Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni un uzņemtos vadošo lomu Eiropas Savienības prioritāšu noteikšanā. Mūsu nākotnes Savienību varam izveidot tikai mēs visi kopā,” – šādi Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon Leiena vērsās pie ikviena eiropieša, aicinot iesaistīties Eiropas nākotnes konferencē, kuras norisēm atvēlēts vesels gads.

Trīs vadošās institūcijas – Eiropas Parlaments, ES Padome un Eiropas Komisija – ir apņēmušās uzklausīt iedzīvotājus un ņemt vērā sniegtos ieteikumus. Vai tas būs formāls pasākums Eiropas institūciju un to augstākās vadības pašreklāmai? Vai arī pilsoņi sniegs būtiskus orientierus mūsu kopējās savienības nākotnes ceļa meklējumiem?

Domāju, katra politiķa pienākums ir izmantot šo iespēju, lai nodotu Eiropai vēstījumu no saviem vēlētājiem. Un Eiropas Savienībai ir jāpierāda, ka tā sadzird cilvēku bažas un rūpes – tikai tad tā patiesi būs mūsu kopējās mājas.  

Cik droša un dzīvei ērta būs mūsu māja? Nākotnes perspektīvā tas atkarīgs no tā, cik veiksmīgi spēsim pārvaldīt četrus problēmu blokus, kuri, manuprāt, visbūtiskāk ietekmēs cilvēka dzīvi mūsdienu pasaulē. Šīs problēmas nes sevī vienlaikus gan briesmas, gan iespējas. Līdzīgi kā pagātnē dabas stihijas – zeme, ūdens, uguns, gaiss. Mūsdienu stihijas ir kā horizonti: skaidrā laikā tos labi var saskatīt. Var pārliecinoši virzīties uz to pusi, bet nevar to sasniegt. Nevar problēmu atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem.

Pirmie šajā jauno stihiju blokā – tie ir draudi cilvēku veselībai un dzīvībai, dažādas slimības, vīrusi. Problēma, kuru pašlaik saistībā ar COVID-19 izjūtam īpaši saasināti. Zinātne, medicīna attīstās, tiek uzvarēta tā vai cita slimība, bet vietā rodas citas, iepriekš nezināmas vai reti sastopamas. Cilvēku skaits uz Zemes arvien palielinās, turklāt mēs ātri un daudz pārvietojamies, ceļojam, tiekamies, dodot lieliskus priekšnoteikumus infekciju izplatībai.

Tai pat laikā – šī ir risināma problēma, tikai tam būs nepieciešams arvien vairāk finanšu resursu. Un arī solidaritātes, jo nevienai valstij atsevišķi no pārējās pasaules neizdosies pasargāt sevi. Tāpat kopēja labuma vārdā būs jābalansē farmācijas korporāciju tiesības pelnīt ar solidāru nepieciešamību no slimībām pasargāt visus cilvēkus, ne tikai turīgos un maksātspējīgos. No šī aspekta ES līmenī, uzskatu, ir jāregulē un jāizlīdzina kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība visiem ES pilsoņiem.

Nākamā problēmu grupa – tā ir ekoloģija, klimata pārmaiņas. Cilvēce izmanto Zemes resursus jau ļoti ilgi un arvien aktīvāk. Daudz ko jau esam sabojājuši, zaudējuši neatgriezeniski. Bet vēl mums ir laiks attapties. Postošie plūdi Vācijā, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības, ekstremālais karstums daudzviet Eiropā – šie brīdinājuma signāli ir jau tik skaļi, ka mūsu kolektīvajam saprātam nav tiesību tos ignorēt. Draudošas katastrofas ēnā Eiropas pasludinātais “zaļais kurss” patiesībā vairs nav ne drosmīgs, ne preventīvs; drīzāk gan aizkavējies.

Trešā stihija – kiberdrošība. Arī te darbojas “horizonta ilūzija”. Līdzīgi kā viduslaikos - cilvēki cēla cietokšņus ar bieziem mūriem, cerot, ka tie viņus pasargās. Taču vienmēr tika izgudrotas jaunas tehniskas ierīces, sprāgstvielas, lodes, un citadeles tika sagrautas.

Informācijas tehnoloģiju pielietojums nes mums ne mazums ērtību, taču slēpj sevī daudz vēl līdz galam neapzinātu draudu. Pirmām kārtām, draudus zaudēt kontroli – gan par visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem, gan pār cilvēku prātiem. Šodien labāk aizsargāts ir nevis tas, kurš tērē finanšu resursus bruņumašīnām, bet gan tas, kurš  iegulda cilvēku zināšanās.

Ceturtā stihija šajā rindā ir savrupa. Tas ir nacionālisms dažādās tā izpausmēs un stadijās – no ksenofobijas līdz šovinismam un fašisma iedīgļiem. Ļoti dažāds savā agresijas pakāpē, augstprātībā, kaitnieciskumā. Vērsts pret kaimiņiem, gan arī pret savas zemes “svešajiem”.

Nacionālisms korelē ar trim iepriekšminētajām stihijām, ietekmē rīcības modeļus. Vajag cīnīties pret pandēmiju – slēgsim katrs savas robežas, izkarosim tieši sev vairāk vakcīnu. Par kiberdrošību – ierobežosim pieeju kopīgajām sistēmām, veidosim “suverēnu” internetu. Par ekoloģiju – lai kaimiņi ieguldās atjaunojamo resursu pielietošanā, man lai paliek akmeņogles un dīzelītis…

Itāliju un Grieķiju pārpludina bēgļi? Lai paši tiek galā! Daži simti migrantu pie mūsu robežām? Kāpēc Eiropa nepalīdz?! Baski, katalāņi, romi, turki – no viņiem Eiropai tikai problēmas! Krievi Latvijā? Lai integrējas caur asimilāciju…

Kāpēc es “nacionālisma stihiju” uzsveru un izceļu kā īpašu? Jo tā piemīt katrai tautai, un katra ar to cīnās/vai necīnās pati par sevi. Eiropas problēmas bieži vien nerisinās pietiekami aktīvi un izsvērti tieši nacionālā egoisma rezultātā. Un katrs par egoistu uzskata savu kaimiņu, ne sevi pašu. Jo pats es esmu patriots! Un tā problēmas uzkrājas un padziļinās visiem bez izņēmuma.

Kāds ir risinājums? Lai cik tāls nebūtu noejamais ceļš, tas vienmēr sākas ar pirmo soli. Sakārtosim vispirms savu māju. Ja paši nespējam, tad ar vienotu  Eiropas likumdošanu ir jānodrošina etnisko minoritāšu īpaša aizsardzība un integrācija pretēji asimilācijas un izstumšanas tradīcijām. Atbalstot minoritāšu valodu, kultūru, tradīcijas, mēs daudz labāk palīdzēsim mūsu cittautiešiem identificēties ar Latviju. Pazemojot un izolējot tas neizdosies.

Īpaša minoritāšu politika – tas ir veids, kā sevī uzkrāt antivielas pret nacionālismu, un ne tikai pret to. Es esmu pārliecināts, ka sabiedrība, kas iekļaujoši spēj risināt minoritāšu problēmas, tāpat spēs izturēties arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pret dažādiem kopdzīves modeļiem, pret dažādām interešu grupām.

“Miljons ļaužu, apkampieties!” – tās ir Šillera rindas no “Odas priekam”,  kam vēlāk mūziku uzrakstīja Bēthovens. Un tā nav tikai Eiropas Savienības himna; tā ir arī recepte, kā šo kopēju interešu ideālu sasniegt.

Novērtē šo rakstu:

9
45