Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Saskaņas un Aivara Lemberga pakļautībā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sadarbība ir pastāvējusi vienmēr. Tā tas bija arī, pirms Saskaņa parādījās Rīgas domē. Arī Saeimā ir šāda situācija, kaut arī Saskaņa vienmēr atrodas opozīcijā. Tomēr brīžos, kad viens vai otrs jautājums ir svarīgs Lembergam, nav jābūt izcilam politologam, lai ieraudzītu saikni starp šīm partijām. Citreiz šķiet, ka Saskaņa tiek izmantota kā „satelītpartija” Lembergam.

Politika, kura tiek īstenota Saskaņas iekšienē Nila Ušakova vadībā, ir absolūti neveselīga. Pašlaik atrasties Saeimas opozīcijā partijai ir izdevīgi. Taču, ja kādu apstākļu dēļ 2018.gada Saeimas vēlēšanās Saskaņa būs koalīcijā ar ZZS, tad Saskaņai būtu grūti uzņemties atbildību pozīcijā, jo partija pie tā nav pieradusi.

Tomēr vairāk es sliecos domāt, ka ZZS neveidos koalīciju ar Saskaņu. Tas var notikt, ja Saeimā tiek vairākas sīkas partijas, kuras tagad diezgan aktīvi darbojas. Pirmais mēģinājums ZZS Saeimā būs sadarboties ar Nacionālo apvienību Visu Latvijai! –Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Ja kādai no labējām partijām būs liels deputātu skaits Saeimā, ZZS varētu mēģināt veidot koalīciju ar tām. Taču, ja tas neizdosies, tad varētu veidoties arī šī ZZS un Saskaņas koalīcija.

Taču es neredzu, ka Ušakovs varētu kādreiz piedāvāt profesionālu komandu, kura varētu pārstāvēt kaut vienu no Latvijas ministrijām. Sēžot Saeimas opozīcijā visus šos gadus, vadības spējas atrofējas. Pēc manām domām, tas ir tāpēc, ka Ušakovs nav komandas cilvēks un nemāk samierināties, ka citiem ir atšķirīgs viedoklis vai arī kāds ir profesionālāks par viņu. Tā laikam ir tāda cilvēkam raksturīga īpašība vai arī dziļi kompleksi – tas, lai paliek uz viņa sirdsapziņas.

Runājot par pašreizējo Rīgas domes valdošās koalīcijas darbu, ko veido Saskaņa un Gods kalpot Rīgai, jāuzsver, ka Saskaņa, būdama pie varas astoņus gadus, ir veikusi manāmus uzlabojumus, kas attiecas uz sociālo jomu – no izmaksu viedokļa Rīgā radīti labvēlīgāki apstākļi studentiem, bērniem un pensionāriem. Savukārt pilsētas attīstībā, jaunu darbavietu veidošanā šo gadu laikā nav manāmi teju nekādi uzlabojumi.

Vairākās pozīcijās, kur ir virzīta Andra Amerika un Ušakova politika un kur ir iesaistīta Rīgas dome, ir salīdzinoši vāja apsaimniekošana; kā piemēru var minēt Rīgas brīvostu. Apsaimniekošana un darbs Rīgas brīvostā, it īpaši pēdējā laikā, norit bez pārdomātas stratēģijas un bez konkrēta, mērķtiecīga mārketinga politikas.

Ušakovs piedāvā populistiskas lietas, kas saistītas ar sociālo politiku, un sabiedrībai tās patīk. Taču, lai kaut ko darītu attīstības labā, jāspēj pieņemt arī nepopulāri lēmumi, proti, par pilsētas budžeta deficītu.

Sabiedrības „mīlestība” pret Ušakovu, domājams, mainījās tā: Ušakovam lojālie cilvēki, kas balsoja par viņu, redzēja, ka to, ko Saskaņas vadītājs varēja politikā, viņš arī izdarīja. Pašlaik viņš nespēj solīt, ka darba iespējas Rīgā palielināsies, ka garantija par drošu nākotni būs, – viņš kā mērs to nespēj paust.

Par to arī liecina pēdējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti. Ušakovs kopā ar Ameriku knapi tika Rīgas domes vadošajos amatos. Ja iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās viņu uzvara bija ar izteikti lielu balsu pārsvaru, tad šogad tā jau bija nepārliecinoša.

Tāpat uzskatu, ka Ušakovs ar savu uzvedību ir latviešiem iespļāvis sejā, proti, ar referendumu par otro valsts valodu, kā arī ar savu bezkaunīgo uzstāšanos medijos.

Tomēr Jerošenko atzīmē, ka par Ušakovu pašvaldību vēlēšanās balsoja vairāk krieviski runājošo. Šeit nostrādāja efekts – „сволочь, но наш” (maita, bet mūsējais).

labējās partijas ignorē krieviski runājošo elektorātu. Līdz ar to es nedomāju, ka tā ir Ušakova uzvara, bet gan labējo partiju lielā kļūda. Fenomens, kas Latvijā darbojas, – jo vairāk nacionāļi „apsaukā” krievus, jo vairāk tas kalpo Saskaņas labā.

Sākot darboties politikā, redzot, kā deputāti fokusējas uz nacionālajiem jautājumiem, es sapratu, ka Latvijas sabiedrībā ir problēma. Ir krietni sarežģītāk runāt par ekonomisko izaugsmi, par to, ko attīstīsim valstī, kā likvidēsim bezdarbu, kā strādāsim ar bezdeficīta budžetu. Daudz vienkāršāk ir pamest „nacionālistisko monētu”, jo tad uzreiz atbalstītāju grupa ir klāt. No labējām partijām šādu politiku īpaši piekopj Nacionālā apvienība.

To dara arī Saskaņa – apzināti izvairās no priekšlikumiem par ekonomiku un finansēm. Labākajā gadījumā viņi runā par sociālām lietām, bet zemteksts bieži vien vedina uz tematu par nacionālo piederību.

Inteliģentā sabiedrībā nav pieņemts runāt par trīs lietām – reliģiju, „cik tu pelni” un nacionālo piederību. Ja Latvijas politika fokusējas uz šiem jautājumiem, tas tikai raksturo politiskās inteliģences līmeni.

Centriskajām partijām Latvijā vienmēr ir bijis sarežģītāk, jo viņi nevar kāpt „svešās čībās” – runāt tikai par latvisku Latviju vai Latvijas pievienošanu Krievijai, vai dzīvošanu zaļā valstī. Es pašlaik ne no vienas partijas neesmu dzirdējis plānu, kurš veidots no pārdomātas sistēmas, kā attīstīt, uzlabot kādu no Latvijas nozarēm.

Novēlu tām partijām, kas atrodas pa vidu, lai tās būtu spējīgas izveidot stratēģiju Latvijas izaugsmei vismaz desmit gadu griezumā. Pietiks runāt un dzīvot tikai viena vēlēšanu termiņa ietvaros. Paliek garlaicīgi klausīties lozungus, kas jau ir zaudējuši nozīmi. Apnīk klausīties tos „večus”, kuri politikā ir vairāk nekā desmit gadu un nesaprot, ka ir laiks mainīt politisko kultūru un metodi.

* bijušais Saskaņas deputāts, finansists

Novērtē šo rakstu:

34
6