Iesaki rakstu:

Personiski man jaunā grāmata „Valstsgribis”, kuru es „izrāvu cauri” divās dienās, patīk un noder krietni labāk par iepriekšējo, tiešām. Attiecībā uz mani kā lasītāju tā savu mērķi sasniedz teicami. Iepriekšējā grāmatiņā bija daudz retorikas, un galvenokārt tomēr runa par "varoņa" un viņa ģimenes vājībām. No "smagā gala", stingri ņemot, nekas līdz galam nebija pierādīts.

Sadarbība ar "kantori"? Ļoti iespējama, taču mēs netiekam klāt. Neesoša vai nepietiekama izglītība? Tā izskatās, bet nu tāpat neviens viņu no tām Eiropas tiesām nepalūdza aiziet – domāju, ka īsti kliedzošas nekompetences gadījumā tas tomēr kaut kādā starpvaldību līmenī būtu nokārtots.

"Likteņkopīgā biogrāfijas" izskaistināšana, ar ko nodarbojas jau vismaz otrajā paaudzē? Nepatīkami, bet ne krimināli, turklāt ar to nu šeit nodarbojies tāds lērums ļaužu, kaut vai saistībā ar barikādēm, ka labāk nemaz neskaitīt. Vārdu sakot, ja atmetam nešpetno retoriku, paliek gana daudz lietu, kas dara šo cilvēku nesimpātisku, tomēr arī ne vairāk.

Jaunajā grāmatā „Valstsgribis” nu tad ir daudz konkrētu lietu, turklāt ar visiem papīriem un plānprātīgo saraksti, kas skaidri rāda – šis cilvēks šajā amatā konkrēti ir bīstams.

Viņš ir izdomājis vai vismaz pasūtījis un ievieš kazuistiskus paņēmienus, ar kuriem var noairēt jebkurus mēģinājumus pēc būtības izmeklēt viņa un viņa biroja, kā arī citu amatpersonu darbību, uzpirkt vai norakt jebkurus žurnālistus un citus interesentus, kuri gribētu papētīt "augstākās amatpersonas" biogrāfiju, melus, valsts līdzekļu izšķiešanu, iespējams, arī Latvijai klaji naidīgas darbības.

Salīdzināsim viņu ar Gloriju Grevcovu. Lai vai cik nenopietnā veidā, šai vārtrūmes meičai tomēr vismaz bija kaut cik jāatbild par meliem un maldināšanu, ka piedēvējusi sev neesošu izglītību, darbavietas utt. To bija iespējams izpētīt un noskaidrot, neraugoties uz faktu, ka viņa ir deputāte.

"Valsts augstākā amatpersona" pilnā sparā ievieš un rada precedentus, kādā veidā arī citiem varasvīriem iespējams panākt, ka nekādi žurnālisti netiek ne līdz izglītības papīriem, ne darbavietām, ne vispār ko var cik necik jēdzīgi noskaidrot.

Prezidenta kanceleja jau ir uzrakstījusi priekšā atrakstīšanās paraugus katram dzīves gadījumam, kurus tad mierīgi var pārkopēt pieprasījuma vēstulēs, ja nu tomēr kāds vēl nav uzpirkts ar valsts finansējumu un spožāku medāli, kā arī pusdienām Rīgas pilī. Jums, sīkie kretīni, nebūs traucēt mūsu labklājību, šī lieta tad nu beidzot ir savesta kārtībā.

Līdz šim nevienam prezidentam, lai vai kāds viņš būtu, nebija izdevies radīt slēgtu korporatīvu shēmu, kas padara viņu praktiski necaursitamu un ārpus likuma esošu. Levits apņēmīgi virzās uz to, un tas tiešām ir nesalīdzināmi nopietnāk par sīkajiem meliem, ka viņš vēl kā zīdainis atceras savu vecvecāku atgriešanos no Sibīrijas.

Es tāpat jau sapratu, ka nav labi, šī grāmata mani pārliecināja, ka PATIEŠĀM nav labi. Var jau cerēt, ka turpmāk prezidentam vairs nebūs tik teicamu sabiedroto savu mērķu sasniegšanai kā Bordāna kompānija, bet tās būtu naivas cerības, tādus ļaudis vienmēr var atrast, ja tikai ir pasūtījums.

Grāmata, protams, ir varen nogurdinoša un kaitinoša. Domāju, ka pēc vēlreizējas pārlasīšanas man pienāksies bezmaksas piens – arī par to ņirgāšanos, ko visi šie kancelejisti ar prezidentu priekšgalā piekopj pret man mīļo latviešu valodu. Bet tādam tam efektam arī ir jābūt, ar visu to saraksti un bez īsinājumiem.

Ja nākotnē vēlamies sabiedrībai un "vienkāršajam vēlētājam" pilnīgi un nekādā veidā necaursitamu Latvijas pārvaldi, kurā jebkura neveselīga, tas ir, tāda, kura netiek izrādīta glaimošanas nolūkos, interese par amatpersonu pausto apgalvojumu patiesumu, par viņu ienākumiem un dzīvesveidu, par valsts naudas tērēšanu, arī par viņu noteiktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem vairs nav iespējama, tad Egils Levits ir īstais kandidāts uz otro prezidentūras termiņu.

Un vēl. BET MUMS TAČU BEIDZOT IR NACIONĀLS UN PATRIOTISKS PREZIDENTS, KURŠ NEKALPO KRIEVIJAS INTERESĒM, AIZSTĀV VALODU UTT.? Grāmata labi parāda – mūsu prezidents visos laikos ir bijis... nekāds. Pēc vajadzības.

Ja pie viņa atnāks ciemos nacionālisti un patrioti, viņš pateiks ko skaistu par valodu un noteikti atbalstīs viņu iniciatīvas. Ja pie viņa atnāks ciemos liberāļi un LGBT, viņš atgādinās, ka dzīvojam taču Eiropā un vēršanās pret cilvēktiesībām Latvijā nav pieļaujama, tāpēc jāatrod civilizēti risinājumi. Ja tobrīd šķitīs izdevīgi, viņš iestāsies par pilsonības nulles variantu. Ja konjunktūra mainīsies, teiks ka vienmēr ir oponējis tiem, kuri vēlas tāpat vien izdāļāt Latvijas pilsonību.

Ļoti daudz labu un vērtīgu lietu viņš, izrādās, allaž ir teicis ar atpakaļejošu datumu. Un pat līdz galam nav melots. Gadījumos, kad no viņa tiek prasīts nevis atbalsts savu "vairākumu pārstāvošo" līdzjutēju idejām, kas vienmēr laipni tiek sniegts, bet gan konkrēts izvērtējums, sava pozīcija neskaidrā un neviennozīmīgā situācijā, tad viņš perfekti prot turēties pie principa "ne jā, ne nē, ne melns, ne balts". Un atkarībā no situācijas vēlāk teikt, ka "es jau tolaik tā teicu, diemžēl mani neuzklausīja".