dienā bija ar kaut ko aizņemti, Šķēle laikam bija Kuldīgā PLL priekšvēlēšanu sapulcē, Lembergs bija pie sevis Ventspilī, vienīgi Šlesers bija izbrīvējis laiku (Rīgas mērs Nils gan viņam ik pa laikam zvanīja) un slavenās Rīdzenes sapulču telpu bija noīrējis uz visu dienu. Gan es, gan Šlesers, gan dažādi citi iesaistītie, eksperti un padomdevēji tur ilgi spriedām, ko tagad iesākt. Pirmā reakcija – kā tā, tas tak ar vadību nesaskaņots gājiens, Uldi, ņem un atlaid to Bojāru un liec Ancupovu atpakaļ amatā! Bet arī Šleseram bija skaidrs, ka diez vai Ancupovs būs īstais cilvēks, uz ko likt kārti.

Spilgti atceros epizodi, kad Šlesers nolēma “ņemt varu”. Tobrīd telpā atradāmies tikai mēs divi. Norunājām – es paiešu nedaudz maliņā, un nāks Viesturs Koziols, jau kā koncerna Diena īpašnieks, kurš vienojies ar “Roulendiem” par akciju pirkšanu. Tūlīt Rīdzenē ieradās Viesturs, pēc brīža arī Stendzenieks bija klāt un vēl citi padomdevēji, Šlesers piezvanīja Lembergam, noinformēja par situāciju, un visi ķērās pie plāna īstenošanas.

Es tajā brīdī biju bezgala laimīgs. Šie cilvēki, atšķirībā no Šķēles/Ancupova kadriem šķita reāli domājoši, aizrautīgi un zināmā mērā pat progresīvi. Manā skatījumā Viesturs Koziols kā īpašnieks un vadītājs bija labākais, kas ar Dienu šajā situācijā varēja notikt.

Viesturu pirms tam biju saticis varbūt pāris reizes. Aizgāju pie viņa un teicu – es savu misiju jūtos izpildījis, izturēju Šķēles spiedienu un noturēju Dienu. Bija sajūta, ka mēs saprotamies. Apliecināju gatavību iekļauties vadības komandā kopā ar viņu, un, šķiet, turpmākos pāris gadus mēs labi sastrādājāmies. Es vairāk iesaistījos projektos par tipogrāfijas attīstību, Dienas redakcijas jautājumus kārtoja pats Viesturs.

Skaidrs, ka arī viņš bija pa daļai “izkārtne”, atkarīgs no oligarhu trijotnes. Bet kā vispārzināms Šlesera draugs un biznesa partneris viņš varēja leģitīmi nākt redakcijā un teikt – es esmu īpašnieks, mani uzskati ir šādi, lūdzu – strādājam! Tur vairs nebija pretrunu un slēpšanās.

Man vairs neviens nezvanīja, un viss spiediens – gan par redakcijas darbu, gan par to, kur kādi cilvēki jāliek amatos – tika vērsts pret Viesturu. Es domāju, viņš ar to tika galā tik labi, cik tas bija iespējams. Protams, bija kompromisi, un galu galā reālie īpašnieki ņēma virsroku, kā jau tas ir kapitālismā. Viesturu nobīdīja malā, jo arī viņš nebija gatavs pildīt visas oligarhu iegribas.

Diez vai varu teikt, ka Dienas labā būtu paveicis ko īpaši nozīmīgu. Vien neizdarīju to, ko Šķēle gribēja. Ticu, ka katrs normāli domājošs pilsonis manā situācijā darītu līdzīgi kā es. Bet diez vai katrs būtu bijis gatavs šādu lomu uzņemties. Varbūt tieši mana iesaiste bija tā, kas noveda pie Koziola ienākšanas un ļāva Dienai saglabāt seju dažus gadus ilgāk. Kā būtu, ja es tur nebūtu bijis? Neviens to tagad nepateiks."

Pārpublicēts no https://usalmins.wordpress.com

Savukārt Gunta Bojāra versija par tālaika notikumiem, ko Pietiek savulaik jau publicējis, lasāma šeit.

Novērtē šo rakstu:

88
23