Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Godātais valsts prezidenta kungs! 19.aprīlī sniegtajā paziņojumā Jūs paudāt gatavību kandidēt amatā uz otro termiņu. Saskaņā ar likumu valsts prezidents vada Nacionālās drošības padomi. Viens no Nacionālās drošības sistēmas pamatuzdevumiem ir izstrādāt un īstenot vienotu, sistēmisku valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju nacionālās drošības politiku.

Vēlos vērst Jūsu uzmanību apstāklim, ka Nacionālās drošības koncepcijā joprojām nav atvēlēta pienācīga loma ārstniecības personu kadru politikai. Lai gan saistībā ar pandēmiju nesen atkārtoti tika izsludinātas ārkārtējās situācijas un ilgāk nekā gadu sarežģījusies ģeopolitiskā situācija kara Ukrainā dēļ, tomēr nav pazīmju, ka kopumā valsts institūcijas pietiekami apzinās veselības nozares un mediķu kadru politikas pieaugošo stratēģisko nozīmību. Medicīnas jomas sakārtošanai Latvijā ilgākus gadus nepietiek ar “valstsgribu” – vajadzīga “valstsspēja”.

Jūs, valsts prezidenta kungs, tikāt sniedzis nozīmīgu, tiesību doktrīnā paliekošu ieguldījumu, izstrādājot savulaik Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepciju. Tur paustās atziņas ir skaidri formulētas un uztveramas arī personām, kuras nav juristi. Savās runās Jūs pastāvīgi ietverat norādes, kā tiesiskā demokrātiskā valstī būtu organizējama pārvalde un sadarbība starp dažādiem varas atzariem. Diemžēl Jūsu darbība kā valsts prezidentam un Nacionālās drošības padomes vadītājam mēdz praksē disonēt ar uzstādījumiem, ko savās runās izvirzāt pats sev vai pārējiem, kuri vēlētos veicināt tiesiskumu un pilsoniskas sabiedrības attīstību.

Aicinu Jūs izvērtēt kritiski savu līdzšinējo darbību tieši kā Nacionālās drošības padomes vadītājam. Ar šo vēstuli, respektējot Jūsu runās regulāri minēto par nepieciešamību Latvijā intensificēt pilsoniskas sabiedrības veidošanu, vēlos paust savas kā pilsoņa pārdomas un dalīties vērojumos, ciktāl valsts varas institūcijas praksē spēj identificēt, izvērtēt un risināt ar valsts drošību un personu pamattiesībām saistītus problēmjautājumus.

2020.gada 3.februārī tiku nosūtījis Jums adresētu atklātu vēstuli par gadiem ilgi pastāvošām administratīvā vājuma izpausmēm ārstniecības personu resertifikācijā. Vēstulei bija pievienoti dokumenti, kas apliecina dažādu valsts varas atzaru informētību par šo problēmu un vēlmi kategoriski distancēties no atbildības. Tālākā periodā vairākkārt grozīti tiesību akti, kas reglamentē mediķu sertifikācijas un resertifikācijas procedūras, tomēr nav pat mēģināts novērst galveno defektu - tiesisko attiecību vispārējas pretrunas, kas identificētas, kā minēju, jau iepriekš.

2020.gada 28.februārī, viesojoties RSU, Jūs lekcijā “Demokrātijas attīstība Latvijā” norādījāt, ka demokrātija no ikviena cilvēka prasa īpašu rīcības modeli, proti, pilsonisko modeli. Pilsoņiem daļa no sava laika un enerģijas jāvelta publiskajām lietām, un pilsoniska līdzdalība ir saistīta ar atbildību; proti, pilsonis ir sava veida amats, sava veida amatpersona. Tikāt paudis vērtējumu: ja procentuāli daudz iedzīvotāju neizprot, ka līdzīgi kā ierēdnis vai prezidents pilsonis ir amats, tad sabiedrība ir demokrātiski nenobriedusi.

Savukārt 2020.gada 10.janvārī, uzstājoties ar runu Satversmes tiesas Jaunā gada atklāšanas svinīgajā sēdē, Jūs norādījāt, ka tiesiskuma galvenie ienaidnieki Latvijā ir tiesiskais nihilisms un formāla tiesību normu piemērošana. Tikāt paudis atziņu, ka tiesiskas valsts principa īstenošana ir pašas valsts uzdevums, ko nevar veikt tikai ar tiesu, konstitucionālo orgānu un pārvaldes iestāžu iesaisti. Šim kompleksam jābūt internalizētam sabiedrībā, tātad katram cilvēkam automātiski vajadzētu izprast, kas ir tiesiska rīcība, un nav jābūt, teiksim, juristam, lai katru reizi to konstatētu.

Jūsu runās paustās atziņas rada asociācijas ar Satversmes 112. panta trešajā teikumā ietverto normu par pamatizglītības obligātumu. Satversmes tiesas vērtējumā ikvienai personai ir konstitucionālais pienākums apgūt noteiktas prasmes, citstarp informācijas ieguvē, spriešanā, kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Šā pienākuma izpilde ir vērsta uz Latvijas valsts kā demokrātiska tiesiska subjekta ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt minēto pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas tiesiskas valsts pastāvēšanu (sk. piem. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 16.1. punktu, 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 25.1. punktu).

Tomēr vērojamas izpausmes, ka nacionālās drošības sistēmā iesaistītajiem subjektiem, arī Nacionālās drošības padomei nav skaidra priekšstata, cik efektīvi visā sabiedrībā (ne tikai skolu absolventu vidū) funkcionē Ministru kabineta apstiprinātie valsts pamatizglītības standarti, jo īpaši caurviju prasmēs, kritiskajā domāšanā un pilsonisko zinību jomā, izpratnē par demokrātiskas valsts uzbūvi un funkcionēšanu. Kopš neatkarības atjaunošanas minētā problēma Latvijā bijusi aktuāla vienmēr, bet arvien vairāk eskalējusies tieši pēdējos gados.

Praksē novērojams, ka ne vien sabiedrībai kopumā, bet arī dažādu valsts varas atzaru amatpersonām, kuras ieguvušas it kā augstāko izglītību, nereti, risinot elementāras problēmsituācijas, iztrūkst pamatskolas standartam atbilstošas sapratnes pilsonisko zinību jomā, bet īpaši vāji attīstītas ir caurviju prasmes un spēja kritiski domāt vai spriest. Abstraktās domāšanas spēju visaptverošs trūkums ir tā samilzis, ka kļūst par draudu nacionālajai drošībai.

Kā vērtēt situāciju medicīnas jomā? “Atslēgas figūras”, ap kurām darbojas pārējā komanda, ir praktizēttiesīgi ārsti. Bez viņu iesaistes nekas faktiski nevar notikt. Rodas jautājums, kāpēc Latvijā, ja dzīvojam blakus potenciālam agresoram, visos varas atzaros trūkst “valstsspējas” risināt kritiski svarīgu problēmu? Proti, kopš stājās spēkā MK 2012.gada 18.decembra noteikumi Nr.943 "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība", ārstiem speciālistiem, kas ir stratēģiski nozīmīgas reglamentētās profesijas, šis statuss tiek noteikts tiesiski neskaidrā procedūrā, ignorējot augstāka juridiska spēka normas - likumus un vispārējos tiesību principus. Jau 2018.g. sniegtā atzinumā uz to norādījusi Valsts kontrole.

Veselības ministrija gadiem ilgi neīsteno jelkādu kontroli pār minēto procedūru tiesiskumu, nekad nav veikta procesa tālākas lietderības analīze, finanšu audits. Faktiski sertifikācijas institūcija, Latvijas Ārstu biedrība, realizējot valsts izpildu varai piederīgu uzdevumu, darbojas absolūtas nekontrolētības apstākļos.

Atgādinu informāciju, ko atkārtoti esmu sniedzis dažādu varas atzaru institūcijām, arī Valsts prezidenta kancelejai. Proti, jau 2017.gada 11.oktobrī sagatavotā rakstiskā skaidrojumā Veselības ministrija atzina, ka tā nevar kā augstāka iestāde realizēt MK noteikumu Nr. 943  86.punktā noteiktās pilnvaras un nepastarpināti pārraudzīt LĀB Sertifikācijas padomes darbību, jo Padome kā struktūrvienība nav patstāvīgs tiesību subjekts un var darboties tikai biedrības iekšienē. Savukārt biedrība ir vien privāto tiesību subjekts, un ministrija faktiski norādīja, ka ārējais normatīvais akts, šai gadījumā MK noteikumi, nevar nepastarpināti apveltīt atsevišķu biedrības struktūrvienību ar tiesībām un administratīvi procesuālu rīcībspēju, lai tā neatkarīgi no biedrības vadības institūcijām realizētu valsts varu attiecībā uz trešajām personām.

No Veselības ministrijas 2017.g. 11.oktobrī sniegtā skaidrojuma tātad izriet, ka LĀB Sertifikācijas padome nevar būt tiesīga patstāvīgi realizēt valsts varu, izdodot administratīvos aktus noteikumu Nr.943  11.4., 11.5., 11.6., 11.8. punktos minētajos gadījumos, tātad citstarp nav tiesīga ne atzīt ārstam speciālista kvalifikāciju, ne to atņemt, ne arī lemt par tālākizglītības pasākumu atzīšanu. Vienlaikus ministrija atturas spriest, vai potenciālais ārstu speciālistu tiesību aizskārums sertifikācijas procedūru laikā būtu traktējams Satversmes 106.panta pirmā teikumā ietvertās normas kontekstā.

Proti, vai tiesības saglabāt nodarbošanos un darbavietu ir ārsta speciālista pamattiesības, ko piešķirt vai ierobežot varētu vien procedūrā, kas strikti atbilst valstī funkcionējošai vispārējo administratīvo tiesību sistēmai un respektē valsts konstitucionālo kārtību. Tā vietā skaidrojumā pausts viedoklis, ka MK noteikumi Nr. 943 neesot tiesiski, tomēr politiski (?) it kā sasniedzot Ārstniecības likuma 29.pantā likumdevēja noteikto sertifikācijas procedūras mērķi; proti, ministrija faktiski vērtē, ka sabiedrības interesēs ārstu kvalifikāciju jāpārrauga, bet valsts, piemēram, Veselības inspekcija kādu neminētu iemeslu dēļ to nespētu. Resertifikācijas un ārstu tālākizglītības pasākumu organizēšana esot tātad izņēmumi, kur normatīvajos aktos un izpildījumā pieļaujamas ilgtermiņa vai pat beztermiņa atkāpes no tiesiskā valstī atzītās vispārējās kārtības.  

Var iebilst Veselības ministrijas traktējumam, jo likums "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" šai gadījumā ir “jumta likums”. Tā 10.panta pirmajā daļā Saeima nepārprotami pati apņemas reglamentēt Ārstniecības likumā ārstu sertifikācijas "kārtību", tātad arī būtiskākās procesuālās normas. Ja kādu iemeslu dēļ likumdevējam Ārstniecības likuma 29.pants izdevies kā brāķis, (piemēram, nav norādīta pat padotību pār sertifikācijas institūcijām īstenojošā valsts pārvaldes iestāde), tas Ministru kabinetam nedod tiesības organizēt institucionāli nesaprotamu resertifikācijas procedūru, jo īpaši pārkāpjot likumdevēja noteiktā deleģējuma ietvaru un iesaistot profesionālo asociāciju (tas ir, no Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) neatkarīgu biedrību) ievēlētas nozaru sertifikācijas komisijas. Tās, kļūstot savdabīgi prettiesiskā veidā vienlaikus arī par LĀB struktūrvienībām, veic attiecībā uz ārstniecības personām kontroles funkcijas, eksamināciju.

Nosakot šādu regulējumu, Ministru kabinets nav respektējis Biedrību un nodibinājumu likuma vairākas normas. Pie tam, rezultātā uzdevums deleģēts faktiski personu apvienībai, ko veido LĀB un virkne profesionālo asociāciju. Proti, Ministru kabinets, pārkāpjot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 42.panta otrajā daļā ietvertos nosacījumus, nav izvērtējis, vai šāda de facto apvienība nepārstāv atsevišķas mantiski vai citādi ieinteresētas grupas intereses (piemēram, organizējot tālākizglītības pasākumus un vienlaikus veicot valsts deleģētu pārvaldes funkciju to atzīšanā).

Atgādinu, tiesību doktrīnā nepārprotami atzīts, ka Ministru kabinets drīkst izdot vien tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī citiem likumiem. Rezumējot var konstatēt, ka MK noteikumu Nr. 943 normas, kas nepastarpināti deleģē sertifikācijas institūciju struktūrvienībām tiesības realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus, izdotas ultra vires, pārkāpjot Saeimas noteiktā pilnvarojuma apjomu. Aksioma, ka valsts pārvaldes uzdevumu nevar nepastarpināti deleģēt biedrības struktūrvienībai, kas nav juridiska persona, atbilst ne vien Latvijas, bet ikvienas tiesiskas valsts pamatizglītības standartam pilsonisko zinību jomā.

2016.gada 14.septembrī beidzās derīguma termiņš sertifikātam, kas ļāva man praktizēt psihiatra specialitātē. Laicīgi veicu LĀB kontā samaksu par resertifikāciju un gatavojos iesniegt attiecīgos dokumentus, tomēr secināju, ka resertifikācijas kārtībai mainījies tiesiskais regulējums un administratīvā akta izdevējs, proti, LĀB Sertifikācijas padome nevar tikt atzīta par “iestādi” ne Valsts pārvaldes iekārtas likuma, ne Administratīvā procesa likuma izpratnē. Atbilstoši vispārējai kārtībai vērsos ar iesniegumu nozares vadošajā iestādē, proti, Veselības ministrijā, kas saskaņā ar MK noteikumu Nr.943  86.p. īsteno padotību pār LĀB Sertifikācijas padomi (minētā norma joprojām ir spēkā esoša, lai gan, kā minēju iepriekš, VM jau 2017.g. atzina, ka nevar īstenot padotību pār biedrību struktūrvienībām).

Norādīju uz tiesisko normu acīmredzamām nepilnībām, kā arī lūdzu rast pagaidu regulējumu, lai tiktu ievērotas manas no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošās pamatttiesības un es būtu tiesīgs turpināt praktizēt kā psihiatrs. Iesniegumu Veselības ministrija pārsūtīja izvērtēšanai Veselības inspekcijai, un šī iestāde nekavējoši, sniedzot motivētu pamatojumu, nosūtīja manu iesniegumu atpakaļ augstākai iestādei. Iespējams, sakritības pēc, bet drīz pēc tam Veselības inspekcijas vadītāja (tobrīd amatā bija A. Mežsargas kundze) tika pakļauta ierēdņu rotācijai, jo izpelnījās ministres neuzticību (tobrīd amatā A. Čakšas kundze; vēlāk tiesa atzina VI vadītājas aizrotēšanu uz citu amatu par prettiesisku).

Turpmāko gadu laikā esmu saņēmis lēmumus, skaidrojumus vai atteikumus vērtēt situāciju, ko parakstījušas visu valsts varas atzaru augsta ranga amatpersonas (daudzkārt – no Veselības ministrijas, atkārtoti – no Valsts kancelejas, Tieslietu ministrijas, prokuratūras, Saeimas), arī tiesībsarga pārstāvis. Ikvienam pietiktu ar pamatizglītības standartam atbilstošām caurviju prasmēm, lai būtu saprotams, ka kopumā valsts amatpersonas uzskata par nepieciešamu mākslīgi, izmantojot administratīvos resursus, uzturēt Latvijas Ārstu biedrības ietekmi.

Manuprāt, tas tiek darīts ar mērķi, lai ārsti justos atkarīgi no LĀB un tādējādi tiktu ierobežota mūsu interese un drosme iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs. Amatpersonu šai vēlmei varētu būt dažādi iemesli. Vairākkārt man ticis norādīts, ka “99 procenti ārstu grib taču tikai strādāt”; proti, var saprast, ka pilsoniskas aktivitātes Latvijā mēdz ne vienmēr būt “pilsoniskas”, bet var tikt īpaši organizētas; pēc to rīkotāju iecerēm mediķi, piederēdami pie izglītotākās sabiedrības daļas, nav ne šādu aktivitāšu mērķauditorija, ne potenciālie dalībnieki ?!

Divas reizes, lai aizstāvētu savas pamattiesības saglabāt nodarbošanos, tiku vērsies administratīvajā tiesā. Abos gadījumos pieteikumi tika noraidīti. Lēmumi pamatā ietver pārspriedumus, kāpēc tiesas neuzskata mani par saprātīgu pieteicēju. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (2018.gada 19.janvāra lēmums lietā Nr. SKA-837) ieskatā saprātīgam pieteicējam, secinot, ka Sertifikācijas padome, lai gan norādīta MK noteikumos kā valsts varu realizējošā “iestāde”, ir tiesiski neatzīts subjekts, bijis jāvēršas ar iesniegumu nodibināt konkrētas publiski tiesiskas attiecības pie privāto tiesību subjekta, nevis MK noteikumos norādītajā “augstākā iestādē” (ministrijā).

Tātad Senāts, vērtējot ar deleģētas valsts pārvaldes funkcijas izpildi saistītas pretrunas, šai vienai konkrētajai lietai radījis atšķirīgu, juridiskajos rakstos neizskaidrotu un ne agrāk, ne vēlāk nepielietotu praksi. Paradoksāli, bet minētais tiesas lēmums tika izdots vien dažas nedēļas pēc tam, kad Satversmes tiesa (ST) pirmo reizi savā praksē tika iespējami precīzi definējusi cilvēka cieņas jēdzienu. Proti, ST vērtē, ka cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība, tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa. Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normas pieņēmēja veiktais izvērtējums visupirms ir vērsts uz cilvēka kā augstākās vērtības aizsardzību, ietverot arī cilvēka cieņu kā vērtību, kas vienlaikus gan jāaizsargā, gan jānodrošina (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 19.decembra sprieduma lietā Nr.2017-02-03  19.1.p.)

Tiesu varas trīs augstās amatpersonas, proti, senatores I. Višķere, Dz. Amerika, L. Slica izvēlējās arī nepildīt ar Administratīvā procesa likuma 104.panta pirmo un trešo daļu saistītos pienākumus un neziņoja ne Ministru kabinetam, ne Tieslietu ministrijai, ka MK noteikumu Nr.943 atsevišķas normas nav piemērojamas, jo neatbilst likumiem un izdotas ultra vires.

Ceru, Jūs, valsts prezidenta kungs, kā augsti kvalificēts jurists izprotat, ka nevēršos pret tiesnešu neatkarību. Taču paužu savu pilsoņa viedokli, un tiesu varas amatpersonām, jo īpaši AT senatoriem jāapzinās, ka demokrātiskas valsts apstākļos šis statuss un ieņemamais amats uzliek atbildību veikt pasākumus, lai identificētu prettiesiskas tiesību normas un novērstu tālāku to piemērošanu.

Jāņem arī vērā norādes par politiķes A. Čakšas un viņas tobrīd vadītās Veselības ministrijas ierēdņu acīmredzamām bailēm no LĀB tābrīža vadītāju neformālām ietekmēm (šādas situācijas mūsu valstī kļuvušas diemžēl ierastas, un ceru, ka Nacionālās drošības padomei problēma ir kopumā zināma). Ministrija tādējādi paļāvās, ka lēmumu par ārstu sertifikācijas procedūru prettiesiskumu un iespējamu apturēšanu pieņems administratīvā tiesa - kvalificētām, atbildīgām AT senatorēm šai dilemmai vajadzēja būt saprotamai. Situācija tātad atbilst kādā Jūsu runā norādītajai, ka tiesību normu piemērošana tiesās nedrīkstētu notikt formāli.

Turklāt katram, pat neesot juristam, vajadzēja šai gadījumā būt izprotamam MK noteikumu attiecīgo normu tiesiskajam neadekvātumam. Diemžēl Senāta bezdarbības dēļ MK noteikumu Nr. 943 minētās normas joprojām nav ne atceltas, ne grozītas, bet tiek piemērotas. Arī ģenerālprokurors savu darbu vēlāk veica formāli, vien norādot, ka nekonstatē tiesnešu rīcībā pārkāpuma pazīmes un vienlaikus atturoties jelkā vērtēt MK noteikumu apšaubīto normu tiesiskumu.

Ja tiesu varas amatpersonas, aizbildinoties ar sev piešķirto neatkarību, piesedz kādu organizāciju vai demokrātijā neiederīgu ideoloģiju atbalstīšanu, tas tomēr neatbrīvo tiesnešus, spriežot tiesu, ievērot Satversmē noteikto konstitucionālo pienākumu un arī pašiem respektēt valstī noteikto pamatizglītības standartu. Man patiesi žēl to atzīt, bet esam kā sabiedrība nodzīvojušies tiktāl, ka saistībā pat ar Augstāko tiesu nevar vairs izlikties nemanām tendenci, kur daļa tiesnešu, taisot nolēmumus, izmanto amata pilnvaras, lai mērķtiecīgi izliktos, ka piemirsuši minētos, jo īpaši pilsonisko zinību jomas pamatstandartus (un ne jau tikai sertifikācijas sakarā). Pašreizējajā ģeopolitiskajā situācijā turpināt “strausa politiku” valsts šai jomā vairs nevar atļauties. Ceru, ka Nacionālajai drošības padomei ir kādi ieteikumi vai vīzija, kā uzlabot tiesu darba kvalitāti un caurskatāmību.

Būtiski izprast aksiomu, uz ko Jūs, valsts prezidenta kungs, esat daudzkārt norādījis. Proti, pilsonis kā amatpersona nedrīkst ignorēt savus konstitucionālos pienākumus. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka dažādu valsts amatpersonu akcentētie “99 procenti” ārstu, kuri resertificējas esošajā sistēmā, jo “grib tikai strādāt”, nav apzinājušies konstitucionālo pienākumu apgūt pilsonisko prasmju minimumu vai kādu iemeslu dēļ, atbalstot acīmredzami prettiesisku resertifikācijas kārtību, ir šo pienākumu ignorējuši. Savukārt apstāklis, ka tiesu un izpildu varas amatpersonas ne vien ignorē, bet faktiski izturas klaji ņirdzīgi pret Satversmes 112.panta trešajā daļā noteikto konstitucionālo pienākumu un mudina sekot citu piemēram, pats par sevi nedod iemeslu tā rīkoties arī man, lai gan tas radījis personisko tiesību aizskārumu un esmu kļuvis par no valsts puses politiski diskriminētu personu.

Īpaši degradējies valsts institūcijās ir kritiskās domāšanas līmenis. Piemēram, 2021.gada oktobrī nosūtīju Iesniegumu likumam atbilstoši noformētas vēstules individuāli katram XIII Saeimas deputātam ar motivētu priekšlikumu Saeimai saistībā ar ārstniecības personu sertifikācijas procesiem veikt parlamentāro kontroli. No Sociālo un darba lietu komisijas kādas darbinieces saņēmu atbildi, ka nevienu deputātu problēmjautājums neinteresēšot, kamēr parlamentāro kontroli (izpildu varas kompetences jautājumā(!)) nelūgs pati Veselības ministrija.

Savu pilsonisko pozīciju, ka nesakārtota mediķu, jo īpaši ārstu speciālistu kadru politika ir nepieļaujama un rada potenciālus riskus nacionālajai drošībai, atkārtoti esmu paudis valsts prezidenta institūcijai. 2017.gada 22.februārī man, informējot arī Veselības ministriju, tika sniegts skaidrojums, ko parakstīja valsts prezidenta R.Vējoņa konstitucionālo tiesību padomnieks Jānis Pleps. Viņš norāda, ka neesot pamata veikt grozījumus ne Ārstniecības likuma 29.pantā (kur privāto tiesību subjektiem deleģēts valsts pārvaldes uzdevums, nenorādot padotību īstenojošo valsts pārvaldes iestādi), ne MK noteikumos Nr. 943 (kur administratīvo aktu izdošana deleģēta nepastarpināti biedrību struktūrvienībām, pie tam, arī gadījumos, kad potenciāli varētu tikt aizskartas ārstniecības personu pamattiesības). Uz Jums 2020.gada februārī nosūtīto vēstuli tāpat saņēmu J.Plepa, tobrīd jau Jūsu padomnieka, parakstītu atbildi, kur man tika ieteikts vēl cītīgāk lasīt Jūsu runas…

Pašlaik dr. iur. Pleps kļuvis par senatoru Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Tajā ir jau četri senatori, kuri tādā vai citādā statusā kā valsts amatpersonas vērtējuši ārstniecības personu sertifikācijas procesus un veicinājuši, lai šī acīmredzami prettiesiskā sistēma turpinātu darboties. Skaidri identificējams arī labuma guvējs, proti, Latvijas Ārstu biedrība. Kā pilsoni mani patiesi satrauc šāda situācijas eskalācija gan Augstākajā tiesā, gan stratēģiski svarīgajā medicīnas nozarē. 

Esošajā ģeopolitiskajā situācijā nacionālās drošības kontekstā būtu pamats izvērtēt Biedrību un nodibinājumu likuma 37.panta otrās daļas normu, ka atkārtota biedru sapulce var notikt, ja ierodas vismaz divi (!) biedri. “Pateicoties” minētajai normai, šķiet, funkcionē ne vien daudz nenozīmīgu biedrību, bet tiek arī pavērtas iespējas NVO ietvarā darboties biedrību iekšienē radušamies ambicioziem, politiski aktīviem, sabiedrību šķeļošiem grupējumiem. Piemēram, Latvijā ir reģistrēts apmēram 8 tūkstoši ārstu, LĀB biedri ir mazāk par pusi no visiem. Minētajās atkārtotajās pilnsapulcēs gadiem ilgi balsošanās piedalās ne vairāk par 10 procentiem biedru, kas ir vien kādi 3 līdz 4 procenti no ārstiem valstī. Tomēr visi valsts varas atzari gadiem ilgi likumdošanā un apspriežu organizēšanā kaut kādu spēku interesēs ignorē objektīvu faktu, ka LĀB kā organizācija pašu ārstu vidū jau noturīgi tiek vāji leģitimēta (nozaru profesionālo asociāciju pilnsapulces ir daudz labāk apmeklētas, jo ārsti tieši šīs biedrības uzskata par leģitīmām savu interešu pārstāvēm).

Man personīgi, godātais valsts prezidenta kungs, dziļu vilšanos radīja Jūsu lēmums izsludināt grozījumus Ārstniecības likuma 29.pantā, kas stājās spēkā ar 2022.gada 25.janvāri. Minētie grozījumi pamatoti noteica, ka tiek atcelta prasība māsu sertifikācijai. Tomēr Jums kā augsti kvalificētam juristam vajadzēja būt saprotamam, ka viss 29.panta formulējums ir tiesiski apšaubāms, jo nav noteikta valsts pārvaldes iestāde, kas īsteno padotību pār sertifikācijas institūcijām (arī LĀB). Jūsu rīcība, izsludinot likumu, kas reglamentē kadru politiku valstij stratēģiski svarīgā jomā, tādējādi nonāca pretrunā uzstādījumiem, ko tikāt Latvijai savulaik izvirzījis Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijā, ja vēlamies funkcionēt kā demokrātiska sabiedrība.

Proti, iepriekš Jūs strikti norādījāt, ka valstij jānovērš situācijas, kas rada augsni administratīvajam vājumam. Citstarp tas paredz, ka valsts pārvaldes uzdevuma, ja tas ietver tiesības realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus, deleģēšana privāto tiesību subjektiem pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, nodrošinot stingru uzraudzību pār varas izmantošanu, it sevišķi pār to, vai administratīvie akti tiek izdoti taisnīgā un caurskatāmā procedūrā. Tikāt paudis nepārprotamu konstatējumu, ka privāto tiesību subjektam, kam deleģētas tiesības realizēt valsts varu, jābūt pilnībā iekļautam Satversmes 58. pantā noteiktajā Ministru kabineta padotības sistēmā kā pakļautībā esošai iestādei. Jūsu konkrētā rīcība, izsludinot minētos likuma grozījumus, faktiski diemžēl atbalsta Veselības ministrijas 2017.gada 11.oktobra vēstulē sniegto traktējumu, ka ārstu sertifikācijas sistēma var funkcionēt prettiesiski un bez jelkādas valsts īstenotas kontroles, ja vien tiek sasniegts likumdevēja noteiktais politiskais mērķis.

Jūsu un citu atbildīgo valsts amatpersonu bezdarbības rezultāts, zaudējot valsts kontroli pār kadru politiku stratēģiski svarīgā jomā, uzskatāmi atspoguļojas pagājušā gada 24.septembrī apstiprinātajā 9. Latvijas Ārstu kongresa rezolūcijā, kur ietverts citstarp šāds vēstījums: “Esošā sertifikācijas un resertifikācijas sistēma ir demokrātisks process, kuru nodrošina profesionālās asociācijas ar Latvijas Ārstu biedrības atbalstu. Ārstu profesionālo organizāciju pašnoteikšanos tālākizglītības, sertifikācijas un resertifikācijas jautājumā nevar nomainīt ierēdnieciska procedūra!”

Zinot, ka jēdziens “pašnoteikšanās” nozīmē kādas cilvēku grupas gribas realizāciju attieksmē pret savu darbību, struktūru, secināms, ka Rezolūcijas autori jau kādu laiku realizē ārstu sertifikāciju kā feodālas ieražu tiesības; tās Ārstu biedrība pēc saviem ieskatiem varot pat nodot nozaru profesionālajām asociācijām. Līdzīgi kā Marksa sekotājiem, likumdevēja dots deleģējums nav nepieciešams, bet par demokrātisku procesu var pasludināt jebko; jo valsts taču atļauj! Tātad manis jau labu laiku aktualizētais problēmjautājums izrādījies pamatots; proti: cik ilgi sertifikācija pārstājusi de facto būt valsts pārvaldes funkcija? Vai, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, LĀB paziņojumu izvērtējuši Nacionālā drošības padome, valsts drošības dienesti?

Visu varas atzaru, kā arī valsts prezidenta institūcijas un Nacionālās drošības padomes atsevišķu locekļu tolerantā vai nereti pat lobējošā attieksme pret Latvijas Ārstu biedrību ir medicīnas nozarei kaitnieciska. Tā nonāk pretrunā dialektikas likumsakarībām, veicina nesaskaņas ārstniecības personāla un veselības aprūpes organizatoru vidū, traucē nozarē attīstīties progresīvām organizācijām - speciālistu profesionālām biedrībām.

Ņemot vērā tiesiskās attiecības, kādas man kā ārstam jau ilgāku laiku izveidojušās ar valsti, atļaušos norādīt, ka, esot valsts prezidenta amatā, ikvienam cilvēkam jābūt atbildīgam. Var teikt runas vai lasīt lekcijas, bet var to arī nedarīt. Taču, ja prezidents aktīvi mudina cilvēkus būt pilsoniski aktīviem, viņam iepriekš kritiski jāizvērtē, vai pārvalde, tiesas un sabiedrība, kā arī pati valsts prezidenta institūcija izprot un patiesi atbalsta demokrātijas vērtības, ir gatavas pieņemt pilsoniski aktīvus cilvēkus. Jo pretējā gadījumā šo pilsoņu darbības, pat būdamas labticīgas, tiesiskas un it kā virzītas uz attīstību, praksē var radīt būtiskas, nereti ilgtermiņa problēmas gan viņiem pašiem un apgādībā esošajiem, gan viņu pastāvīgajiem klientiem, kolēģiem, darba devējiem u.tml.

2022.gada novembra valsts svētku nedēļā Jūs kādā no runām teicāt, ka visiem cilvēkiem Latvijā ir atbildība pret Satversmi. Pirms izdarīt galējo izvēli, vai kandidēt uz otro termiņu valsts prezidenta amatā, rosinu Jums pašam apdomāt sava sacītā dziļāko jēgu.

* ārsts, Satversmes 106.p. pirmajā teikumā ietvertās normas ideoloģizācijas rezultātā politiski diskriminēta persona

Novērtē šo rakstu:

39
1