Iesaki rakstu:

Šis raksts ir kārtējās pārdomas pēc TV raidījumu “Tieša runa” un par ierakstu publikāciju t.s. oligarhu lietā. TV raidījumā par KNABa priekšnieka iecelšanu virmoja viena no galvenajām domām – vai jaunais KNABa priekšnieks Jēkabs Straume atjaunos tā reputāciju, sakārtos tajā darba organizāciju? No raidījuma dalībniekiem atbilde neizskanēja. Bija izteikumi, un arī vairākums telefonaptaujā apliecināja, ka darbu uzsāk labi, bet…”. Par “oligarhu” krahu pārmetumi no raidījuma dalībniekiem skanēja prokuratūras adresē, bet manā skatījumā vaina meklējama vispirms Kriminālprocesa likumā, kas rada apstākļus iejaukties izmeklēšanā un procesa virzītājam dot norādījumus.

Arī Jutas Strīķes skandāli ar KNABa vadītājiem, manuprāt, tieši saistīti ar vadītāju vēlmi iejaukties izmeklēšanā kā no KNABa vadības puses, tā no prokuratūras, kad Strīķe, man liekas, vēlējās slēpt lietas apstākļus – pret ko un par ko veic izmeklēšanu, bet nav šaubu, vadītāji bija greizsirdīgi, jutās aizskarti viņu ambīciju dēļ – es priekšnieks un nedrīkstu zināt, kas notiek izmeklēšanā? Un sākās Jutas Strīķes darba kontrole un atskaite, kur bija, ko darīja, ar ko nodarbojas vai katru mirkli. Un sākās sērija dienesta izmeklēšanu un atlaišanu no amata, ka nepakļaujas.

Kriminālprocesa likuma (turpmāk – likuma) 1. pantā noteikts, ka Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Te nu saskaramies ar citiem likuma pantiem, kuri, manuprāt, apšauba šo galveno virzību. Tā, apskatīsim likuma 17.pantu par procesuālo funkciju nodalīšanu. Tajā teikts, ka “cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas procesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas”. Paredzu, ka ne katrs jurists sapratīs teikto par „cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkciju”, kas tās veic un kādēļ.

Dalītā izmeklēšana kā iemesls, kas ļauj “norakt” lietas, - kas visticamāk noticies ar “oligarhu lietu”!

Nereti saka, ka likumi ir labi, bet tos piemēro cilvēki un izmanto ļaunprātīgi. Likumus nevar uzrakstīt visām dzīves vajadzībām. Jā, bet…

Reāli nodalītas ir tikai divas funkcijas, proti, izmeklēšana krimināllietās, ko sauc par "procesu", kas sadalīts daļās - policijas izmeklēšana un prokuratūras izmeklēšana, tas ir - ar likumu noteikta “dalītā izmeklēšana”. Gan no prokuratūras dzird taisnošanos, ka prokuratūra izmeklēšanu neveic. Veic gan, plašā spektrā, ko nosaka vairāki šī likuma panti, tajā skaitā likuma 37.pants.

Raidījuma vadītājs jautāja dalībniekiem, kādus jautājumus deputāti uzdeva jaunajam KNABa priekšnieka kandidātam, kā viņš atjaunos KNABa reputāciju. Uz uzdoto jautājumu, kas dotu atbildi, tomēr neko sakarīgu dzirdēt neizdevās. Viena no atbildēm varēja būt, ka iestādē, arī jebkurā policijas iestādē, jāpanāk netraucēta un viengabalaina lietas apstākļu izmeklēšana. Kā redzam, likums to neļauj.

Tad rodas cits jautājums – vai iestādes vadītājs bez iejaukšanās izmeklēšanā var nodrošināt neatkarīgu izmeklēšanu. Likums par dalīto izmeklēšanu atkal klāt, - tas neļauj netraucētu un viengabalainu lietas apstākļu izmeklēšanu, neatkarīgu izmeklēšanu. Vērtējiet “oligarhu lietu” un sapratīsiet, ka prokuratūra neatkarīgi no tā, ka tas ir likumīgi vai nepamatoti, iejaucās izmeklēšanā – pieņēma lēmumu par lietas izbeigšanu, kad to būtu daudz lietderīgāk atdot izmeklētājam atpakaļ, norādot motivāciju.

Izmeklējamās krimināllietas ir iespējams likumiski pakļaut interešu konfliktam!

Un ko nozīmē ar likumu noteiktās policijas priekšnieku, tajā skaitā KNABa priekšnieka un prokuroru tiesības dot norādījumus krimināllietās?
Minētajā 37.pantā noteikts, ka prokurors saskaņā ar prokuratūras iestādē noteikto pienākumu sadali vai rīkojumu konkrētajā kriminālprocesā veic izmeklēšanas uzraudzību, ir uzraugošais prokurors.

Uzraugošajam prokuroram izmeklēšanas laikā ir pienākums dot norādījumus par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, pieņemt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un nodošanu izmeklēšanas iestādei, pieprasīt doto norādījumu izpildi, jebkurā laikā iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, atcelt procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumus, piedalīties to procesuālo darbību veikšanā, kas vērstas uz sadarbību ar personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kā arī vienkāršāka procesa izvēlē. Nu ko, pilns spektrs, lai prokurors varētu iejaukties izmeklēšanā!

Un policijas, šeit arī KNABa priekšnieka tiesības iejaukties izmeklēšanā ne mazākas, ja ne lielākas. Lasām Kriminālprocesa likuma 31.pantu. Proti, izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs vai viņa vietnieks, kuram saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā.

Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir pienākums dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ir tiesības iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks, atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus.

Teiktais, ka tiesu varas iestādes priekšniekiem noteikta pilna vara pār izmeklētāju, kuru tas ieceļ vai tiesīgs atcelt, nav glaimojoša situācija par labu tam, lai izmeklētājs būtu neatkarīgs, patstāvīgs un neietekmējams – no vienas puses, bet no otras puses – viņa darbs otrajā izmeklēšanas pakāpē – pie prokurora var tikt izmainīts līdz nepazīšanai bez tiesas sprieduma vai lēmuma.

Katrs sapratīs kas var notikt ar izmeklēšanu un tiesiskumu, valsts drošību – tiesiskas valsts “skulptūru”, ja iedomājamies - kā viens mākslinieks, tēlnieks veido skulptūru kā autors "A", bet viņam otrs, pat vairāki diktē noteikumus, kā to skulptūru veidot. Tad rodas jautājums - kurš ir skulptūras autors, no kura prasīt atbildību? Un vai šāds dīdīts skulptors izveidosies kā mākslinieks – personība?

Kad uzturēju apsūdzības krimināllietās, tiesa par lietu prasīja pilnu atbildību prokuroram, kaut lietu "PUSIZMEKLĒJA" kriminālpolicijas priekšniekam (vai KNABA priekšniekam) padotais, norīkotais kriminālinspektors, bet prokurors "šuva tikai mēteļa pogas, kabatas un vēl kaut ko, mēteli šuva šis kriminālizmeklētājs", kurš zina drēbi labi, labāk, sīkāk, pat to, kas aiz kadra - operatīvos pasākumus. Tā arī izskanēja pēdējā TV “Tiešā runa” raidījumā, ka nepieciešams zināt operatīvo darbību rezultātā iegūtās ziņas un fakti.

Dalītā izmeklēšana, vērojot “oligarhu lietas galu”, rada pamatotas aizdomas, ka tā pakārtota organizētai noziedzībai!

Latvijā izveidotā "DALĪTĀ IZMEKLĒŠANA", visticamākais, ir izveidota ar nolūku pakļaut izmeklēšanu augstākai kontrolei, kas ir valsts tiesiskuma problēma, jo rada aizdomas, ka tā pakārtota organizētās noziedzības interesēs, lai ar likumu varētu iejaukties izmeklēšanā, vajadzības gadījumā atbrīvot no atbildības "sabiedrībā cienījamus cilvēkus", piemēram, “oligarhus”. Citu labumu no tā neredzu. Nu ja, ja mēs visi būtu “zelta cilvēki”, taisni un patiesi, arī dalīto izmeklēšanu varētu nepakļaut apšaubīšanai, bet no tā mēs Latvijā vismaz esam tālu.

Nesen dzirdēju pa radio, ka "oligarhu lietas" prokuratūras lietā pazuduši dokumenti vai noklausīšanās telefonieraksti. kas bija pirms tam, policijas izmeklēšanas stadijā.

Dalītās izmeklēšanas gadījumā policijā izmeklēšana vienmēr ir sasteigta, nepabeigta, to nodod prokuroram, kas visu pārtaisa pa savam, pārvērtē pierādījumus utt. Izmeklēšana tiek turpināta atrauti no operatīvā materiāla klāsta - izmeklēšana saraustīta, pakļauta atšķirīgiem pierādījumu vērtējumiem, jo jurisprudencē pastāv patiesība: cik juristu, tik patiesību. Izmeklēšana šādus secinājumus necieš, jo vienā procesā no A līdz Z patiesībai un secinājumiem jābūt vienotiem.

2016. gada 18.februārī Latvijas Radio arī izskanēja, ka Igaunijā izmeklētāji izmeklēšanu veic pilnībā, tikai tad nosūta lietu prokuroram. Kā skaties, tā Igaunijā dzīve ar likumiem sakārtotāka, likumi cilvēcīgāki, godīgāki un atbilstošāki valsts un tautas vajadzībām, valsts budžets pat lielāks kā Latvijai. Ko tas nozīmē, tas ir pētnieciskās žurnālistikas darbs.

Manuprāt, visās policijās (arī KNABā) valstī ir jāatjauno izmeklētāju institūts ar tā patstāvību, neatkarību, tā pārraudzību nododot iekšlietu ministram.

Teiks daži “zinātāji”, ka izmeklētājs bez uzraudzības varēs taisīt daudz lielākus brīnumus. Nav taisnība ne par mata tiesu. Protams, no atsevišķām negodprātībām, kā mēdz teikt, neviens nav pasargāts. Toties izmeklētājs kļūst atbildīgs cietušo un apsūdzēto, advokātu, pat sabiedrības un liecinieku uzraudzībā, bet galvenais – trīs tiesu instances uzrauga visu procesu. Savukārt prokurors šeit var ņemt pilnu aktīvu dalību, kad izmeklētājs lietu nosūta prokuroram apstiprināšanai un virzīšanai uz tiesu vai atgriešanai atpakaļ, ja uzskata, ka izmeklēšana ir nekvalitatīva, nepietiek pierādījumu izskatīšanai tiesā un/vai apsūdzības uzturēšanai. Vai ir pārkāpts likums. 
Prokuratūra, ja grib pati ierosina izmeklēšanu, bet parasti nodod policijai. Kad grib, atrunājas - prokuratūra izmeklēšanu neveic. Bet kas tad tas ir - apsūdzības celšana un visas citas darbības līdz nodošanai tiesai? 

“Oligarhu lietā” sarunu ieraksta publikācijas sakarā skandāls un baumošana atbilst “čekas maisu” melīgiem pravietojumiem

Esmu jau rakstījis, ka noziegumu atklāšanā, izmeklēšanā un iztiesāšanā valda liela apjoma haoss, nenoteiktība un neskaidrības. Kā var runāt par kvalitāti, ja praktiski izmeklētāju institūts kā tāds neeksistē. Jautās – kas tad izmeklē lietas, vai, kā to tagad sauc – kas izmeklē procesus, ja nav izmeklētāju? Atbildu: izmeklētāji nav izmeklētāji, bet tikai procesa virzītāji, inspektori.

Protams, ne vienmēr, bet, kad vajag, izmeklēšana, lai cik tas skan bargi, kā tāda ir sagrauta – padarīta par vadāmu manipulējamu, sadrumstalotu un bezatbildīgu, ar likumu. Nereti izmeklētājs ir "norādījumu pildītājs un grāmatvedis". Nedaudz pārspīlēts izteikums, bet tam ir pamats.

Un, piemēram, TV raidījumā „Tiešā runa” par KNAB jauno vadītāja iecelšanu viena no galvenajām domām, kas tur virmoja, bija – vai jaunais KNAB priekšnieks atjaunos tā reputāciju? Raidījuma dalībnieki atbildi nesniedza. Bija izteikumi, un arī telefonaptaujā vairākums apliecināja, ka Jēkabs Straume darbu uzsāk labi, bet… nekāds rezultāts netika fiksēts. “Čiks”?

Tika pārmests arī Ģenerālprokuratūrai, bet manā skatījumā vaina meklējama Krimināllikumā (KL) un Kriminālprocesa likumā (KPL). Minētajos likumos daudz pantu tulkojami "pēc vajadzības". Pieskaršos tikai dažiem KPL pantiem.

Šajā pašā kontekstā arī Jutas Strīķes skandāli ar KNABa vadītājiem, manuprāt, bija tieši saistīti ar vadītāju vēlmi iejaukties izmeklēšanā kā no KNAB vadības puses, tā no prokuratūras puses. No publiskiem izteikumiem varēja manīt, ka J. Strīķe vēlējās slēpt lietas apstākļus – pret ko un par ko notiek izmeklēšana, bet vadītāji bija greizsirdīgi un jutās aizskarti savu ambīciju dēļ – es taču esmu priekšnieks, bet nedrīkstu zināt, kas notiek izmeklēšanā? Teikto pierāda neskaitāmas dienesta izmeklēšanas, Jutas Strīķes darba kontrole vai par katru mirkli - kur bija, ko darīja, ar ko nodarbojās.

Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteikts, ka Kriminālprocesa likuma (KPL) mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu KPL normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Par kādu efektīvu normu piemērošanu varam runāt, ja to liedz KPL 17.pants par procesuālo funkciju nodalīšanu? Tajā teikts, ka “cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas procesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas”. Paredzu, ka ne katrs jurists sapratīs šajā pantā teikto par “cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkciju”, to, kas tās veic un kādam nolūkam tās kalpo.

Nereti saka, ka likumi ir labi, bet tos piemēro cilvēki, kuri mēdz izmantot likumus ļaunprātīgi. Likumus nevar uzrakstīt visām dzīves vajadzībām. Tā ir, bet …

Izmeklēšanu veic divās daļās – policijā un prokuratūrā. No prokuratūras puses gan dzird taisnošanos, ka prokuratūra izmeklēšanu neveic. Veic gan, turklāt plašā spektrā un nosaka pašus svarīgākos “taisnīga noregulējuma” momentus – apsūdzības uzradīšanu, ko nereti pretrunā ar likumu dēvē “par personas saukšanu pie kriminālatbildības”, kas ir vienīgi tiesas funkcija.

Ar likumu nodalītais izmeklēšanas process prokuroram nosaka tiesības iejaukties izmeklēšanā, izdarīt secinājumus un noteikt nodarījuma kvalifikāciju no jauna, pēc savas izpratnes vai ”pēc vajadzības’. Esmu ar to saskāries, kad Ģenerālprokuratūra iejaucās izmeklēšanā, pat neļāva izmeklēt kāda “oligarha” lietu (nu jau noilgums). 
Raidījuma vadītājs jautāja dalībniekiem, kādus jautājumus deputāti uzdeva jaunajam KNAB priekšnieka kandidātam par to, kā viņš atjaunos KNAB reputāciju. Sakarīgu atbildi sadzirdēt neizdevās. Bet viena no atbildēm varēja būt – iestādē jāpanāk “netraucēta un viengabalaina lietas apstākļu izmeklēšana”. Kā redzam, likums to neļauj, izmeklēšana ir sadalīta divos posmos, kur prokurors, kuram it kā pēc likuma bija jāuzrauga izmeklēšana, bet, kad saņem lietu, to var pilnīgi pārveidot, “sagraut”, papildināt un novest līdz nespējai noregulēt taisnību.

Un – ko nozīmē ar likumu noteiktās policijas priekšnieku (arī KNAB vadītāja) un prokuroru tiesības dot norādījumus krimināllietās? Mani šāda attieksme uztrauc. Katrs sapratīs, kas var notikt ar izmeklēšanu un tiesiskumu, ar valsts drošību – tiesiskas valsts “skulptūru”, ja iedomāties, ka viens mākslinieks, tēlnieks veido skulptūru, bet otrs, diktē viņam noteikumus, kā to skulptūru veidot. Rodas jautājums – kurš tad ir skulptūras autors, no kura prasīt atbildību? Un vai šādi dīdīts “skulptors” izveidosies kā mākslinieks – personība vai kā atbildīgs izmeklētājs?

Tad kad es uzturēju apsūdzības krimināllietās, tiesa par lietu prasīja pilnu atbildību prokuroram, lai arī lietu "pusizmeklēja" kriminālpolicijas priekšniekam (vai KNAB priekšniekam) padotais, norīkotais kriminālinspektors, kurš zina drēbi labāk, sīkāk, zina pat to, kas paliek aiz kadra – operatīvos pasākumus. 
KPL 37.pantā noteikts, ka prokurors, saskaņā ar prokuratūrā iestādē noteikto pienākumu sadali vai rīkojumu, konkrētajā kriminālprocesā veic izmeklēšanas uzraudzību, ir uzraugošais prokurors.

Uzraugošā prokurora pienākums izmeklēšanas laikā ir dot norādījumus par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, pieņemt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un nodošanu izmeklēšanas iestādei, pieprasīt doto norādījumu izpildi, jebkurā laikā iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, atcelt procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumus, piedalīties to procesuālo darbību veikšanā, kas vērstas uz sadarbību ar personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kā arī vienkāršāka procesa izvēlē. Manā uztverē te redzams pilns spektrs tam, kā prokurors var likumīgi iejaukties izmeklēšanā. Kādēļ to nedarīt, ja vajag un likums prokuroram nosaka pat šādu pienākumu?

Arī policijas, tajā skaitā KNAB priekšnieka tiesības iejaukties izmeklēšanā nav mazākas. Varbūt pat lielākas. Lasām Kriminālprocesa likuma 31.pantu. Proti – izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs, vai arī viņu vietnieks, kuram, saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu, uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā.
Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir pienākums dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ir tiesības iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks, atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus.

Teiktais, ka tiesu varas iestādes priekšniekiem noteikta pilna vara pār izmeklētāju, kuru tas ieceļ vai tiesīgs atcelt, no vienas puses – nekādā ziņā nenāk par labu tam, lai izmeklētājs būtu neatkarīgs, patstāvīgs un neietekmējams. No otras puses – viņa darbs otrajā izmeklēšanas pakāpē – pie prokurora, var tik izmainīts līdz nepazīšanai bez tiesas sprieduma vai lēmuma. Vai tā nav viengabalaina procesa saskaldīšana, iejaukšanās tajā ar citu viedokli vai cita “taisnīguma” vēlmi?

Jā, daži “zinātāji” teiks, ka izmeklētājs bez uzraudzības varēs taisīt daudz vēl lielākus brīnumus. Tā nav taisnība. Ne par mata tiesu. Protams, no atsevišķām negodprātībām, kā mēdz teikt, neviens nav pasargāts. Toties izmeklētājs kļūst atbildīgs cietušo un apsūdzēto priekšā. Tas notiek advokātu, pat sabiedrības un liecinieku uzraudzībā. Kad pilnīgi pabeigta izmeklēšana, izmeklētājs lietu nosūta prokuroram apstiprināšanai un, neiejaucoties izmeklēšanā, prokurors lietu nosūta tiesai izskatīšanai vai atdod atpakaļ papildināšanai vai lēmuma pieņemšanai to izbeigt, ja izmeklēšanas iespējas izsmeltas.

Prokurors lietas izmeklēšanas gaitā izskata arī sūdzības, ja tādas ir par likuma pārkāpumiem krimināllietā. 

Savulaik man pastāvēja kārtība, ka izmeklētāji ar lietu nāca pie manis pirms tās sūtīšanas prokuroram un vienojāmies, kas vēl būtu darāms, spriedām vai pietiek pierādījumu. Te jāpiebilst, ka šādas sadarbības rezultātā gadu garumā manā lietvedībā esošajās lietās netika konstatēts neviens brāķis.

Kad lieta nonāk tiesā, zināms, ka to izskata pat trīs tiesu instances, kur notiek visaptverošs process, kas izskata, cik likumīgi izmeklēta lieta, nosaka krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Mūsu valsts nelaime, kā jau teicu, ir Latvijā izveidotā “dalītā izmeklēšana”. Tā ir valsts tiesiskuma problēma. Tā rosina aizdomas, ka ir pakārtota organizētās noziedzības interesēm, lai tās varētu, tā teikt, likumīgi iejaukties izmeklēšanā un vajadzības gadījumā atbrīvot no atbildības "sabiedrībā cienījamus cilvēkus". Cik var noprast no publikācijām, tā tas izskatās arī tā saucamajā “oligarhu” lietā, Citu labumu no “dalītās izmeklēšanas” es neredzu. Jā, ja mēs visi būtu “zelta cilvēki”, ja mēs visi būtu taisni un patiesi, arī dalīto izmeklēšanu varētu nepakļaut apšaubīšanai, taču mēs no tā Latvijā esam visai tālu.

Dalītās izmeklēšanas situācijā izmeklēšana policijā vienmēr ir sasteigta, nepabeigta, to nodod prokuroram, kas visu pārtaisa pa savam, pārvērtē pierādījumus, pakļauta atšķirīgiem pierādījumu vērtējumiem. Jurisprudencē pastāv atziņa: cik juristu, tik patiesību vai viedokļu.

Manuprāt, visās policijās (arī KNABā) valstī ir jāatjauno izmeklētāju institūts ar tā patstāvību, neatkarību, tā pārraudzību nododot iekšlietu ministram (par to jau sen iestājās arī Aloizs Vaznis). Izmeklētājam jāļauj lemt ne tikai patstāvīgi, bez norādījumiem, bet arī izmeklēt lietu līdz galam, pabeigt izmeklēšanu un tikai tad nosūtīt lietu prokuroram. Nevis sūtīt "jēlvielu "vai "izstrādājumu". Jo, kamēr blakus likumam būs tam pielīdzināta prokurora un policijas priekšnieka norādījumu sistēma, nekādas izmeklēšanas patstāvības un kvalitātes dalītājā policijas, (KNABa) un prokuratūras izmeklēšanā nebūs. Turklāt – izmeklētāja un prokurora pilna patstāvība, daudz precīzāks (bez divdomībām un zīlēšanas) Krimināllikums un Kriminālprocesa likums būtu ļoti bīstami kukuļņēmējiem un kukuļu devējiem, valsts un pašvaldību mantas izlaupītājiem, prihvatizētājiem, kontrabandistiem. Tagad prokuratūra, ja grib, pati ierosina izmeklēšanu, bet parasti nodod policijai.