Iesaki rakstu:
Cilvēki mēdz melot, mēdz noklusēt, mēdz neskaidri izteikties. Vai tas ir labi? Ja esat šis cilvēks un vēlaties, lai citi cilvēki kļūdaini uztvertu faktiskos apstākļus jeb apzinātu objektīvo patiesību, tad atbilde varētu būt „jā”.
Ja esat cilvēks, kuram nodod šo sagrozīto informāciju, tad atbilde varētu būt „nē”. Ja esat cilvēks, kuru varētu skart šādas sagrozītas informācijas nodošanas sekas, tad atbilde visticamāk arī būs „nē”. Ja esat morāli atbildīgs vērotājs vai klausītājs, kurš to redz vai dzird un piedevām vēl apzinās, tad atbilde, visdrīzāk, arī būs „nē”.
Protams, daudz ko izšķir sagrozītās informācijas nodošanas sekas. Dažreiz tās var būt pozitīvas. Piemēram, cilvēks samelo, lai palīdzētu citiem. Tomēr, ja informācija tiek sagrozīta ar mērķi gūt savtīgu labumu, aizskart citu intereses, iedzīvoties uz citu rēķina, tad atbildei ir jābūt „nē”. Stingram un kategoriskam „nē”. Šādas sagrozītas informācijas nodošana ir slikta, nepieņemama un nosodāma.
Lai vai kā mēs atkārtotu iepriekšējās rindkopas beidzamos vārdus, politika tomēr ir pārpildīta ar sagrozītu informāciju. Informācija tiek grozīta, tiek nodota tālāk, bet citi tiek maldināti, tiek aptumšoti. Šādā veidā politiku pārņem viltus patiesība. Skumji, ka politika ietekmē mūsu dzīvi. Politiskā procesa ietvaros tiek pieņemti likumi, tiek izšķirti daudzu cilvēku likteņi.
Deputāti ir neatņemama politiskā procesa sastāvdaļa. Deputāti veido politiku, bet politika vada deputātus. Likumsakarīgi, ka deputāti var būt gan tie, kas sagroza informāciju, gan arī tie, kuriem tiek nodota sagrozītā informācija. Abos gadījumos rezultāts var būt līdzīgs – pieņemti likumi, balstoties uz sagrozītu informāciju. Šādā veidā, pat labu gribot, deputāti var nodarīt šausmīgu ļaunumu daudziem jo daudziem cilvēkiem.
Šeit var atzīmēt konkrētu piemēru – Saeimā izskatāmo likumprojektu „Psihologu likums”. No malas raugoties vai klausoties, liekas jauki, ka šāds likumprojekts tiek virzīts uz priekšu. Sakārtota nozare, stingrs regulējums, cilvēku intereses aizsargātas. Tomēr, kad iedziļinās lietas apstākļos, kad iesaistās politiskajā procesā, tad vienīgais, kas nāk galvā, ir Džordža Orvela maģiskais partijas sauklis:
„Karš ir miers,
Verdzība ir brīvība,
Nezināšana ir spēks.” [1]
Tā ir apgrieztā patiesība. Tieši apgrieztā patiesība ir raksturīga likumprojektam „Psihologu likums”. Šeit ir vēlams atzīmēt vairākus uzskatāmus apgrieztās patiesības piemērus – mītus.
PIRMAIS MĪTS: Nozare ir nesakārtota
Tā ir sagrozīta informācija. Latvijā šobrīd tāpat kā lielākajā daļā pasaules (tai skaitā Eiropas) valstu pastāv brīvprātīga sertifikācijas sistēma. Ir nodibinātas vairākas psihologu profesionālās organizācijas (biedrības), kas uzņem biedrus psihologus un izsniedz tiem sertifikātus. Šīm organizācijām ir savas sertifikācijas komisijas, kas pārbauda psihologa atbilstību pēc profesionāli izstrādātiem sertifikācijas kritērijiem.
Tas nozīmē, ka profesionālas organizācijas uzņemas noteiktu atbildību par šiem psihologiem, regulāri piedāvājot kvalifikācijas celšanu semināros, konferencēs, supervīzijās. Organizācijām ir izveidotas arī ētikas komisijas, kas pārrauga Ētikas kodeksa ievērošanu no biedru puses. Ja psihologu pakalpojumu saņēmējs ir neapmierināts ar kāda psihologa darbību, tam ir tiesības vērsties ētikas komisijā ar sūdzību. Jāatzīmē, ka ētikas principi Latvijas psihologiem ir pamatā vienoti.
Galvenais, ka šobrīd katrs psihologs var izvērtēt savas finansiālās iespējas un nepieciešamību, lai paaugstinātu savu kompetenci. Šobrīd psihologam nav noteikts pienākums par maksu celt kvalifikāciju. Šobrīd psihologam nav noteikts aizliegums praktizēt, ja psihologs nevar atļauties maksāt par šo kvalifikācijas celšanu. Tomēr likumprojekts noteiks šādu pienākumu un aizliegumu.
OTRAIS MĪTS: Psihologi ir nekompetenti
Tā ir sagrozīta informācija. Par psihologu darbību saņemto sūdzību skaits nav lielāks kā citām profesijām, tai skaitā arī tādām, kas tiek stingrāk regulētas. Profesionālās organizācijas reti saņem sūdzības par biedru pārkāpumiem. Arī Izglītības un zinātnes ministrija ir apstiprinājusi, ka skolu psihologu darbība atbilst noteiktajām prasībām. Turklāt ministrija ir norādījusi, ka nav iesniegtas sūdzības par psihologu nepietiekamo kvalifikāciju – arī par tiem psihologiem, kas ieguvuši vienīgi bakalaura grādu[2].
Likumprojekta virzītāji bieži piesauc bērnu tiesību aizsardzību jomu (psihologu atzinumus bāriņtiesai un tiesai). Saka un raksta, ka šajā jomā strādā nekompetenti psihologi, kas sagatavo nepilnīgus atzinumus. Tomēr ir jāuzsver, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā psihologiem jau ir noteiktas stingras prasības (maģistra grāds, piecu gadu pieredze, atzinuma forma) – līdzīgas prasības vēlas noteikt arī visiem pārējiem psihologiem. Ja likumprojekta virzītāji turpina apgalvot, ka stingras prasības paaugstina psihologu darba kvalitāti, tad viņi nonāk pretrunā paši ar sevi.
TREŠAIS MĪTS: Psihologi ir pielīdzināmi ārstiem
Tā ir sagrozīta informācija. Psihologi (kā profesija) nav un nedrīkst tikt pielīdzināti ārstiem. Izņēmums varētu būt šīs profesijas atsevišķa grupa – klīniskie un veselības psihologi. Saskaņā ar likumprojekta virzītāju norādīto informāciju Latvijā strādā 35 klīniskie psihologi[3]. Tas nozīmē, ka dēļ 35 psihologiem pārējos 700+ praktizējošos psihologus vēlas pielīdzināt ārstiem. Interesanti, ka vairāki klīniskie psihologi vēlas līdzīgu regulējumu kā ārstiem. Tomēr, kad piedāvā izdarīt grozījumus Ārstniecības likumā, ietverot regulējumu par klīniskajiem psihologiem, šie psihologi to noraida un sāk apgalvot pretējo – psihologi tomēr atšķiras no ārstiem.
CETURTAIS MĪTS: Ministrijas atbalsta likumprojektu
Tā ir sagrozīta informācija. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija ir paudusi satraukumu par likumprojektu[4]. Ministrija ir norādījusi, ka likumprojekts paredz pārāk augstas prasības psihologiem un uzliek nesamērīgi lielu finansiālu slogu psihologiem. Ministrija ir arī paudusi satraukumu par psihologu iedalījumu pa likumprojektā norādītām jomām. Jāpiebilst, ka līdzīgu satraukumu ir paudusi arī Iekšlietu ministrija[5].
PIEKTAIS MĪTS: Psihologi atbalsta likumprojektu
Tā ir sagrozīta informācija. Daudzi psihologi nav informēti par likumprojekta saturu un tā pieņemšanas sekām. Daudzi psihologi ir maldināti par likumprojekta saturu un tā pieņemšanas sekām. Kad atklāj visu patiesību, tad daudzus pārņem liels izbrīns. Būtiski ir atzīmēt, ka tikai pāris dienu laikā vairāk kā 230 psihologi parakstījās pret likumprojektu. Arī daudzi citi psihologi ir pauduši apņēmību parakstīties pret likumprojektu.
SESTAIS MĪTS: Likumprojekts atbilst sabiedrības interesēm
Tā ir sagrozīta informācija. Likumprojekts paredz tik nesamērīgas prasības, ka drīzumā sabiedrībai vairs nebūs pieejami psihologu pakalpojumi. Darbu varēs turpināt vienīgi finansiāli nodrošināti psihologi. Savukārt lauku novados psihologi būs spiesti pārtraukt savu darbību. Interesanti, Ministru kabinets ir konstatējis, ka jau šobrīd ir problēmas nodrošināt psihologu pieejamību, un līdz 1.septembrim ir noteicis termiņu, lai iesniegtu priekšlikumus šīs problēmas risināšanai[6]. Zīmīgi, ka Saeimā, vēršot uzmanību uz šo nepilnību, ir saņemta deputāta atbilde: „Saeima netaisās pakārtoties Ministru kabineta darbam.”
Papildus ir jāatzīmē, ka nesamērīgo finansiālo prasību dēļ psihologi par saviem pakalpojumiem pieprasīs lielāku cenu, lai varētu vismaz kaut kādā veidā kompensēt lielos izdevumus. Protams, tas arī neatbilst sabiedrības interesēm.
SEPTĪTAIS MĪTS: Likumprojekts atbilst psihologu interesēm
Tā ir sagrozīta informācija. Viens no visabsurdākajiem mītiem. Lai likumprojekta virzītāji to pasaka acīs tiem daudzajiem skolu psihologiem, kuriem ir bakalaura grāds. Likumprojekts paredz šiem psihologiem aizliegumu patstāvīgi strādāt – tātad būs jāmaksā supervīzoram par pārraudzību. Likumprojekts paredz šiem psihologiem 5 gadu laikā iegūt profesionālā maģistra grādu (4-6 semestri) un vēl papildus (pēc grāda iegūšanas) iziet vienu gadu supervīzijas – ne mazāk kā 40 stundas. Ja patur prātā, ka viens studiju gads izmaksā aptuveni 1700-2000 EUR, bet viena supervīzijas stunda maksā aptuveni 30 EUR, tad papildu izmaksas varētu sastādīt aptuveni 7000 EUR. Šeit ir svarīgi uzsvērt, ka daudzi skolu psihologi lauku novados saņem salīdzinoši mazu atalgojumu. Arī pārējiem psihologiem likumprojekts, maigi izsakoties, sagādās „neērtības” – būs jārēķinās ar papildu ikgadējiem izdevumiem vairāku simtu eiro apmērā.
Kā redzams, mītu ir daudz[7]. Vai cilvēkiem no tā ir labāk? Nē, vienīgi tiem, kas šos mītus izplata. Ja deputāti tiem noticēs, tad šeit varēs izmantot Orvela garā formulētu saukli:
„ANTISOCIĀLS IR SOCIĀLS,
NESAMĒRĪGS IR SAMĒRĪGS,
PRETTIESISKS IR TIESISKS.”
Šādos apstākļos ir jānovēl deputātiem spēju izrauties no apgrieztās patiesības, spēju saskatīt objektīvo patiesību, un spēju pieņemt cilvēcīgu lēmumu[8].
* Latvijas Psihologu arodbiedrības valdes priekšsēdētājs
[1] Citāts no Džordža Orvela romāna „1984” (sk. Orwell G. Nineteen Eighty-Four. Boston: Houghton Mifflin Harcourt, 1987, p.25).
[2] Izglītības un zinātnes ministrijas Saeimā iesniegtā 2015.gada 27.marta vēstule Nr. 01-02/1434.
[3] Likumprojekta „Psihologu likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija).
[4] Izglītības un zinātnes ministrijas Saeimā iesniegtā 2015.gada 27.marta vēstule Nr. 01-02/1434.
[5] Iekšlietu ministrijas Saeimā iesniegtā 2015.gada 27.marta vēstule Nr. 1-28/846.
[6] Latvijas Republikas Ministru kabineta 2015.gada 24.februāra sēdes protokols Nr.10, 16.§.
[7] Šajā rakstā nav uzskaitīti visi mīti, kas tiek izplatīti sakarā ar šo likumprojektu. Ir arī vēl vairāki citi mīti. Piemēram, mīts, ka augstskolas izsniedz diplomus visās likumprojektā norādītās jomās. Izglītības un zinātnes ministrija šo mītu ir sagrāvusi, norādot pretēju informāciju.
[8] Atteikties no plānotās piespiedu sertifikācijas un finansiālā sloga, un aizstāt to ar psihologu reģistru, efektīvu sūdzību izskatīšanas mehānismu, izglītības programmu pilnveidošanu.