Andrejs Upīts bija jauks un labs okupācijas varas kolaborants

»

Zilais krievu pasaules informācijas karaspēka zaldāts pamodās un kā viņam ierasti sāka runāt par savu vidi - sūdiem, pederastiem, rīšanu un muldēšanu.

Atbildēt

.. pieminekļu, piemiņas vietu grāvējus, mazo arhitektūras formu un lietišķās mākslas prieķšmetu, ēku un būvju dekoru iznīcinātājus uzskatu par deģenerātiem, lai kādu ideoloģiju tie arī nepārstāvētu ..

Atbildēt

»

Parasti ir tā - ieliec tevis izvēlētā vārda "rusifikācija" vietā jebkuras citas okupācijas nomināciju (piemēra pēc - "rietumdeŗmofikācija" vai "āmurikācija", "banderlohācija" u.t.t.) un - padomā, vēlams ar galvu.

Karmiskais bumerangs principā un "ķonceptuāli" vienādi attiecas uz VISIEM, bez izņēmuma.
Neatkarīgi no ģeopolitiskās orientācijas, tautības, valodas un taml. sugas pazīmēm.

Atbildēt

»

Ko muldi, pederast! Tev galvā sūdi sastumti, tev nav ar ko domāt! Tu vari izmantot galvu tikai rīšanai!

Atbildēt

Vai mums vispār ir vajadzīga dzeja, dzejnieku pieminekļi, vēsture, ja pie varas esošā LGBT savienība sātana vārdā grauj visu cilvēcisko, kur vēl latvisko?!
Paši pa sūdiem stumjās un grib lai visi tā dara!

Atbildēt

»

Jādara ir viss - i okupācijas simboli jānovāc, i jāveic bijušajās krievu pasaules kolonijās deokupācija, dekolonizācija, derusifikācija. Un kompensācija par visiem vatņiku noziegumiem pret cilvēci arī ir jāpieprasa.

Atbildēt

»

Parasti ir tā - okupācija, aneksija, terors, kolonizācija, rusifikācija un okupantiem izdevīga propaganda. Un tad karmiskais bumerangs - revanšs - deokupācija, dekolonizācija, derusifikācija, lustrācija un kompensācija no okupantu valsts par visām cūcībām.

Atbildēt

Upīts bija izteikts okupācijas varas kolaborants, bet tajā pat laikā radījis ar ievērojamus darbus.

Es liktu mieru tam piemineklim, un tā vietā sāktu ko darīt kolonizatoru repatriācijas laukā, kas ir paties daudz, daudz svarīgāka lieta.

Atbildēt

»

Parasti pasaulē iekārtots tā: Sākumā ir okupācija ar savu karaspēku-tam seko valsts juridiska aneksija.

Atbildēt

Nost ar kolaborantiem! Un, nebūsim naivi, netēlosim, ka Upītis bija tikai kaut kāds utopisks sociālists, nevis krievu kārtības - rusifikācijas atbalstītājs - aiz komunisma formālās izkārtnes padomju kolonijās notika prasta rusifikācija, kolonizācija un vatņiku terors pret latviešu tautu.

Atbildēt

»

Lūk, tādi upīši tieši rāda negatīvu priekšzīmi, kā iztapt visām varām... Tādi upīši neder par priekšzīmi - pieminekļi, muzeji ir domāti tiem, kas ir priekšzīmes vērti.

Atbildēt

»

Man gribētos izteikties vienkāršāk,parazīti,līķu tārpi.Bet kā saukt tos kas gāja un balsoja par šiem līķu tārpiem?Ja sauc par aitām,kāmjiem,gliemjiem tad šamie protestē.Varbūt tas vienkarši ir pelējums.

Atbildēt

»

Kāda "valsts" - tādas pozīcijas, opozīcijas u.c. SILEScentriski orientētas marginālijas.

Atbildēt

»

Bet tas jau netraucē šiem liemeņiem sadalīties pozīcijās un opozīcijās un kauties līdz pēdējai asins lāsei.

Atbildēt

Mankurts nezināja, kas viņš ir, no kādas cilts cēlies, nezināja savu vārdu, neatcerējās bērnību, tēvu un māti — vārdu sakot, mankurts neapzinājās sevi kā cilvēcisku būtni. Zaudējis savu «es», mankurts saimnieciskā ziņā ieguva veselu virkni priekšrocību. Viņš bija tikpat kā mēma radība un tāpēc pilnīgi padevīgs un nekaitīgs. Viņam nekad neienāca prātā domas par bēgšanu. Jebkuram vergturim visbriesmīgākais ir verga sacelšanās. Katrs vergs ir potenciāls dumpinieks. Mankurts savā ziņā bija vienīgais izņēmums — viņam pašos pamatos bija svešs dzenulis uz dumpi, nepakļaušanos. Viņš nepazina šādas kaislības. Un tāpēc nebija nekādas nepieciešamības uzraudzīt un sargāt mankurtu un vēl jo mazāk — turēt to aizdomās par slepeniem plāniem. Mankurts, tāpat kā suns, atzina tikai savus saimniekus. Ar citiem viņš nestājās nekādos sakaros. Visas viņa vēlmes aprobežojās ar izsalkuma remdēšanu. Citu rūpju viņam nebija. Toties uzdoto darbu viņš veica akli, centīgi, nelokāmi. Mankurtiem parasti lika darīt pašus netīrākos, pašus smagākos darbus vai arī tādus, kas prasa trulu pacietību. Tikai mankurts spēja vienatnē izturēt dzelteno stepju nomaļību un ļaužu trūkumu, nemitīgo atrašanos tālganībās aizdzītā kamieļu bara tuvumā. Viņš viens pats tur aizstāja daudzus kalpus. Vajadzēja tikai viņu apgādāt ar ēdamo — un tad viņš bez pārtraukuma ziemu un vasaru darīja savu darāmo, nemocīdamies no vientulības un nesūrodamies par trūkumu. Saimnieka pavēle mankurtam bija augstāka par visu. Toties sev viņš neprasīja neko, tikai ēdienu un apvalkātas drānas, lai ziemu stepē nenosaltu...

Atbildēt

»

Ar pieminekļiem karo, tos apņirdz, apgāna un iznīcina tikai mentāli invalīdi, garīgi perversi necilvēki un uz pakaļkājā pieslējušies biogaļas kautķermeņi - patoloģiski bezsmadzeņu gļēvuļi, kas baidās pat no pieminekļiem.

Atbildēt

Šodien zinātnieks un pētnieks,rītā nabagmājas sētnieks.
Ko risina kāda pieminekļa uzcelšana vai nojaukšana,tie ir tikai pīšļi.Vai tiešām vairāk nav ko darīt kā cīnīties par/pret pieminekli laikā kad ūdens smeļas mutē?Nu labi,gribētāji lai mirst cīņā par pieminekļiem tikai netraucējiet cilvēkiem.

Atbildēt

ar šādu pieeju mēs panāksim te pliku vietu bez pagātnes, kultūras un vēstures, jo vienmēr atnāks kāda jauna vara, kurai kaut kas nebūs pa prātam un kuriem tad atkal nākies čakli vien iztapt

Atbildēt

Nemuldiet, "pētnieki". Koloboracionisms (ja ar PSRS) ilga tieši mēnesi un dažas dienas. No 1940.gada 17.jūnija, līdz 1940.gada 21.jūlijam, kad Latvija tika uzņemta (anektēta) PSRS, un Latvijas iedzīvotāji kļuva par PSRS pilsoņiem nevis okupēto teritoriju iemītniekiem. Nav iespējams kolaboracionisms pēc aneksijas. Tad jau visi havajieši, joprojām, ir kolaboracionisti. Tas, ka aneksija bija prettiesiska, ir pavisam cits stāsts.

Atbildēt

Kas ir Publiskās atmiņas centrs, kas to dibinājis un uztur? Vai tik kājiņas neaug no Sorosa fonda, Providus un tamlīdzīgiem "latviešiem"?

Atbildēt