Menu
Pilnā versija
Foto

Baltkrieviem ir reālistiski jāvērtē ES vēlme patiesi aizstāvēt demokrātiju

Otto Ozols, MeriDemokrātu kustības vadītājs · 09.09.2020. · Komentāri (58)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāds jautāja - kāpēc ES attieksme pret uzbrukumiem Baltkrievijā un Katalonijā ir tik krasi atšķirīga? Atbilde nebūs vienkārša.

Tā īsumā - protams, Katalonijas gadījumā ES nodemonstrēja dubultmorāli un cinismu - faktiski atgrūžot, pagriežot muguru vairākiem miljoniem ES pilsoņu. Brīdī, kad viņus burtiski sita, tas bija reāls šoks, kā tā var viņus nodot...

Pamata iemesls varētu būt milzīgā Spānijas ietekme ES gaiteņos, ārkārtīgi rafinētā, gadsimtos ilgi izkoptā agresīvā diplomātija. Katalāņi ir nepieredzējuši starptautiskajā diplomātijā, viņus faktiski pārdeva, un Baltijas valstīm te bija ļoti apkaunojoša loma - mēs faktiski nopirkām drošības sajūtu no Spānijas militārās palīdzības uz citas tautas brīvības un demokrātisko tiesību rēķina. Spānijā un Katalonijā par to runā atklāti, un mūsu reputācija ir tāda, kāda tā ir.

Latvijā ONG "Vienotība" kontrolētie mediji un PR speciālisti slavē Rinkēviču kā labu diplomātu. Bet patiesībā viņš smagi apkaunojis, iedragājis mūsu valsts tēlu.

Reiz man bija īsa un skaudra saruna ar kādu ļoti cienījamu Barselonas žurnālistu, liela medija galveno redaktoru, Baltijas valstu pazinēju. Viņš tā vēsi pajautāja - kā jūs, kas 80./90. gados tik drosmīgi cīnījāties par savu brīvību, varējāt tik gļēvi nodot citu tautu un vēl tirgoties uz mūsu brīvības rēķina? Tas bija retorisks jautājums. To pateicis, viņš vēsi atvadījās un aizgāja projām.

Man nekad nebija bijis tik ļoti kauns par savu valsti, tautu. Es labi zinu, ka viņš nav vienīgais, kurš pamatoti tā uzskata un domā gan Katalonijā, gan Spānijā. Madridē par to pat ņirgājas, "kā mēs to baltiešus nolikām pie vietas, likām aizvērt mutes”.

Mēs varam runāt, skaidroties gari un plaši, bet tā nu ir noticis, un ar šo kauna traipu mums jādzīvo tālāk.

Atgādinu, ka NATO tika dibināta kā brīvās pasaules un demokrātijas aizsardzības organizācija, nevis kā tirgus placis, kur ciniskas valstis kārto netīrus diplomātiskus darījumus. Rinkēvičs vēl atļāvās no Saeimas tribīnes melot, ka tā nebija. Kaut gan tas nebija noslēpums nevienam no speciālistiem ne Spānijā, ne Latvijā.

Diplomāti par šo spiedienu un darījumu runāja teju atklāti. To man privātā sarunā atzina arī kāds labs Spānijas pazinējs, ar NATO profesionāli saistīts eksperts, kurš stāstīja, ka dažādos forumos Spānija teju atklāti draud Baltijas valstīm, ja tās neturēs muti un izrādīs atbalstu Katalonijai. To apliecināja arī citi savstarpēji nesaistīti avoti un netieši, bet nepārprotami arī ONG "Vienotība" politiķis, diplomāts Ojārs Kalniņš kādā LTV diskusijā par šo tēmu.

Runājot par Baltkrieviju - jāatceras, ka Lukašenko labi zina ES patieso dabu un zina, ka agri vai vēlu tā dod priekšroku biznesa darījumiem ar diktatoriskiem režīmiem un par demokrātiju īsti neuztraucas.

Tā patiesībā 1990. gadā Vācija (VFR) un Francija publiski (!!!) aicināja Lietuvu nepretoties PSRS un nedumpoties, 1991. gadā Ziemeļvalstu diplomāti lika turēt muti Islandes ārlietu ministram Hanibalsonam, kad viņš vēlējās skaļi atbalstīt Baltijas valstu neatkarības centienus, 1991. gada janvāra asiņainos notikumu Viļņā un Rīgā Eiropa vēroja ar formālu, bet neefektīvu šausmināšanos. 1991. augusta puča laikā Eiropas lielvalstis notikumus vēroja no malas, un, ja vecie komunisti būtu uzvarējuši, tad Latvija joprojām būtu okupēta. Der atcerēties, ka visu Aukstā kara laiku Zviedrijas vēstures mācību grāmatās Latvijas faktiski neeksistēja.

Tāpat jāatceras, ka 90. gados bijušās Dienvidslāvijas teritorijā notika apmēram desmit šausmīgi kari ar masu slepkavībām un izvarošanām - Eiropa faktiski neko nedarīja, lai to efektīvi apstādinātu. Srebrenicas slaktiņā nogalināja 8000 cilvēkus, Nīderlandes Miera spēki faktiski aizmuka, bet Francijas ģenerālis faktiski sabotēja aktīvu pretdarbošanos Serbijas paramilitārajiem bandītiem.

Tas pats ar Ķīnas komunistu režīmu, - vēl nesen Vācija pieņēma no Ķīnas valdības dāvānā milzīgu Kārļa Marksa statuju; par Tjaņaņmeņa laukumu, Tibetu, Honkongu un citiem režīma noziegumiem ES izvēlējās neatcerēties.

Tas pats ar Krieviju - agresija pret Ukrainu, notriekta pasažieru lidmašīna, Krimas okupācija, un nekas no tā neliedza vairākām Ziemeļvalstim un pat Vācijai piekrist „Nord Stream būvniecībai un turpināt citā veidā barot Putina režīmu. Sankcijas lielākoties ir formālas, un Krievija pamatoti gaida, kad Eiropa norīs kārtējo krupi, jo demokrātija tai ir vien fikcija, kad runa ir par naudu. Un Lukašenko jau nav muļķis, viņš to labi redz.

Un viņš arī redzēja, ka ES valstī 2017. gadā var sist miermīlīgus vēlētājus, ieslodzīt demokrātiski ievēlētus politiķus, mierīgi izplatīt pilnīgus propagandas melus, šantažēt, uzpirkt citas valstis. Un ES valstis tik atrada liekulīgas atrunas, kāpēc to "drīkst darīt”.

Eiropā demokrātija ir diskreditēta, un pasaules diktatori to labi redz, tas viņus iedrošina. Un Latvija ar Rinkēviču priekšgalā ir daļa no šī nožēlojamā procesa. Protams, ka sīka daļiņa, bet tas nenozīmē, ka jābūt pērkamiem un nožēlojamiem.

Un, ja Rinkēvičs un pārējā tā dēvēto Latvijas ārpolitikas speciālistu grupiņā jums stāsta, ka "tā gluži nebija", - šie cilvēki jums gluži vienkārši melos. Ne vairāk, ne mazāk - konfrontēti ar precīziem faktiem, starptautisko tiesību normām, viņi mēdz apklust un sākt runāt kaut ko nesakarīgu. Gudrākie, protams, izvēlas paklusēt, jo zina, ka tā jau tas arī viss ir.

Atgādinu, ka 30. gados Eiropa arī izvēlējās pievērt acis uz diktatoriskiem režīmiem un uzbrukumiem demokrātijai. Tā tika atvērtas durvis uz Katastrofu.

Novērtē šo rakstu:

101
16