Iesaki rakstu:

Valsts prezidents Egils Levits, kurš visu mūžu saņēmis lieliskas algas, pagodinājumus un izglītības iespējas no valsts, nosodījis cilvēku vēlmi sagaidīt atbalstu no valsts.

“Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī, bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Te ir jautājums, ko valsts var un ko mēs varam prasīt no valsts, tas ir, valdības?” — TV24 ēterā sacījis E. Levits.

Kā lasāms E. Levita biogrāfijā, viņš pēc ģimenes došanās uz Rietumiem absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju (Vācijas nodokļu maksātāju uzturēta mazākumtautību skola), tālāk studējis Hamburgas Universitātē, atgriezies Minsterē jau kā skolotājs, pēc otras augstākās izglītības iegūšanas strādājis Ķīles prokuratūrā un Zemestiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, kādā rūpniecības lobijā Ķelnē un Bundestāga Zinātniskajā dienestā. Praktizējis kā zvērināts tulks pie Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesas. Praktizējis kā jurists un veicis zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē. Tātad gandrīz pilnībā guvis ienākumus tikai un vienīgi no valsts darba Vācijā.

Tālāk lasām Wikipēdijā: “Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Levits bija LR AP padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.” Tātad algu deputātam, ministram un vēstniekam E. Levitam maksāja valsts — tā pati Latvijas Republika, no kuras tagad prezidents E. Levits iesaka cilvēkiem neko neprasīt.

1995. gadā Latvija virzīja Levitu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko E. Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Vienlaikus EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas darbinieks, Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. No 2004. gada — Eiropas Kopienu Tiesas, vēlāk — Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, par ko nostrādāja līdz ievēlēšanai pašreizējā amatā. Tātad atkal amati, kuros E. Levitam algu maksā nodokļu maksātāji, kurus E. Levits mudina negaidīt palīdzību no valsts.

Pat E. Levita grāmatu “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018” izdeva valsts SIA “Latvijas Vēstnesis”, nevis kāda no neskaitāmajām īstajām izdevniecībām, kas darbojas uz komerciāliem pamatiem.

Rezumējot: valsts augstākā amatpersona, kas aicina cilvēkus negaidīt palīdzību no valsts un sauc to par “padomju palieku”, pati visu mūžu ir saņēmusi augstākās algas, naudu, dienesta dzīvokļus un citus labumus no valsts.