Menu
Pilnā versija
Foto

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

Sandra Vemberga · 18.09.2017. · Komentāri (97)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.

Ne Saeimā, ne valdībā mums nav neviena kārtīga, Patriotiska latvieša, visi 100 deputāti, sākot no „Saskaņas” un beidzot ar VL/TB-LNNK, ir nelieši un nodevēji, atšķiroties viens no otra tik vien kā ar savu nekrietnības pakāpi. Pašreizējā situācijā ir loģiski, ka mums savukārt nav nekādas vajadzības sargāt un atbalstīt šo t.s. „Latvijas valsti”. Līdz ar to jāsecina, ka t.s. „4.maija republikas” sabrukšana un iznīcība no Īstu Nacionālpatriotu viedokļa mums nekā slikta nenestu, taisni otrādi, tā būtu pat atbalstāma un vēlama.

Protams, mums jācīnās pret šo režīmu ar likumīgām, demokrātiskām metodēm, vardarbība nebūtu jālieto, jo nav jāsagādā mūsu tautas ienaidniekiem tā priecīgā iespēja dabūt mūs aiz restēm. Jālieto Satversmē atļautās, nevardarbīgās cīņas metodes, galvenā no tām ir – nesadarbošanās ar valdošo režīmu, cenšanās iztikt bez tā palīdzības un neko tam pretī arī nedodot.

PSRS laika krievu disidents A.Solžeņicins savulaik grāmatā „Gulaga arhipelāgs” rakstīja, ka staļiniskais tirānijas režīms ilgus gadus varēja netraucēti plosīties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tautas vairums nesaprata, ka valstī pie varas ir nelieši un noziedznieki, daudzi no tiesas ticēja varturu sludinātajam, ka viņi ir „darba tautas aizstāvji” un ka viņu kvēlākais sapnis ir panākt tautas labklājības līmeņa celšanos līdz paradīzei zemes virsū – komunismam, kura „priekškambaris” tad nu būtu attīstītais sociālisms, kurš 20.gdsm. 30.gados PSRS arī it kā esot ticis uzcelts.

Protams, celtniecības procesā vienmēr mēdz būt arī traucēkļi, kurus tad modrās drošības iestādes nesaudzīgi likvidē. Un vairums ļaužu, redzot (lai gan vispār šo procesu centās no ļaužu vairuma acīm noslēpt), ka NKVD aizved viņu kaimiņus, pie sevis domāja: „Nu, redz, tur jau kaut kas nelabs bija… par velti pie mums nearestē… un, ja nu tiešām viņi nav vainīgi, gan jau viņus drīz vien atbrīvos”. Un ļoti līdzīgi viņi uzvedās, kad ieradās pievākt arī viņus pašus – nekliedza, neprotestēja, neprasīja aizstāvību no palicējiem, jo uzskatīja: tā ir kļūda, kas drīzumā tiks izlabota.

Šīs kļūdas izlabošanai gan bija nepieciešami gadi, pat gadu desmiti, un daudzi no arestētajiem mira, nespējot izturēt ieslodzījuma necilvēciskos apstākļus, vai arī tika nogalināti, taisnības triumfu nesagaidot. Paradoksālākais bija, ka arestēto radinieki pat kautrējās un nevēlējās stāstīt sabiedrībai taisnību par to, kas noticis ar viņu tuviniekiem, jo gan paši baidījās tikt arestēti „par pretpadomju propagandu”, gan daudzi sirds dziļumos arī šaubījās – vai tiešām mūsu mīļā strādnieku-zemnieku vara ne par ko bāž ļaudis cietumā, varbūt mūsu dēls (tēvs, brālis, māte, māsa) ir tomēr ko pretlikumīgu izdarījis, tikai mēs par to nezinām.

Lūk, līdzīgi ir arī mūsdienās. Vai ir daudz tādu cilvēku, kuri publiski uzdrošinās aizstāvēt vajātu disidentu, pret kuru jau ir uzsākts vai draud tikt uzsākts kriminālprocess un par šo faktu tiek publiski paziņots Sorosa kontrolētajos (99% no visiem Latvijā esošajiem) saziņas līdzekļos? Uz vienas rokas pirkstiem tādus var saskaitīt! Labākā gadījumā varbūt kāds uzdrošināsies šādam cilvēkam piezvanīt un pajautāt: „Nu, vecīt, tiešām tā ir, kā tur „Panorāma” par tevi teica?”, bet tas arī būs viss, pat morālu, kur nu vēl materiālu atbalstu šim cilvēkam neviens (tikpat kā neviens) nesolīs.

Tomēr visdziļāko nosodījumu pelna kāds cilvēks, kurš, uzzinājis, ka viņu grib tiesāt par „naidīgiem izteikumiem” pret nēģeriem, nekavējoties devās uz Tvaika ielu, nosimulēja trako un dabūja 2.grupas psihiskā invalīda statusu, izmantodams to vēlāk kā argumentu lūgumam viņu kā slimu cilvēku atbrīvot no kriminālatbildības vai vismaz bargi nesodīt. Nevienai dzīvai būtnei šāda rīcība nedara godu, tomēr fakts, ka šādas rīcības autors nav kāda puņķaina padsmitniece, bet vīrietis spēka gados, kas turklāt vēl regulāri apmeklē sporta klubus, padara to manās uztverē par ārkārtīgi nožēlojamu un pretīgu. PSRS laikos čeka centās piespiest psihiatrus atzīt tai netīkamus cilvēkus par garīgi slimiem, bet mūsdienās gļēvuļi un deģenerāti to dara paši, drošības iestādes lieki neapgrūtinot.

Vispār ar skumjām jāsecina, ka par Nelokāmiem Cīnītājiem, kas par spīti aktīvai varturu pretdarbībai nav atzinuši savu neesošo vainu un drosmīgi turpinājuši savu sabiedriski-politisko darbību, ir atzīstami vienīgi Aivars Garda, Līga Muzikante un Leonards Inkins. Pēdējais gan izpelnījās nosodījumu par čekai nevēlama raksta izdzēšanu no „draugiem.lv” profila, kas šo cilvēku no tiesas procesa tik un tā nepaglāba. Jācer, ka nu Leonards darīs visu iespējamo un pat neiespējamo, lai pelnīto sodu saņemtu tie, kas mēģināja viņu nelikumīgi notiesāt. Ar kompensācijas pieprasīšanu tādās reizēs ir par maz, jāprasa izmeklētāju un prokuroru pašu arestēšana un tiesāšana vai sliktākajā gadījumā vismaz viņu atlaišanu no darba.

Taču atgriezīsimies pie raksta sākumā minētās tēmas, ko tad darīt ar mūsu Latvijā valdošo „4.maija režīmu”? Atbildi atkal esmu noskatījusi no Solžeņicina kredo attiecībā uz PSRS, kas būtu piemērojams arī mūsu situācijā: „NETICI!!! NEBAIDIES!!! NELŪDZ!!!” Tas nozīmē – centies izdzīvot bez šīs varas palīdzības, lai nebūtu jāspēlē pēc tās izstrādātajiem noteikumiem. Pirms dažiem gadiem mūsu „gādīgie” varturi izdomāja, ka katram zemnieku saimniecības īpašniekam, katram individuālajam komersantam, katrai pašnodarbinātai personai arī tad, ja tā gada laikā ar savu darbību nekā nav nopelnījusi, jāmaksā valsts budžetā 50 jevriki gadā par to vien, ka viņš kā persona ir reģistrēts un tiek pārbaudīts, kas varturiem sagādājot lielas pūles un milzu izdevumus. Nu, tādā gadījumā aicinu šos ļaudis atteikties no sava statusa un darboties nelegāli, oficiāli, protams, sakot, ka nekādu saimniecisku darbību tās neveic. Lai pie varas esošie rīkļurāvēji nekad neko no viņiem nedabū, arī tad, ja pēc gadiem viņiem sāks veikties labāk un būtu iespēja dalīties peļņā ar valsti.

Zemniekus aicinu pie iespējas pilnībā pāriet uz naturālo saimniecību, nereģistrēt lopus un nevienam neteikt, cik un kādi tie ir. Protams, jebkādas vietējās un jevrosojuza subsīdijas viņi tādejādi zaudēs, toties iegūs brīvību paši dzīvot un saimniekot kā viņiem ērtāk, nedrebot, vai pie kūts izveidotā vircas bedre atbilst eirostandartiem vai ne. Produktus censties iepirkt un pārdot viens otram „pa tiešo”, apejot starpniekus-veikalniekus, tāpat arī tiešās maiņas ceļā – preci pret preci – neņemot rokā pretīgos jevrikus. Nekādus PVD un tamlīdzīgus pārbaudītājus savā teritorijā nelaist, piedraudot ar fizisku vardarbību pret tiem, kas bez atļaujas iekļūs viņiem piederošajā privātīpašumā. Tā maz pa mazām, soli pa solim jācenšas attālināties no oficiālajām varas struktūrām, padarot savu dzīvi no tām pilnībā neatkarīgu un nekādā veidā ar tām nesaistītu.

Viena lieta gan būtu jāievēro – uz uzbrukumu no varturu puses jāatbild ar vismaz tādu pašu, ja ne vēl niknāku uzbrukumu. Katrs administratīvi (par kriminālajiem vispār nerunāsim) uzliktais sods ir obligāti jāapstrīd un jāiziet cauri visām tiesu instancēm, beigās nesmādējot arī ECT (jācīnās ar tiem ieročiem, ko mūsu tautas ienaidnieki paši ir mūsu rokās ielikuši). Mēs zinām, ka par to pašu braukšanas ātruma pārsniegšanu katru nedēļu policija soda vairākus simtus cilvēku. Diemžēl tikai retais izmanto iespēju, nemaksājot nekādu tiesas nodevu, šos sodus apstrīdēt tiesā, atrunājoties: „Tāpat jau neko nepanākšu!” Mana atbilde tādiem cilvēkiem ir – arī tad, ja neko nepanāksi, tik un tā ir jātiesājas! TIESĀTIES VAJAG PAŠA TIESĀŠANĀS PROCESA DĒĻ!!! Ja tikai viena nieka 10.daļa administratīvi sodīto ļaužu vērstos ar prasību pārskatīt uzliktos sodus tiesās, viņi burtiski paralizētu šo iestāžu darbu, nekādas citas lietas vairs nevarētu izskatīt.

Lūk, tas ir tikai viens no viediem, kā varam nevardarbīgi un likumīgi graut valstī pastāvošo, mums naidīgo režīmu! Bet, ja mums tas ir par grūtu, ja mēs neko reāli negribam darīt, tikai sūkstīties, cik dzīve ir netaisna, tad ziniet, ka tāda tā ir un paliks VIENMĒR, jo nekādi marsieši no Kosmosa neatlidos un mūsu vietā mūsu problēmas neatrisinās. Ja mēs, piemēram, pēc mūsu darba devēja ierosinājuma, viņam netīkama ieraksta dēļ kādā sociālajā tīklā paši labprātīgi aizejam no darba un uz atvadām vēl šo netīkamo ierakstu izdzēšam, lai par mums „nepaliktu sliktas atmiņas”, tad neesam cilvēki, bet nožēlojami rāpuļi, kuri nav pelnījuši ne mazākās līdzjūtības un atbalsta, un man personīgi šādu ļautiņu vēlākās sūdzības saziņas līdzekļos izsauc vienīgi nievas un pretīgumu. Krieviem ir labs sakāmvārds: „Ja tev bija bail kauties un tu muki, kad tev grasījās uzbrukt, tad tagad vairs dūres nevicini un nelielies, cik drošs un stiprs tu esi!”.

Dzīve pati par sevi ir nemitīga cīņa par eksistenci ne tikai džungļu pasaulē, bet arī starp cilvēkveidīgajām būtnēm, un, ja kādam tā šķiet par grūtu, tad tiešām šādam radījumam ir vērts padomāt, vai viņam vispār atmaksājas pa šo zemīti staigāt…

Tautu likteņus lielā mērā nosaka tas, cik daudz tajās ir bijis drosmīgu cilvēku un cik – gļēvu deģenerātu. Ja pēdējie sāk prevalēt, tauta nenovēršami aiziet bojā!

Novērtē šo rakstu:

0
0