Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēstules autors nav Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) individuālais biedrs; tomēr ar speciālistu sertifikāciju, kvalifikācijas atzīšanu un kvalifikācijas celšanas pasākumu novērtēšanu saistītu problēmjautājumu efektīva risināšana ir svarīga ikvienam ārstam. Šķiet, LĀB valde tagad sāk apzināties faktisko situāciju, ka kopš 2013.gada sākuma nav izsniegts neviens leģitīms, Dokumentu juridiskā spēka likuma normām atbilstošs sertifikāts. 

Pamatojot šai vēstulē izklāstīto viedokli, būtiski atgādināt, ka no 2013.gada 1.janvāra sertifikācijas kārtību reglamentē MK 18.12.12. noteikumi Nr.943. Tie paredz administratīvos aktus par ārstniecības personu sertifikāciju, resertifikāciju un tālākizglītības pasākumu atzīšanu izdot sertifikācijas institūciju izveidotām sertifikācijas padomēm, kas darbojas Veselības ministrijas padotībā. Proti, iekams nav izveidota kā koleģiāla institūcija sertifikācijas padome, tikmēr sertifikāta izdošana vai tālākizglītības pasākumu atzīšana un tālākizglītības punktu piešķiršana nevar notikt procedūrā, kādu nosaka MK noteikumi Nr.943.

Saskaņā ar Latvijas Ārstu biedrības statūtiem Sertifikācijas padome ir viena no profesionālajām struktūrvienībām. Tai nepieciešams īpašs nolikums, ko izstrādā biedrības valde, bet apstiprina biedru sapulce. Acīmredzot tieši Nolikumā būtu atrunājamas no MK noteikumiem Nr.943 izrietošās prasības; proti, Sertifikācijas padomei, lai darbotos valsts pārvaldē LĀB vārdā, jābūt apveltītai ar administratīvi procesuālo tiesībspēju, tā jāveido kā koleģiāla institūcija un gan Padomes priekšsēdētājam, gan profesionālo asociāciju sertifikācijas komisiju priekšsēdētājiem nolikumā būtu jānosaka tiesības pārstāvēt LĀB attiecībās “uz āru” ar sertifikāciju saistītajos gadījumos.

Kopš 2016.gada esmu saņēmis dažādu kompetentu valsts institūciju skaidrojumus. Ir kopumā vienota pozīcija; proti, kamēr LĀB biedru sapulce sertifikācijas padomi nav izveidojusi, tikmēr valstij, proti, Veselības ministrijai nerodas tiesisks pamats veikt ārstu sertifikācijas procedūras  pārraudzību. Esošajā situācijā darbojas vienīgi augstāka juridiska spēka tiesību norma - Ārstniecības likuma 29.pants, kas deleģē LĀB veikt sertifikāciju. Tiesa, norma ir acīmredzami nepilnīga, jo nenosaka, kādā statusā biedrība darbojas, pildot konkrēto deleģēto funkciju; neierasti demokrātiskā sabiedrībā, jo likums ne vien pauž bezierunu uzticību LĀB, bet arī neparedz variantus, kā tiks veikta ārstu sertifikācija, ja biedrība, piemēram, pašlikvidēsies; acīmredzot, Saeima šo procedūru traktē kā formālu.

No mājaslapas arstubiedriba.lv sadaļā “Statūti un nolikumi” ietvertās informācijas izriet, ka biedrība it kā akceptē MK noteikumos Nr. 943 paredzēto sertifikācijas kārtību. Šai mājaslapas sadaļā līdztekus citu profesionālo institūciju nolikumiem Sertifikācijas padomes nolikuma vietā nav tukšums, bet pilnībā pārpublicēti MK noteikumi Nr.943.

Jāpiezīmē, vēstules autoram ir pamats uzskatīt, ka LĀB valde pret jebkādiem aicinājumiem respektēt Biedrību un nodibinājumu likuma normas, Statūtus un cienīt biedru sapulces kompetenci izturējusies līdz šim nepārprotami naidīgi. Diemžēl nākas secināt, ka jau kopš 2013.gada sākuma LĀB izmanto agrāk iegūtu sevis kā cienījamas organizācijas reputāciju un no likuma izrietošas neskaidri formulētas pilnvaras, lai faktiski nevis veiktu tiesisku sertifikāciju, bet nodarbotos ar krāpšanu atgādinošu “saimniecisko darbību” un gūtu peļņu. Līdzšinējā organizācijas valde masveidā maldinājusi labticīgos ārstus, arī LĀB individuālos biedrus, kuri joprojām uzskata, ka LĀB izsniegtie sertifikāti un piešķirtie tālākizglītības punkti ir leģitīmi un iegūti tiesiskā procedūrā.

Lai gan LĀB biedru sapulce pagaidām nav akceptējusi MK noteikumos Nr. 943 noteikto sertifikācijas kārtību, tomēr ārstiem un zobārstiem izsniegtos sertifikātus šobrīd paraksta LĀB Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs un profesionālās asociācijas sertifikācijas padomes priekšsēdētājs. Iespējams, tā ir LĀB valdes apzināti sabiedrību maldinoša rīcība – rūpēties, lai sertifikāti vizuāli būtu noformēti, kā paredzēts noteikumu Nr.943  1.pielikumā. Taču biedrībai ir jurists, un ilggadējā prezidenta P.Apiņa specialitāte ir veselības aprūpes vadības ārsts. Neliekas ticami, ka valdei trūkst kompetences, lai saprastu, kā īstenojamas Statūtos noteiktās pārstāvības tiesības.

Nepārprotami, pastāvot pretrunām tiesību aktos, LĀB valdei līdz Sertifikācijas padomes nolikuma apstiprināšanai bija iespēja turpināt līdz 2012.gada beigām ierasto praksi, ka sertifikātus paraksta organizācijas prezidents vai viceprezidenti, proti, amatpersonas ar Statūtos noteiktām pārstāvības tiesībām. Diemžēl pašreizējā veidā noformētie sertifikāti ir saistoši tikai tos parakstījušajām personām kā fiziskām personām (pie tam, to izprast ārstiem un pārējajai sabiedrībai nevarētu a priori būt sarežģīts juridisks jautājums; ja vērtē valstī noteiktos pamatizglītības standartus, tad sociālo zinību jomā tie ietver pat 9.klases absolventa spēju atšķirt demokrātisku valsti no nedemokrātiskas, ar piemēriem ilustrēt trīs galveno valsts varas veidu īstenojumu dzīvē, pārzināt Administratīvā procesa likumu un prast atšķirt tiesisku rīcību no prettiesiskas ).

Vēstules autors 24.septembrī nosūtīja iesniegumu Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu izvērtēt, vai būtu pamats uzsākt kriminālprocesu pret atsevišķām Latvijas Ārstu biedrības valdes amatpersonām saskaņā ar Krimināllikuma 272.pantu; ir pamats uzskatīt, ka LĀB valde, lai gan tai bija zināms, ka sertifikāti nav leģitīmi, jau ilgāk nekā piecus gadus regulāri sniegusi apzināti nepatiesus ziņojumus Veselības inspekcijai. Šīs iestādes uzturētajā  Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā tiek iekļautas un regulāri aktualizētas sertifikācijas institūciju, arī LĀB, sniegtās ziņas par ārstniecības personu sertifikāciju. Pagaidām starpatbildi (no problēmjautājuma distancētu) sniegusi Finanšu un ekonomikas noziegumu izmeklēšanas prokuratūra.

Izsaku priekšlikumu LĀB biedru sapulcei nopietni izvērtēt līdzšinējās valdes darbību, turklāt respektējot arī sabiedrībā ierasto skatpunktu, ka LĀB ir galvenā mediķu profesionālā organizācija; tādējādi valdes  nerūpēšanās par biedrības reputāciju, darbības tiesiskumu un prognozējamību nav tikai biedrības iekšējā lieta; nespēja veikt tiesisku sertifikācijas procedūru grauj ne vien LĀB, bet arī ārsta profesijas kā tādas un visas medicīnas nozares prestižu. Jā, protams, valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas un sabiedrība ir politkorekta; par LĀB līdz šim redzamākajiem priekšstāvjiem smejas (vai ņirgājas) tikai kuluāros; tomēr – kam vajadzīga LĀB, ja tā turpinās darboties ierastajā manierē?

Patiesi nožēlojami, ja organizācija gadiem ilgi tā arī nav spējusi nosaukt minimālo algu, par kādu ārsts būtu tiesīgs atļauties Latvijā praktizēt, lai nediskreditētu savu profesiju. Tas ir pašsaprotams jebkuras valsts ārstu vadošās profesionālās institūcijas viens no pirmajiem pienākumiem, un skaidri nosaukts objektīvs minimums dažu tūkstošu euro apmērā būtu patiesi labs orientieris gan valdībai, gan darba devējiem – arī attiecībā uz vidējo un jaunāko medicīnas personālu. Dažādām institūcijām, tai skaitā Veselības ministrijai ir ļoti laba, adekvāta sapratne, kādai vajadzētu būt māsu vai māsu palīgu vidējo algu atšķirībai procentos no ārsta algas. Tomēr, saprotams, budžeta plānotāji nevar pārzināt konkrētas summas, ja mēs, ārsti, esam politekonomiski tik aprobežoti, ka nespējam naudā izvērtēt ne sava darba, ne kvalifikācijas vērtību.

Pirms diviem gadiem biju uz sarunu LĀB ēkā, Apiņa kunga kabinetā; viņš godīgi atzina, ka nav nekad iedomājies par ārsta pienākumu ievērot ētiku tādā aspektā, lai noteiktu savam darbam cienījamu konkrētu minimālo atalgojumu; tikšot piestrādāts, lai attiecīgo summu LĀB valde nosauktu; kas traucēja, nezinu - nesanāca, nebija drosmes, nebija politiski izdevīgi, viceprezidenti atrunāja?

Šķiet, biedru sapulcei pienācis laiks izvērtēt, vai LĀB ir spējīga veikt Statūtos noteiktās funkcijas. Iespējams, objektīvi pienācis laiks pašlikvidēties vai pārskatīt nostādnes, lai, piemēram, rosinātu veikt izmaiņas tiesību aktos. Šķiet, vispārēja ārstu biedrība drīzāk varētu būt veselības aprūpes politiku ietekmējoša organizācija, kamēr specifiski profesionāli problēmjautājumi, piemēram, sertifikācija mūsdienīgā valstī risināmi ar speciālistu profesionālo asociāciju starpniecību.

Ja LĀB biedru sapulce izlems atzīt MK noteikumos Nr.943 noteikto sertifikācijas kārtību un apstiprināt Sertifikācijas padomes nolikumu, tad jaunievēlētajiem padomes locekļiem, kā arī profesionālo asociāciju sertifikācijas komisiju priekšsēdētājiem vajadzētu savlaicīgi tikt informētiem par svarīgu niansi; proti, tādā gadījumā Veselības ministrijas valsts sekretāram būs pienākums ar rīkojumu atzīt viņus par valsts amatpersonām. LĀB mājaslapā nav atrodama nekāda informācija par VID un KNAB jau pausto viedokli šai jautājumā, tomēr amatu pretendentiem, iespējams, ir svarīgi tikt informētiem.

Tāpat aicinu biedru sapulci izvērtēt, vai nerodas pretruna ar Statūtiem, ja LĀB prezidenta vēlēšanas tiek organizētas, pirms darbu uzsāk pilnvērtīga un lemttiesīga Sertifikācijas padome. Proti, jebkuram prezidenta amata pretendentam, kuram jābūt sertificētam, pagaidām ir tikpat neleģitīms “sertifikāts” kā citiem ārstiem. Tātad prezidenta pārvēlēšanu varētu būt lietderīgi atlikt, lai padomātu, kā labot iepriekšējās valdes ilgstošo nolaidību; varbūt biedru sapulcei, ņemot vērā tās ekskluzīvo kompetenci, ir tiesības ar īpašu lēmumu leģitimizēt visu ārstu “sertifikātus”, ja viņi pēdējo piecu gadu laikā labticīgi tika veikuši attiecīgo maksājumu LĀB kontā un iesnieguši MK noteikumu Nr.943 prasībām atbilstošos dokumentus?

Novērtē šo rakstu:

23
2