Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Polockas — Ventspils un Polockas — Mažeiķu cauruļvados agrāk iepildītās, bet tagad pa lielākajai daļai izsūktās bufernaftas piederībai nosliecoties uz Baltkrievijas pusi, šāds notikumu pavērsiens var novest pie pilnvērtīga naftas tranzīta atjaunošanas pa cauruļvadiem Latvijas teritorijā. Tādu prognozi var izdarīt, apkopojot pēdējo desmit gadu ģeopolitiskos faktorus, kas noveduši pie tā, ka šāda tiesvedība vispār tikusi ierosināta.

Gals “Draudzībai”

Saskaņā ar Latgales Apgabaltiesas tiesneses Allas Šilovas teikto ziņu aģentūrai LETA, likuma priekšā strīdi par bufernaftu ir privāttiesiski strīdi starp diviem uzņēmumiem, kas radušies to darbības rezultātā pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Līdz tam pastāvēja vienota PSRS laiku maģistrālo naftas vadu un ražošanas apvienība "Družba", kuras struktūrvienību vadība līdz 1992. gada 25. februārim atradās Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā — bet ne Latvijā un Lietuvā, līdz kurienei aizsniedzas sešdesmitajos gados sabūvētie naftas vadi.

Pēc tam, kad Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, Baltkrievijas Republikas parlamenta spīkers Staņislavs Šuškevičs un Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins 1991. gada 27. decembrī parakstīja formālo dokumentu par PSRS likvidāciju, "Družba" pārtrauca savu juridisko eksistenci, un visas struktūrvienības — “Družbas” reģionālās pārvaldes, kas bija tās sastāvā, — tika pārreģistrētas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā kā patstāvīgi uzņēmumi. Tāpēc iesākumā ne Latvijā, ne Lietuvā nebija sakārtots ne cauruļvadu atzaru, ne tajos esošās bufernaftas piederības jautājums. Skaidrs, ka viens no cauruļvadu maršrutiem beidzas Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcā, bet otrs — tolaiku VAS Ventspils Nafta teritorijā (šie uzņēmumi tolaik bija neatkarību atguvušo valstu īpašumā, pirms tika privatizēti). Pārejas perioda jucekļa laikā ielaistās problēmas tagad beidzot ir iespēja sakārtot caur tiesu.

Tiesnese negaidīti detalizēti izskaidro lēmumu

Likums “Par tiesu varu” nostiprina tiesnešu autonomiju, nosakot: tiesniešiem nav jāsniedz nekādi paskaidrojumi par to, kāpēc sprieduši tā vai citādi, jo argumentācija jau tiek detalizēti izklāstīta ikkatra sprieduma motīvu daļā. Tomēr likums tiesnešiem vienlaikus neaizliedz skaidrot lēmumu pamatojumu, ja tiesneši paši to uzskata par vajadzīgu, un izņēmuma gadījumos labākie tiesnieši šo iespēju nekavējas izmantot. Tāpēc šoreiz tiesnese A. Šilova sabiedrībai sniegusi detalizētu pamatojumu, kāpēc izrādījies, ka bufernafta pieder Baltkrievijas valsts uzņēmumam, nevis Latvijā reģistrētajam SIA LatRosTrans, kura īpašniekos redzams Kremļa saimnieka Vladimira Putina ielikteņu kontrolētais uzņēmums Transņefķeprodukt, kā arī Kipras ofšoram Euromin Holdings (Cyprus) Ltd. vienpersoniski piederošā A/S Ventspils Nafta.

Tiesnese A. Šilova skaidro: Latvijas teritorijā padomju laiku naftas transporta apvienības “Družba” struktūrvienības (pārvaldes) nekad neatradās un nebija reģistrētas. Latvijas teritorijā tika izbūvēti un šai apvienībai ekspluatācijā nodoti PSRS valstij piederošie maģistrālie naftas cauruļvadi, pārsūknēšanas stacijas, celtņi un būvju komplekss, bet ne nafta. (Tāda mēroga valsts uzņēmumus padomju laikā nekad neatļāva kontrolēt vietējiem — tie bija pakļauti tieši Maskavai.)

1992. gada 25. februārī, nepilnus divus mēnešus pēc Baltkrievijas un Ukrainas neatkarības formālās iegūšanas speciāla komisija Ļvivā parakstīja aktu par mantas un finanšu līdzekļu sadali, ar kuru nafta cauruļvados un rezervuāros tika nodota Novopolockas pārvaldes īpašumā. Novopolockas valsts naftas transporta uzņēmums "Družba" tika dibināts uz Novopolockas pārvaldes pamata, tādējādi saglabājot vēsturisko “Družbas” nosaukumu baltkrievu valsts uzņēmuma nosaukumā arī pēc padomju impērijas sabrukuma.

Pārņemot un dalot īpašumus sīkāk, Baltkrievijas un Latvijas izveidotā starpvalstu komisija 1992. gada 17. jūnijā parakstīja protokolu, ar kuru apstiprināja: nafta Latvijas valstij netiek nodota — pretstatā Latvijas zemē esošajiem cauruļvadiem, kas nonāca Latvijas valsts īpašumā. Nākamajā dienā komisijas darbs turpinājās: 1992. gada 18. jūnija akts apstiprina, ka sadalīti Novopolockas naftas transportēšanas uzņēmuma "Družba" pamatlīdzekļi, apgrozāmie un finanšu līdzekļi. Minēto aktu parakstījuši ne tikai Baltkrievijas un Latvijas, bet arī Lietuvas pārstāvji, akceptējot bufernaftas nodošanu Baltkrievijai.

Saistībā ar Transņefteprodukt kļūšanu par līdzīpašniekiem Latvijas firmā LaSam, vēlāk arī SIA LatRosTrans, jautājums tika pacelts Latvijas un Krievijas valdības sarunās, kur abas puses 1993. gada 2. jūnijā vienojās, ka tehnoloģiskās naftas krājumus iegulda Krievija. Grūti tagad izsecināt, kāpēc naftas piederība vēlreiz tika apspriesta, ja šī nafta jau pirms pusotra gada bija atzīta par Baltkrievijas īpašumu, ko ne Latvija, ne Krievija tālāk nevarēja pārdalīt, ja reiz tā jau piederēja baltkrieviem — bet tas ir papildu fakts, no kā var secināt, ka Latvijas valstij šī nafta nepiederēja nekādā gadījumā. Tā nekad nav nodota privatizācijai un nekādā citā veidā nav kļuvusi par LatRosTrans īpašumu.

It kā ar to būtu par maz, 2000. gada 27. jūlijā LatRosTrans, Novopolockas uzņēmums un A/S Mažeiķu Nafta parakstīja dokumentu un apstiprināja, ka Latvijas un Lietuvas uzņēmumu maģistrālajos cauruļvados un sūkņu staciju cauruļvados esošā tehnoloģiskā nafta pieder Novopolockas naftas transporta uzņēmumam “Družba” un ir tā bilancē. Tādējādi visas trīs valstis zināja par naftas piederību Novopolockas naftas transporta uzņēmumam “Družba”.

Cik un kādas kravas īsti tiek transportētas pa caurulēm?

Kad 2001. gadā Krievija vienpusēji pārtrauca naftas tranzītu uz Ventspili pa cauruļvadiem, naftas cenas tomēr auga, un radās iespēja naftu uz Ventspili piegādāt pa dzelzceļu. Šim nolūkam Ventspilī tika izbūvēti jauni dzelzceļi desmitiem kilometru garumā, kā arī divas jaunas kravas stacijas, noliešanas estakādes utt. Krievijas lēmums sakņojās vēl Borisa Jeļcina administrācijā pieņemtā lēmumā, ka Krievijai jāattīsta savas ostas, nevis jāatdod kravu pārkraušanas bizness kaimiņiem, un Vladimirs Putins pēc savas nākšanas pie varas uzsāka šī lēmuma īstenošanu dzīvē. Kādus gadus vēl darbojās Polockas — Ilūkstes — Biržu — Mažeiķu atzars, taču arī pa to jēlnaftas piegādes tika pārtrauktas, kad Lietuva, privatizējot Mažeiķu rūpnīcu, par uzvarētāju atzina (Putinaprāt) neīstos pretendentus.

Firma pati raksta savā majaslapā: “Uzņēmuma īpašumā esošo maģistrālo cauruļvadu kopgarums Latvijas teritorijā pārsniedz 780 km, kopējā naftas un naftas produktu cauruļvada ietilpība ir 242 819 kubikmetri. Naftas produktu cauruļvads Polocka — Ventspils aktīvi nodrošina dīzeļdegvielas piegādi, tā caurlaides spēja ir līdz astoņiem miljoniem tonnu gadā. Pa LatRosTrans piederošajiem naftas cauruļvadiem Polocka — Mažeiķi un Polocka — Ventspils nafta pēdējos gados netiek pārvietota. [...] LatRosTrans pieder arī naftas produktu terminālis Ilūkstē ar 160 000 kubikmetru ietilpību.”

Latvijas zemē, kā atrodams internetā, patiesībā atrodas trīs cauruļvadi: divi resnākie domāti jēlnaftas pumpēšanai, un tie stāv bez darba, kamēr tievākais transportē Polockā ražoto dīzeļdegvielu, un tas nav pārstājis darboties. Kopumā LatRosTrans spēj transportēt vismaz 30 miljonus tonnu gadā, taču piespiedu dīkstāves dēļ pēdējos 10 gadus vidēji tiek transportēti tikai 3 līdz 5 miljoni tonnu dīzeļdegvielas gadā. Ar to knapi pietiek, lai uzņēmums varētu izdzīvot, nācies arī norakstīt zaudējumus un samazināt statūtkapitālu, tālab investīcijām un darbības dažādošanai (lai nebūtu atkarība vienīgi no dīzeļdegvielas) līdzekļi neatliek — pelņa, ja tāda parādās, ir maza.

Vēl vairāk: gadiem ilgi tika noraidīta iespēja transportēt naftu pretējā virzienā — pieņemt to no tankkuģiem Ventspilī, transportēt pa diviem cauruļvadiem uz Polocku (cauruļvadam ir vienalga, kādā virzienā pa to plūst jēlnafta — vajag tikai uz otru pusi apgriezt sūkņus), lai pēc tam pa trešo vadu atpakaļ no Polockas plūstu saražotais dīzelis.

Kāpēc šāda absolūti neloģiska rīcība no stagnējoša uzņēmuma puses — apzināti izvairīties no pārdesmit miljoniem tonnu gadā?

Ventspils Naftas privatizācija un Krievijas ēna

2006. gada oktobrī norisinājās galīgais Ventspils Naftas akciju privatizācijas etaps, un tajā uzvarēja globālais konglomerāts Vitol, kas nākamo četru gadu laikā nostiprināja kontroli arī pār visiem pārējiem Ventspils Naftas koncerna uzņēmumiem — ne tikai LatRosTrans, bet arī A/S Latvijas Kuģniecība un SIA Ventspils Naftas Termināls. Sākās sistemātiska latviešu atlaišana no vadošajiem amatiem, atstājot vietējiem tikai izpildītāju funkcijas, pie kam viņu vietā koncerna vadošie amati valdēs un padomēs arvien vairāk nonāca nevis Rietumu menedžeru, bet gan krievu rokās. Blakus Polam Tomasam, Markam Vēram, Nafisetai Negučai u.c. parādījās tādi uzvārdi kā Boriss Bednovs, Igors Stepanovs, Vladimirs Egers, Varvara Maksimova, Olga Kurenkova, Aleksejs Tarasovs, bet Ventspils Naftas valdes priekšsēdētājs (un darbonis pārējo koncerna uzņēmumu padomēs) Saimons D. Bodijs, kurš intervijā Rīgas Laikam atzina, ka dzīvē esot izlasījis pāris grāmatas, un tie paši bijuši Tolkīna romāni, bija saaudzis ar Krievijas biznesu, pirms darba Ventspils Naftā vadot Vitol pārstāvniecību Maskavā. Vitol, būdami globāli naftas un citu izejvielu tirgoņi, gadu gadiem Putina Krievijā iepirkuši milzīgus jēlnaftas daudzumus (avoti zina stāstīt, ka vieni no ilggadējākajiem partneriem esot Rosņefķ), tāpēc tālākie Vitol lēmumi retrospektīvā neizsauc izbrīnu.

Dienas Bizness jau 2010. gadā vispirms rakstīja “Cer uz Venecuēlas naftu Ventspils trubās”, tad — “Naftas tranzītbizness pa cauruļvadu var piedzīvot renesansi”, visbeidzot — “Vitol attiecību ar Krieviju vārdā varētu atteikties no Venecuēlas naftas”.

Kad baltkrievi sāka interesēties par iespējām iepirkt Venecuēlā vai Persijas līcī naftu, lai to caur Ventspili transportētu pa cauruļvadu uz Polocku, tas bija viens no kārtējiem Baltkrievijas mēģinājumiem atbrīvoties no krievu lāča apskāvieniem. Kopš padomju laikiem saglabājusies dziļā ekonomiskā integrācija starp Krieviju un Baltkrieviju nozīmē, ka Kremlis var diktēt Minskai naftas un gāzes cenas, uzspiest ārpolitiku, veicināt baltkrievu rusifikāciju, spiest piedalīties kopīgos militāros manevros utt., no kā Baltkrievija cenšas lēnām raisīties vaļā, ilgtermiņā ārpolitiski orientējoties uz sadarbību ar Ukrainu, Lietuvu, Poliju. Prezidents Aleksandrs Lukašenko vairs netiek dēvēts par “pēdējo diktatoru Eiropā” — visiem skaidrs, ka īstais diktators jāmeklē vēl nedaudz tālāk uz Austrumu pusi.

Arī Latvijas un Baltkrievijas sadarbība, lai cik maza tā nebūtu, apzināti tiek uzturēta abpusēji labvēlīgi: visi jautājumi tiek atrisināti ātri un savstarpēji izdevīgi, Baltkrievija izmanto Latvijas ostas, aizvadītajā vasarā tieši Baltkrievija kritiskā brīdī atsūtīja palīgā helikopteru dzēst mežu ugunsgrēku ap Stiklu purvu, utt. Tās visas nav sagadīšanās, bet ir rūpīgas ārpolitikas rezultāts, ko Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš savulaik lakoniski raksturojis šādos vārdos: “Baltkrievija nepamāca, kā mums dzīvot, un mēs viņiem atbildam ar to pašu.” Bet kopš 2014. gada Minska, oficiāli paliekot neitrāla un rīkojot pamiera sarunas, klusībā atbalsta Ukrainas cīņu pret Kremļa interesēm, jo visiem ir skaidrs: aiz Krimas un Donbasa nākamā var būt Gomeļa. Vēl viens tipisks piemērs — noturot “Zapad 2017” kopīgos manevrus ar Krieviju, Baltkrievija uzaicināja Latvijas un citu NATO valstu novērotājus pie sevis. Tos pašus, pret kuriem uzbrukums tiek izspēlēts.

Tāpēc, paskatoties atpakaļ, kļūst skaidrs, kāpēc finansiāli stagnējošais agrākais milzis LatRosTrans, kura tālākie akcionāri ir ieinteresēti biznesā ar Kremli, atsakās no milzu biznesa ar Baltkrieviju, kas pie tam pats iekrīt rokās — nav nekas jādara, lai to iegūtu.

Naftu lēnām izpumpē no zemes

Kā tagad izrādījies, LatRosTrans darbības bijušas diametrāli pretējas tam, lai varētu palaist naftas tranzītu virzienā no Ventspils uz Polocku. Lai pašā saknē iznīdētu iespēju, ka varētu kas tāds notikt, "laikā no 2010. gada līdz 2015. gadam tika izsūknēta cauruļvados gulošā bufernafta”, tagad norāda tiesnese. Tā pati, par kuru bija skaidrs, ka tā pieder Baltkrievijas pusei, nevis LatRosTrans, Ventspils Naftai, Latvijas valstij, Vitol vai vēl kādam.

Protams, ka baltkrievi iesniedza tiesā prasību, lūdzot tiesu atzīt prasītājai īpašuma tiesības un valdījumu, kā arī aizliegt LatRosTrans bez piekrišanas lietot un/vai izmantot tehnoloģisko naftu 109 996 tonnu daudzumā, kas atrodas LatRosTrans piederošo maģistrālo naftas cauruļvadu "Polocka — Ventspils" un "Polocka — Birži — Mažeiķi" lineārajā daļā, naftas pārsūknēšanas stacijās "Skrudaliena 1", "Skrudaliena 2", "Džūkste" un naftas pieņemšanas — nodošanas punkta "Ventspils" iekšējos cauruļvados.

“Ja kravu transportē pa dzelzceļu, kustas vagoni, kam iekšā krava. Cauruļvads arī ir tāds pats transportlīdzeklis kā visi citi, taču tajā kustas krava, kamēr pats transportlīdzeklis stāv uz vietas,” analoģiju demonstrē zvērināts advokāts Jānis Zelmenis, kurš nav iesaistīts tagadējā tiesvedībā, bet iepriekšējos gados rakstījis juridisko atzinumu par bufernaftas problemātiku. Viņa salīdzinājumu attīstot tālāk, kļūst skaidra notikušā analoģija ar cauruļvadu iztukšošanu: ja dzelzceļa vagonu īpašnieks, piemēram, izlemtu izliet un pārdot naftu, kas atrodas iekšā dzelzceļa cisternās, bet kas nepieder viņam un ir uzticēta tikai uz pārvadāšanas laiku, tad tā būtu klaja zādzība.

Pie kam izrādījies, ka lietas iztiesāšanas gaitā no LatRosTrans puses tiesai netika iesniegti jelkādi pierādījumi par izsūknētās naftas daudzumu, cenām, izsūknēšanas pamatojumu utt., tādēļ tiesa vadījās no lietā esošo pierādījumu kopuma, kā arī ņēma vērā LatRosTrans izdevumus par naftas izsūknēšanu. “Tiesa secināja, ka LatRosTrans prettiesiski izsūknēja no cauruļvadiem naftu, kura piederēja Polocktransneft Družba, apmierinot prasību par zaudējumu piedziņu," saka tiesnese Šilova.

Tad nu Latgales apgabaltiesa nolēmusi piedzīt no LatRosTrans par labu Baltkrievijas uzņēmumam 66,75 miljonus eiro par svešas naftas prettiesisku izsūknēšanu un pārdošanu. Tāpat no LatRosTrans nolemts piedzīt valsts nodevu 66,8 tūkstošu eiro apmērā un ar tiesvedību saistītos izdevumus teju 50 tūkstošu apmērā.

Lieta tikusi skatīta un pārskatīta dažādās instancēs jau no 2011. gada, un arī tagad Augstākajai tiesai jālemj, vai lietu izskatīt kasācijas kārtībā un, ja to darīt, tad cik ātrā laikā.

Kas notiks tālāk — vai Latvija atgūs naftas tranzītu pa cauruļvadiem?

Ja spriedums stāsies spēkā, tad LatRosTrans īpašumā esošie cauruļvadi, sūkņu stacijas, zeme un viss pārējais — ja firma nevarēs noskaitīt teju 67 miljonus skaidrā naudā — nonāks izsolē, kur to baltkrievi varēs pārņemt par parādiem.

Šādā gadījumā naftas tranzīts pa cauruļvadiem atsāksies, tikai pretējā virzienā vēsturiskajam, un tagadējie LatRosTrans līdzīpašnieki Transņefķeprodukt paliks gariem deguniem. Kremlis varēs liet krokodila asaras, bet Baltkrievija būs spērusi kārtējo soli Latvijas un citu Rietumvalstu virzienā.

Vai Latvija ir gatava cauruļvada palaišanai pretējā virzienā? Neapšaubāmi ir gatava. Ventspils ostā ir vismaz pieci uzņēmumi, kas spēj pārkraut jēlnaftu: bez Vitol grupas kontrolē esošā Ventspils Naftas Termināla un Rūdolfa Meroni kontrolētā Ventbunkera, kuram dažādi potenciālie partneri jau gadiem iet ar līkumu riņķī, naftas pārkraušanas iespēja ir arī A/S Ventamonjaks (pretstatā nosaukumam, šis uzņēmums jau kopš deviņdesmitajiem iemācījies pārkraut arī naftu, lai diversificētu riskus), ar to sazobē strādājošais SIA Ventamonjaks Serviss un A/S Ventall Termināls, kam teritorija turpat blakus. Kādu pusgadu varētu prasīt naftas vada pagarināšana par dažiem kilometriem no tā pašreizējās ieejas Ventspils Naftas Terminālā līdz, iespējams, kādam no minētajiem uzņēmumiem, taču tas ir elementāri izdarāms — vecu cauruļvadu remonti un jaunu atzaru piebūvēšana notiek ik pa laikam. Protams, tagad cauruļvadi no jauna būs jāpiepilda ar bufernaftu 110 tūkstošu tonnu apjomā, tomēr tagad to būs vieglāk izdarīt, nekā šo naftu pirms gadiem izsūkt — pēc Krimas aneksijas naftas cenas nokritās trīskārt, ja salīdzinām ar 2010. gadu.

Ventspils Naftas vadībā Saimonu Bodiju pirms pāris gadiem nomainījušais Roberts Kirkups, sajūtot notikumu pavērsienu, nesen nosūtījis žēlabu aizejošās Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam. Tajā viņš sūkstās, ka Latvija varētu zaudēt naftas vadu — aizmirstot piebilst, ka Latvija to zaudēja 2006. gadā, kad privatizēja viņa paša pārstāvētajam konglomerātam par labu. Bet bufernafta, kas Latvijai nekad nav piederējusi, tika pazaudēta, kad to no naftas vadiem izsūknēja neviens cits kā viņa paša pārstāvētais uzņēmums... Tamdēļ nav jābrīnās, ka ar Transņefķeprodukt un Krievijas interesēm saistīti ārvalstu biznesmeņi ņemas kritizēt Latvijas tiesas spriedumu, jo žēlabu sauso atlikumu varētu raksturot šādi: Kremļa kontrolētu korporāciju partneri satraukti, ka Latvijas tiesa nospriedusi par labu Latvijas likumam un Latvijas interesem.

Tagad jāskatās, vai Latvijas pusē neatradīsies kādi Putinam vai Krievijai labvēlīgi deputāti un/vai ministri, kas Putina interesēs mēģinās ietekmēt Augstāko Tiesu, lai tā atceļ uz detalizētiem faktiem balstīto, Latvijai un Baltkrievijai labvēlīgo Latgales Apgabaltiesas spriedumu.

Novērtē šo rakstu:

69
8