Iesaki rakstu:

Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.

Viņš nesa Latviju savā sirdī jau ilgi pirms pasaule iemācījās izrunāt tās vārdu. Ar intelektu, godprātību un klusu diplomātiju viņš palīdzēja Latvijai ieņemt vietu starptautiskajā telpā ne ar spēku, bet ar cieņu. Ne ar troksni, bet ar uzticamību.

Viņš saprata, ka valsts spēks balstās ne tikai uz robežām, bet uz vērtībām. Tāpēc viņš ar patiesu cieņu izprata Kristīgās vērtības ne kā simbolus, bet kā ikdienā dzīvotus līdzcietības, pazemības un miera principus. Tāpēc viņš bija dziļi cienīts un uzticams Ebreju kopienas draugs, stāvēdams par atmiņu, cieņu un dialogu.

Imants bija miera cilvēks visdziļākajā nozīmē. Cilvēks, kurš ticēja, ka sapratne ir spēcīgāka par šķelšanos, ka zināšanas ir spēcīgākas par bailēm un ka tehnoloģijas un zinātne, kad vadītas ar cilvēcīgumu, var kalpot nākotnei, nevis to dominēt.

Viņa izcilais prāts informācijas tehnoloģiju jomā bija līdzsvarots ar ko vēl retāku: Gudrību. Viņš zināja, ka progress bez ētikas ir tukšs, un līderība bez humanitātes ir bezjēdzīga.

Savai ģimenei viņš nebija publiska persona, bet gan vīrs, kurš katrā vētrā stāvēja kā stingrs plecs, tēvs, kurš ievirzīja bez spiediena, vectēvs, kura klātbūtne bija laipnības un noturības mācība.

Savai sievai Vairai, sievietei, kura kļūs par izcilāko prezidenti Latvijas vēsturē, viņš nebija ne aiz muguras, ne priekšā, bet līdzās. Dzīves, atbildības un mīlestības partneris. Pierādījums tam, ka patiesa līderība tiek stiprināta, nevis apdraudēta, ar vienlīdzību.

Imants Freibergs bija dzīves līderis ne tāpēc, ka meklēja varu, bet tāpēc, ka cilvēki viņam uzticējās. Tāpēc, ka viņš klausījās. Tāpēc, ka spēja būt nelokāms, kad tas bija nepieciešams, un maigs, kad tas bija vissvarīgāk.

Viņš parādīja mums, kā mīlēt savu valsti ne ar saukļiem, bet ar uzticību, godīgumu un kalpošanu. Ne aplausu dēļ, bet nākotnes vārdā.

Pāri visam viņš bija īsts cilvēks. Un tas ir viņa lielākais mantojums.

Viņa dzīve mums atgādina, ka diženums ne vienmēr stāv tribīnē. Dažkārt tas stāv klusi līdzās atbalstot, ievirzot un ticot.

Dārgais Imants, dārgais draugs! Tu paliksi atmiņā ne tikai par to, ko paveici, bet par to, kā ar savu klātbūtni tu liki cilvēkiem justies stiprākiem, drošākiem un cerīgākiem.

Latvija ir labāka, jo tu dzīvoji. Un mēs esam labāki, jo tevi pazinām.

* Rakstā saglabāta autora izpratne par latviešu valodu un tās pareizrakstību.