Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēs bijām tuvu lielai nelaimei. 1991. gada augusts - “melnās bertas” jau bija ceļā, apcietināmo saraksti Maskavā sastādīti un apstiprināti. Jeļcins Maskavā no aizmukšanas bija dažu soļu attālumā, bet komunistu reakcionārie pučisti - rokas stiepiena attālumā no padomju režīma atjaunošanas.

Kā jau minēju - 1991. gada augustā Kremļa paramilitārā specvienība Rīgā - “Omon” jau bija izbraukusi no savas bāzes, lai apcietinātu visus ievērojamākos Latvijas neatkarības politiķus, kuri  bija savākti kopā vienā vietā. Viņus nevajadzētu medīt un meklēt atsevišķi pa vienam. 

Tieši tas pats ar vadošajiem žurnālistiem. Pavēli par arestiem no čekas galvenās mītnes Maskavā atsauca pašā pēdējā mirklī. Situācija Krievijā pēdējā mirklī nosvērās par labu Jeļcinam, pučisti burtiskā nozīmē bija pāris soļus no uzvaras - ārkārtās stāvokļa PSRS. Tas nozīmētu, ka neatkarības aktīvisti nonāktu cietumos, bet par neatkarību mēs pat sapņot nevarētu. 

Bet par visu pēc kārtas - šie ir mazāk zināmi vēsturiskie fakti par kuriem reti runā. Jo tad var parādīties jautājumi - kuras personas deva pavēli komunistiem masveidā iestāties LTF 80. gadu beigās, 1991. gada augustā sapulcināja AP deputātus un žurnālistus, lai OMON viņus varētu visus kopā uzreiz savākt, tā faktiski ar diviem gājieniem likvidējot teju visu neatkarības kustības intelektuālo kodolu. Kā jau teicu - “melnās bertas” jau bija ceļā, apcietināmo saraksti Maskavā sastādīti un apstiprināti.

Šajās dienās ļoti plaši tiek pieminēta Baltijas valstu faktiskā neatkarības atjaunošana un komunistu puča izgāšanās Maskavā 1991. gada augustā, kas būtībā sagrāva PSRS. Lielākā daļa apskatnieku norāda, ka padomju impērijas sabrukums lielā mērā bija iepriekšnolemts – pat pučs bija organizēts nemākulīgi, un PSRS problēmas bija pārāk dziļi ielaistas. Tā, protams, ir taisnība. Tomēr der atcerēties un saprast, ka pučs varēja arī izdoties, no lielas nelaimes mēs bijām burtiski rokas stiepiena attālumā.

Ja pučisti būtu uzvarējuši, tad neskaitāmi Latvijas patrioti būtu nonākuši cietumā, tāpat nav šaubu, ka sazvērnieku uzvaras gadījumā mēs šodien nedzīvotu brīvā Latvijā.

Atskatoties vēsturē, PSRS režīms agrāk bija spējis pārdzīvot dažādus satricinājumus un pārbaudījumus, komunisti iepriekš bija spējuši pārvarēt pat dziļākas krīzes ar brutālu nežēlību. 30. gados Staļins bada nāvē nogalināja miljoniem ukraiņu, pēc kara viņa pēcteči noslīcināja asinīs sacelšanās Berlīnē, Budapeštā un Prāgā.

Rietumvalstis vienmēr iedrošināja dumpiniekus, bet, sastopoties ar PSRS režīma varmācību, vienmēr palika reālpolitiskos gļēvulības rāmjos. Laikabiedru liecības liek domāt, ka arī 1991. gada augustā varēja notikt tas pats. Rietumvalstu iebildes pret varmācību Kremli īpaši neuztrauca. Pēc 1991. gada janvāra civiliedzīvotāju slepkavībām Viļņā Kremļa militārās bandas turpināja sirot pa Baltijas valstīm un jau 1991. gada jūlijā Medininkos nogalināja septiņus Lietuvas muitniekus.

Atgriežoties pie notikumiem augusta puča Latvijā. Atceroties to dienu notikumus, Krievijas ziņu aģentūrai TASS plašu interviju sniedza bēdīgi slavenās Rīgas OMON specvienības komandieris Česlavs Mliņņiks. Protams, viņš kā informācijas avots ir apšaubāms, tomēr daļa no minētajiem faktiem ir ticami.

Mliņņiks stāsta, ka jau iepriekš bija ļoti smalki informēts par puča norisi. 19. augusta agrā rītā viņa rīcībā bija visa Rīgas OMON kaujas brigāde, no Baltijas kara apgabala viņam palīgā bija iedoti divi desantnieku bataljoni un jūras kājnieku bataljons. Nozīmīgo objektu ieņemšana bija sākusies 5:50 no rīta, un jau pulksten 14:00 viņš varēja ziņot Maskavai, ka Latvijā viņš kontrolē visus stratēģiski svarīgākos objektus. Lai arī ko šodien kāds stāstītu par iespējamo pretošanos, nav šaubu, ka militārā ziņā viņam bija absolūts pārspēks, kuram pretoties nebija iespējams. Vismaz ilgstoši ne.

OMON komandieris norāda arī, ka Saeimas ēkā bija sapulcējušies tā laika Augstākās Padomes deputāti. Viņus pat vākt kopā nevajadzēja, paši bija sanākuši kopā, un OMON atlika tikai ierasties un visus kopā apcietināt – tā norāda Mliņņiks. Ja būtu atskanējusi komanda – "fas!", tad viņš visus reizē arī būtu savācis.

Mliņņiks par to nerunā, bet jāatceras, ka nākamajā dienā arī lielākā daļa LTV darbinieku sapulcējās "konspiratīvajā sapulcē" Latvijas Universitātes aulā. Ja tiktu dota pavēle apcietināt arī viņus, tad OMON to varēja izdarīt ļoti ērti un ātri. Protams, ka komunistu spiegiem šī sapulce nevarēja būt nekāds lielais noslēpums. Visi tiktu paņemti kopā vienā laikā un vienā vietā. Latvija burtiski divu dienu laikā būtu palikusi bez lielas daļas žurnālistu un politiķu. Viņi visi bija sapulcināti omoniešiem burtiski kā uz paplātes. Tomēr pavēli OMON komandierim no Kremļa atsauca pēdējā mirklī. Faktiski specvienība un padomju armijas desantnieku daļas jau bija devušās ceļā, lai veiktu masu arestus.

Tas notika tādēļ, ka sazvērnieku rindās Maskavā bija sācies sajukums, lielā mērā pateicoties Jeļcina komandas izlēmīgai rīcībai. Savā atmiņu grāmatā par tā laika notikumiem liecina bijušais Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs jeb parlamenta spīkers Ruslans Hasbulatovs. Viņš stāsta, ka 19. augusta rītā Krievijas prezidents sākotnēji bijis ļoti apjucis. Tomēr komanda esot mobilizējusies, steigā uzrakstīts uzsaukums Krievijas pilsoņiem, un pēc tam visi ļoti ātri aizbraukuši uz Krievijas parlamentu, kur jau pulcējās deputāti.

Pēdējās uzsaukuma rindas ar roku vēl labotas pa ceļam. Jau tās pašas dienas vakarā uzsaukums pretoties sazvērniekiem bija izplatījies visā bijušajā PSRS teritorijā. Pats galvenais – pats Jeļcins to nolasīja saviem atbalstītājiem, uzkāpis uz viena no tankiem, kuri bija atsūtīti aplenkt Krievijas parlamentu. Šodien varam tikai apbrīnot drosmi, ko viņam prasīja šis solis. Iespaids šai runai bija graujošs, kadri ar Jeļcinu uz tanka un aicinājumu pretoties nelikumīgajai huntai aplidoja visu pasauli un iedvesmoja vienkāršos maskaviešus būvēt barikādes un aizstāvēt demokrātiski ievēlēto parlamentu. No vienas puses tas mobilizēja demokrātijas aizstāvjus, no otras puses – demoralizēja armiju un čekistus. Viņi saprata, ka uzbrukums pārvērtīsies asiņu jūrā.

Tomēr spriedze saglabājās arī nākamajā dienā. Kremļa sazvērnieki turpināja plānot iespējas uzbrukt Jeļcina komandai. 20. augusta naktī Krievijas parlamentā VDK specvienību un armijas uzbrukumu gaidīja kuru katru mirkli. 20. augusta dienas otrajā pusē Maskavā bija ievestas papildu armijas vienības. Jeļcina administrācijas vadītājs Silajevs esot piezvanījis viņam un teicis, ka esot aizsūtījis projām savus darbiniekus, un arī grasījās doties prom. Viņš teica, ka lai labāk apcietina mājās (nekā asiņainā iebrukumā parlamenta ēkā). Aptuveni vienos naktī pats Hasbulatovs pēkšņi tika izsaukts pie prezidenta. Apsargs norādījis, ka jādodas uz pazemes garāžu. Tur pie Jeļcina auto jau stāvējuši viņa tuvākie līdzstrādnieki, apsardzes vadītājs Koržakovs jau bija atvēris durvis un mudināja prezidentu kāpt limuzīnā.

Jeļcins pienācis pie Hasbulatova un teicis, ka tuvāko stundu laikā sāksies uzbrukums, viņus abus likvidēšot, tādēļ esot labāk braukt projām un lūgt patvērumu ASV vēstniecībā. Tūlīt pienācis arī Koržakovs un steidzinājis – jābrauc tūlīt, informācija jau nopludināta, vārti varot tikt bloķēti. Jeļcins jau sācis iet uz mašīnu. Tomēr Hasbulatovs mirkli apdomājies teicis: "Boriss Nikolajevič, jūs esat pieņēmis pareizu lēmumu. Jūsu dzīvība ir dārga mums visiem. Brauciet. Man ir cita situācija – te ir 400 mani deputāti. Es esmu viņu līderis, un man jāpaliek ar viņiem. Palieciet sveiks!"

Pēc šiem vārdiem Hasbulatovs devies uz liftu, steigšus iekāpis, pirms durvis aizvērušās, viņš vēl dzirdējis, kā Jeļcins viņam kaut ko sauc. Tad viņš atgriezies savā lielajā, tukšajā kabinetā. Pēc īsa mirkļa atskanējis telefona zvans. Zvanītājs bija Jeļcins. Viņš bija pašā pēdējā mirklī pārdomājis, atgriezies savā kabinetā un, piezvanījis parlamenta vadītājam, teica: "Ruslan, es bez jums nekur nebraukšu. Paliksim kopā līdz galam.”

Tikmēr Kremlī sazvērnieku nometnē valdījusi nervoza atmosfēra. Armijas vadība vairījās sākt uzbrukumu. Viņi bija aprēķinājuši, ka ap Krievijas parlamentu sapulcējušies apmēram 40-50 tūkstoši cilvēku. Visapkārt barikādes, kas pamatīgi apgrūtinātu uzbrukumu. Pučistu militārā apspriedē bija ļoti nomākta atmosfēra. Tikai VDK vadītājs Vladimirs Krjučkovs, viens no apvērsuma līderiem, liedzās pārtraukt sapulci līdz rītam. Šķita, ka viņš kaut ko gaida.

Pēkšņi esot atskanējis telefona zvans, un viņš priecīgi paziņojis, ka Jeļcins esot aizmucis uz ASV vēstniecību. Visi esot bijuši šokēti. Tomēr pēc pāris minūtēm telefons iezvanījies vēlreiz. Krjučkovs paķēris klausuli un uztraukti pārjautājis: "Nav aizbēdzis? Hasbulatovs visu izjaucis?" Nolicis klausuli, viņš sagumis krēslā un noteicis: "Šķiet, ka esam zaudējuši.” Armijas vadība aizgāja neatvadījusies.

Šīs liecības balstās uz paša Hasbulatova stāstījumu. Protams, viņa loma šajā stāstījumā izskatās ļoti varonīga. Tomēr kopumā viņa stāstījums sakrīt arī ar citām liecībām. Vienīgi par pašu pēdējo epizodi nekas iepriekš daudz nebija dzirdēts. Nav arī nekādu ziņu, ka ASV vēstniecība būtu kaut ko solījusi Jeļcinam vai bijusi kāda vienošanās. Visdrīzākais, ka tieši VDK vadība gribējusi izprovocēt Jeļcinu tā darīt, lai demoralizētu parlamenta aizstāvjus, kas būtu zaudējuši savu likumīgo un arī morālo līderi.

Ja šis stāsts ir patiess, tad Latvijas un pārējo Baltijas valstu liktenis izšķīrās šajās burtiski pāris minūtēs, Jeļcina un Hasbulatova sarunas laikā pie atvērtām mašīnas durvīm. Šī nelielā epizode, iespējams, nosvēra svaru kausu par labu demokrātijas aizstāvjiem tik saspringtajā 20. augusta naktī. Rīgas OMON vadītājs tā arī nesaņēma pavēli – parlamenta deputāti, LTV žurnālisti, neskaitāmi neatkarības kustības dalībnieki netika apcietināti. PSRS režīms izlaida garu, sastopoties ar patiesu un drosmīgu brīvības garu. Latvija varēja kļūt brīva.

Mēs nekad neuzzināsim pilnīgi precīzi visu, kā toreiz viss notika. Tomēr Hasbulatova stāsts ir liecība tam, ka mūsu visu liktenis tālajā 1991. gada augustā burtiski karājās mata galā. Katrs Jeļcina un viņa komandas neizlēmīgs vai kļūdains solis varēja izrādīties mums visiem liktenīgs. Vēsturnieki nemīl pieņēmuma formu "ja", tomēr nav šaubu, ka, ja būtu uzvarējuši pučisti, tad ļoti daudzi būtu nonākuši cietumā. Nila Ušakova "Saskaņas" politiskais domubiedrs, viens no dedzīgākajiem pučistiem, Alfrēds Rubiks bija gatavs izrēķināties ar neatkarības atbalstītājiem ļoti izlēmīgi.

Protams, ir jautājums, kā puča veiksmes gadījumā būtu rīkojušās lielās Rietumvalstis. Vēstures profesors no Hārvardas universitātes Sergejs Plohija savā grāmatā "Pēdējā impērija. Padomju Savienības sabrukums" apraksta toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša vecākā un viņa padomnieku reakciju. Izrādās, ka viņš esot bijis ļoti nepatīkami pārsteigts, uzzinot par apvērsumu Maskavā. Ziņas par notiekošo Maskavā sākotnēji neesot bijušas pat Centrālajai izlūkošanas pārvaldei (CIP).

Pavisam nesen Bušs bija ticies ar Gorbačovu, un viņa gāšana esot bijusi īpaši nepatīkama ziņa. Prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Brents Skokrofts (Brent Scowcroft) atceras, ka prezidents esot sliecies atklāti nosodīt apvērsumu, tomēr tā veiksmes gadījumā viņam būtu jārunā ar pučistiem, lai cik pretīgi tie viņam neliktos. Tādēļ esot vienojušies, ka prezidenta tonim jābūt nosodošam, bet visus tiltus tomēr nolemts nesadedzināt.

Savukārt ievērojamais britu - amerikāņu vēsturnieks Tonijs Džads savos darbos norāda, ka lielākā daļa Rietumvalstu nosodīja apvērsumu, tomēr bijis viens būtisks izņēmums. Tas bija toreizējais Francijas prezidents Fransuā Miterāns, kuru uztrauca Austrumeiropas destabilizācija un kurš pārlieku ātru atzina sazvērnieku sekmes, atjaunojot status quo ante (atjaunojot iepriekšējo attieksmi - latīņu val.). Miterāns gan vēlāk to kaismīgi noliedza un teica, ka esot ticis pārprasts. Tomēr arī Tonijs Džads bija ļoti asredzīgs un godīgs vēsturnieks, kurš pašmērķīgi nespēlējas ar faktiem.

Atkal – kā būtu, ja būtu. Tomēr 1991. gada augustā Rietumvalstis pašas bija diezgan apjukušas un nekādi nebija gatavas aktīvai rīcībai, ja pučisti būtu sākuši plašas represijas pret Baltijas valstu neatkarības līderiem. Pat, ja rubikvedīgajiem un čekistiem netiktu dota pilna vaļa kā Staļina laikos, tad par neatkarības atjaunošanos būtu uz kādu laiku jāaizmirst. Iespējams, uz ļoti ilgu laiku.

Toreiz čekisti kļūdījās, nenovērtējot cilvēku, tautu alkas pēc patiesas brīvības un demokrātijas. Šobrīd Krievijā čekistiem un imperiālistiem ir izdevies atgūt savas agrākās pozīcijas. Nav šaubu, ka viņi nejutīsies gandarīti, līdz neatjaunos impēriju. Viņi sēs šaubas, manipulēs, apstrādās vienu pēc otra. Ja nevarēs uzpirkt, tad mēģinās iebiedēt, ja nevarēs iebiedēt, tad publiski aplies ar mēsliem.

Viņi darīs visu, lai nozīmīgākajos posteņos ieliktu sev vajadzīgas personas, kuras nenogurstoši aizstāvēs viņu informācijas, propagandas telpas paplašināšanu. Viņi nekautrēsies apvārdot pat sabiedroto diplomātus un līdīs līdz pat nacionālās drošības komisijai parlamenta līmenī. Ja vien nav jau to izdarījuši. SAB un VDD deguna galā.

Novērtē šo rakstu:

55
17