Menu
Pilnā versija
Foto

Aivars Pilenieks – sporta nomenklatūras "staļingrada"?

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK · 17.02.2022. · Komentāri (22)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latviskajā dzīvesziņā dīvainākā, pat traģiskākā šķiet mūsu apmātība "dzīvot ar s#du čupu istabas vidū". No ģimeņu "skeletiem skapī" līdz tiesu ķēķim un nokušinātiem valsts skandāliem. Apsedzam čupu ar tautiskām sedziņām, iemācāmies to veikli apiet, neredzēt un nesaost – kaut reizēm tajā gadās iekāpt.

Latvijas sporta pasaulē viena no šādām "čupām" ir Regbija federācijas prezidents Aivars Pilenieks – ievērību guvis kā "bērnu sitējs un valsts naudas izsaimniekotājs". Toksiskās maskulinitātes stereotipu varā esošs "mačo" cienījamos gados, kuram nevaldāmi patīk tiranizēt regbiju spēlējošus jauniešus, jūtu uzplūdā palaižot rokas. Jo, visticamāk, pieauguši sportisti pēc šādām izdarībām būtu dižmanim "izdevuši atlikumu".

Latvijas sporta ētikas vēsturē Pilenieks sevi "iekala" 2018.gada septembrī, kad Ungārijā notika U-18 jauniešu Eiropas regbija-7 čempionāts. Jau pirms tam patvaļīgi jaucies valstsvienības treneru kompetencē, pēc vienas no spēlēm LRF prezidents ar dūri pa seju iesita komandas spēlētājam, tā "izsakot" neapmierinātību ar viņa sniegumu. (Varbūt jāpriecājas, ka tas nenotika spēles vidū? Pašu mājās viņš ir iejaucies mača gaitā.)

Pilenieks noliedza "bullingu", kaut arī viņš uzbruka jaunietim liecinieku – vienības biedru – klātbūtnē un par notikušo tika informēti treneri. Sitējam vēlāk paspruka publiski piefiksēta izmuldēšanās: "savā" sporta klubā (RK "Eleja") jauno spēlētāju fizisku ietekmēšanu viņš uzskatot par normu.

Toreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, Latvijas sporta politiskais pārraugs, paziņoja, ka Pileniekam ir jāatkāpjas no amata. Taču tā izrādījās saucēja balss tuksnesī. Valsts sporta menedžētāji, Olimpisko komiteju un tās Ētikas komisiju ieskaitot, pārprasti "sargājot mundiera godu", centās skandālu klaji nobanalizēt un "padarīt nebijušu". Toksiska lielmaņa noturēšana amatā viņiem kļuva par "principa lietu". (Gluži tāpat "Vienotība" savulaik stāvēja un krita par sašmucējušos Dzintaru Zaķi!)

Jaunais sportists tādēļ piedzīvoja jaunu pazemojumu. Viņam paša kluba (RK "Jūrmala") "lielie puikas" – pieļauju, vēl "lielāku" samācīti! – uzspieda izlīgt ar sitēju, nosaukt notikušo par "pārāk dramatizētu". Pat publiski spiest Pilenieka roku – droši vien to, ko viņš Budapeštā "lika lietā".

Tādējādi, protams, tikai vairojās LRF prezidenta pārliecība par savām tiesībām uz visatļautību ("pedagoģiskās pļaukas ieskaitot) – rupji pārkāpt World Rugby regulas un principus, Latvijas sporta politikas prasības, elementāras morāles un pieklājības normas. Rezultātā mums jau gadiem par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēta sporta federācija, kurā biedru vairākumu – un Pilenieka varas pamatu – veido "mirušās dvēseles" jeb tā sauktie "čaulas klubi" bez spēlētājiem un spēlēm.

Sodīt "latvju regbija ķeizariņu" par toreizējo cūcību ir vitāli svarīgi jaunā spēlētāja un viņa ģimenes pašcieņai. Šiem cilvēkiem vairs nav toreizējās bijības pret latvju sporta priekšniecību. Varbūt pat svarīgāk tas ir LRF morālai atveseļošanai un "džentlmeņu sporta" labās slavas atjaunošanai sabiedrībā.

Tāpēc, kad LOK Ētikas komisija pērnajā septembrī atkārtoti atteica apspriest Budapeštas incidentu un ieteica vērsties tiesībsargājošās iestādēs, šis padoms tika likts lietā. Sportista advokāts iesniedza Valsts policijā pieteikumu ierosināt pret Pilenieku kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 231.panta (huligānisms) otrās daļas.

Pēc sākotnēja atteikuma – prasībai neesot pamata – un tā pārsūdzības šī gada janvāra beigās tika saņemts atkārtots atteikums. Varu saprast Kārtības policijas nevēlēšanos uzņemties paveikt to, kas bija jāizdara pašai LRF, LOK Ētikas komisijai vai mūsu sporta politiskajiem un birokrātiskajiem vadītājiem.)

Taču šajā atteikumā tiek atzīts par neapstrīdamu fakts, ka "A.Pilenieks konflikta laikā ar R.Salenieku ir viņam iesitis un radusies situācija R.Saleniekam, kurš bija spēles līderis, bija nepatīkama un aizskaroša..." Fakts, kas nav anulējams ar "mundiera" sargātāju PR manipulācijām.

Protams, mūsu sporta vadoņu un "dīvāna sportistu" vidū netrūkst pašapmierinātu opīšu, kam padomju armijas kazarmu – viņu "vīrišķības skolas" – paražas šķiet izcils līdzeklis Latvijas atlētu nākamo paaudžu veidošanā. Taču diez vai paši jaunie sportisti un viņu jauneklīgie vecāki, "demokrātijas sabojāti", masveidā vēlas kļūt par kāju pameslu provinciāliem "mačo", lai tie, palaižot rokas, kompensētu savus freidiskos kompleksus.

Latvijas sporta vadoņi riskē – turpinot izliekoties, ka Budapeštā, LRF rēķinos un citur "nekas nenotika" – to pamazām vien novest turpat, kur viņu stutētais Pilenieks jau ir novedis Latvijas regbiju – radu būšanā (sava dēla Arvja iebīdīšanā par Latvijas regbija-7 izlases galveno treneri bez izglītības un atbilstoša trenera sertifikāta), stagnācijā, formālismā, "penžu tusiņā".

Novērtē šo rakstu:

137
8