Menu
Pilnā versija
Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Raitis Sametis · 23.12.2018. · Komentāri (44)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo bērni ir ne tikai cilvēkiem...

Tagad iedomāsimies šādu baisu sadomazohistisku ainu, ko citkārt redzam neliela līmeņa mākslas filmās vai pat ne tur, dažreiz tikai nezināmos un zem smagām parolēm noslēptos interneta saitos...

Tā "aina" ir sekojoša – kādi, kuri jau tā visu laiku dzīvojas pāri mūsu galvām, vienā noteiktā brīdī uzrīko masveida nāves batālijas. Dienās, kad Saule ir viszemāk pie bālajām debesīm un ātri visīsākajās dienās aizkrīt aiz horizonta, ar cirvjiem... brrr... pārgriež mūsu bērniem plus dažiem pusaudžiem kaklus un bezgalvainos ķermeņus apkarina ar spīdīgajiem bumbuļiem, vēl svecītes sasprauž jau bērnu mirušajos pirkstos. Tad šādā stāvoklī ar galvu uz leju notur siltās telpās pāris nedēļas un tad finālā vai nu izmet izgāztuvēs, grāvmalās sakurināmo zaru kaudzēs, vai jau uz reizi sadedzina kurtuvēs.

Brrr... mums jau mati stāvus saceļas un kājas aukstas kļūst, kad kaut ko tamlīdzīgu ieviedējam savās vēl domāt spējīgajās smadzenēs. Bet kādā citā dzīvās dabas stūrī šādas bēru jaktes notiek masveidā un ar mūziku, un ar "zvaniņš skan" un "piedzimis pestītājs" pavadībā. Masveidā, daudzās valstīs un pat veselās pasaules daļās mums decembra pirmajā pusē un vidū šādas dzīvās dabas masveida postīšanas trakums uznāk jau zem "kristus palagu" tradīciju segas.

Pareizi, te runa nav par cilvēku, bet gan par egļu bērniem, kurus mēs vienpatnīgi vien aiz kādas tradīcijas nolemjam nāvei. Ar cirvjiem, "fuksīšiem" vai motorzāģiem pārgriežam "kaklu" (tā jūtīgā vieta visiem kokiem atrodas nedaudz virs zemes līmeņa), tad pusi – jeb skujotās mirstīgās atliekas – pakarinām uz četrkājainiem podestiem. Tostarp tā mēs tiekam pie galvenās egles arīdzan pašā Rīgas centrā, turklāt pirms dažiem gadiem pamanījāmies šīs egļu "pusaudža" giljotinizēšanas piecsimtgadi atsvinēt, un šo pašu nozāģēšanu ik gadus veicam par pašvaldības līdzekļiem.

Tādi nu reiz mēs esam attiecībā pret dzīvo dabu. Nepietiek mums ar kādu egles zariņu ar vienu svecīti, nē: mums vajag veselu koku un tādu līdz pat griestiem! Nepietiek mums katram ar vienu istabu un ar tramvaju, ar ko aizbraukt uz darbu un vakarā atpakaļ. Mums vajag savrupmāju, privāto autiņu. Pat tad, kad esam 7 miljardus aizņēmušies, kā minimums, un nemazinām savu valsts parādu. Mums daudz vajag un pie tā paša arīdzan masīvas dzīvas dabas bēres... Vai tiešām?

Pārpublicēts no http://karametals.lv

Novērtē šo rakstu:

31
43