Iesaki rakstu:

Bez Mediju atbalsta fonda (MAF) finansējuma daudzu komercmediju īpašniekiem nāktos tos dotēt no citiem saviem biznesiem, lai saglabātu savu un pietuvināto politiķu ietekmi reģionos un valstī. Pie šāda secinājuma es nonācu, pētot finansētos mediju projektus trīs gadu laikā.

Pirms vairākām dienām portāla “Delfi” galvenais redaktors Filips Lastovskis kontekstā ar diskusiju par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) lietderību, publicēja savu versiju par Mediju atbalsta fonda (kas ir viens no SIF darbības virzieniem) naudas ietekmi medijos. Nākas atzīt, ka es nevaru piekrist pilnīgi nevienam no Lastovska vispārinātajiem apgalvojumiem, izņemot to, ka mums būtu jāizprot, kuri SIF atbalsta mehānismi darbojas un kuri – ne.

Pirms tālākā apraksta es vēlētos piebilst, ka es piekrītu domai, ka valstij būtu jāatbalsta nelielie reģionālie mediji – tādi, kurus ir izveidojuši paši žurnālisti, lai informētu sabiedrību par notikumiem, un kuriem aiz muguras nav neviena, bet viņu pārstāvētais ciems vai mazpilsēta ir pārāk mazs, lai tas kļūtu interesants reklāmdevējiem. Sociālā funkcija ir svarīga, šādi mazie mediji tālākos reģionos rada kopības sajūtu un veic virkni citu funkciju, kas veselīgā sabiedrībā ir nepieciešamas un esmu droša, ka neviens tam neiebilstu.

Bet visādi citādi es varu vien pabrīnīties par „Delfu” galvenā redaktora tik virspusēju skatījumu uz MAF problemātiku un izvirzīt versiju, ka drīzāk tas ir mēģinājums palikt pie turpmāka finansējuma un aizstāvēt politiķu lēmumu tomēr SIF nelikvidēt. Paskaidrošu, kāpēc.

Mehānisms, kā politiķi ietekmē medijus, ir atstrādāts un darbojas kā pulkstenis, turklāt, jo mazāka valsts, jo vienkāršāk izdarīt spiedienu uz mediju. Bieži šādu spiedienu nemaz nevajag izdarīt, jo eksistē vēl arī žurnālistu pašcenzūra. „Delfu” redaktora apgalvojums, ka, “lai gan ir plašsaziņas līdzekļi, kuriem valsts atbalsta procentuālā daļa pret apgrozījumu ir jūtami augsta un var kļūt neveselīga, šī brīža aina neliecina par atkarību”, būtībā ir nepamatots, un to var attiecināt tikai uz dažiem nacionāla mēroga medijiem. Paskaidrošu ar spilgtu piemēru, bet Inc-Baltics vietnē varat iepazīties ar datu tabulu par atbalstu medijiem pēdējo trīs gadu laikā, kur var pārliecināties par skaitļu un piešķirtā finansējuma precizitāti: https://inc-baltics.com/bez-maf-atbalsta-iespejams-pat-vara-nomainitos/.

“Piecas jaunas rododendru šķirnes savā un savu ģimenes locekļu vārdā 2023.gadā pasūtījis Valmieras uzņēmējs Jurģis Ābele – krūmi nosaukti vārdos “Jurģis Ābele”, “Baiba Ābele”, “Aleksandra Daniela Ābele”, “Enzo Ābele” un “Bruno Ābele”.” Par to 2023.gada janvārī rakstīja Kas Jauns avīze.

Seši Jurģa Ābeles ģimenei piederošie mediji tajā gadā no nodokļu maksātāju maciņa Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) personā saņēma 842 tūkstošus eiro jeb nepilnus 30% no uzņēmumu apgrozījuma. Trīs gadu laikā vienam īpašniekam piederošie nacionāla mēroga un reģionālie mediji saņēmuši vairāk nekā 2 miljonus eiro, un vislielākais projekts bija 344,57 tūkstošus eiro vērts, ko Ābelem piederošais uzņēmums “Re MEDIA” saņēma par novadu ziņu veidošanu kanālā ReTV jeb vienkārši par to, ko ReTV jau tāpat ikdienā dara.

Nekādi īpaši satura projekti, vismaz saskaņā ar informāciju SIF, nebija paredzēti. Vienārši sižeti ar atreferējumiem ReTV mājaslapā, kur ar atsauci uz MAF finansējumu atrodamas kopumā 54 ziņas ar sižetiem. Piemēram, par to, kā Valsts kontrole devusies pārbaudīt Jēkabpils novada pašvaldību, kurā saimnieko Latvijas Zaļā partija, un kāds milzīgs strīds Jēkabpilī izcēlies par četriem šķūnīšiem. Tikmēr, piemēram Cēsīs, kur saimnieko „Jaunā Vienotība”, šī gada viens no redzamākajiem notikumiem, ir tāds, ka Cēsīs iestādīts 9 metrus augsts divdaivu ginks, kamēr citos medijos izskanējusi ziņa par vīrieti Cēsīs, kurš divus gadus sociālo tīklu aizsegā izvarojis nepilngadīgu meiteni, acīmredzot ReTV šķitusi sabiedrībai nenozīmīga. Iespējams, tādēļ, ka tā varētu mest ēnu par pašvaldības dienestu nevērību, un tas varētu radīt satraukumu Cēsu iedzīvotājos, bet to, protams, nekādi nedrīkstētu pieļaut gadā, kad notiek pašvaldību vēlēšanas.

Tāpat kā nedrīkst pieļaut nekādas citas negatīvas ziņas par pilsētām, kur saimnieko „Jaunā Vienotība”. Toties var pieļaut, ka SIF finansējums šādā programmā tiek “dalīts” pirmo reizi SIF vēsturē, un, protams, fakts, ka tas notiek tieši pašvaldību vēlēšanu gadā un tiek tieši šim vienam medijam, vispār ir tīrākā nejaušība. Cita starpā, 344 tūkstošus izdalot ar 54 sižietiem, sanāk 6300 eiro par vienu sižetu… vai nu tas ir nesamērīgi dārgi, vai varbūt decembrī ziņas par iestādītiem kokiem Cēsīs birs kā no pārpilnības raga. 

Nav gan izslēgts, ka portālā ReTV vienkārši nedarbojas meklētājs, jo tas pēc MAF projekta atslēgvārdiem atrod it kā 54 rezultātus, bet uzrāda tikai desmit, no kuriem viens ir reklāmraksts. Tomēr labāk šo domu atmest uzreiz, jo ReTV no MAF vēl 2023. gadā saņēma 75,8 tūkstošus eiro ReTV portāla izveidei un 10 tūkstošus eiro ReTV komandas digitālo prasmju stiprināšanai, bet 2025. gadā – 14 tūkstošus eiro, lai stiprinātu portāla funkcionalitāti. Tā taču nevarētu būt, ka nauda saņemta, bet meklētājs nestrādā? Ja tomēr pieņemam, ka tas strādā normāli, tad, pameklējot pēc pilsētu nosaukumiem, ikviens var pārliecināties, ka ReTV ieskatā kopumā viss labais Latvijā notiek tikai tajās pilsētās, kur pie varas ir „Jaunā Vienotība” un tās mērs, bet viss sliktais – tur, kur valda politiskie oponenti. Viens notikums gan ir kļuvis par izņēmumu un vienojis reģionus neatkarīgi no varas partijām tajos, un tie ir protesti pret Stambulas konvencijas atsaukšanu. Piemēram, Daugavpilī šādā protestā piedalījās ap 100 cilvēku, un šis notikums, protams, bija 6300 eiro vērts.  

Iepriekšējās rindkopas gan būtu neprecīzas, ja nepieminētu, ka 344 tūkstoši eiro nebija atvēlēti tikai vienam Re MEDIA, bet arī sadarbības partneriem, kurus gan projekta pieteicējs izvēlas pēc saviem ieskatiem. Piemēram, kāpēc lai nesadarbotos tostarp ar Vidzemes TV, kurš pašam arī pieder?

Šis ir tikai viens piemērs, kurš ilustrē mehānismu, taču, veltot pietiekami daudz laika, esmu droša, ka šādas sakritības varētu atrast katrā tabulas ailē, jo ļoti grūti noslēpt intereses, ja vislielākās naudas summas tiek piešķirtas tiem medijiem, kuri pieder koalīcijas politiskajiem spēkiem pietuvinātām personām vai uzņēmējiem, kuri šīs partijas atbalsta vai finansē. 

Tik tiešām, kāds brīnums, ka ZZS piekāpās un vienojās ar koalīciju tomēr SIF nelikvidēt! Ko par to teiktu ZZS biedrs un ziedotājs Ričards Zakss, kuram pieder EHR Mediju grupa, kas saņēmusi simtiem tūkstošu eiro, precīzāk, 692 tūkstošus eiro pēdējos trīs gados? 

Slepenības plīvurs un neskaidrie vērtēšanas kritēriji neveicina ticību un caurspīdību. Diemžēl SIF mājaslapā nav pieejama informācija par visiem medijiem un projektiem, kas tika pieteikti un noraidīti, un arī par to, kuri cilvēki bijuši vērtēšanas komisijās. 

Kāpēc tas ir svarīgi? Jo ikvienam iedzīvotājam, un patiesībā, pirmkārt, pašu mediju redaktoriem un īpašniekiem var rasties jautājumi par dažādām dīvainībām. Piemēram, man, apkopojot tabulu par atbalstu medijiem, vairākkārt radās jautājumi. Vienā gadījumā es aizdomājos, kāpēc Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča sievai Olgai Bartaševičai piederošai radiostacijai  “EF-EI” 2023.gadā piešķirts finansējums 14,6 tūkstošu eiro apmērā, nodrošinot 81% apgrozījuma (tad Bartaševičs bija mērs), bet 2024.gadā, kad Bartaševičs vairs nebija mērs, šāds radiostacijai finansējums nebija piešķirts. Vai šie fakti ir savstarpēji saistīti, vai nav, un vai jebkāda medija finansējums ir atkarīgs no radinieku un sabiedroto varas pozīcijām. 

Domāju, ka daudziem būtu interesanti uzzināt, kādēļ dažus krievvalodīgos medijus gāna, bet, piemēram, Biedrībai DAmedia (chayka.lv) piešķir 67 tūkstošus eiro, lai portāls varētu Latvijā latviski uzturēt savu Facebook lapu? Turklāt Chaykas saturs krievu un latviešu valodā atšķiras, jo kuram krievam būtu interesanti Aizsardzības ministrijas vēl atsevišķi finansēti “Latgales spēka stāsti”, vai ne? Es saskatu problēmas integrācijas lauciņā.

Bet ko nu par krieviem, ir daudz citu interesantu lietu un lietiņu. Piemēram, uzņēmums “Vietējā” (“Vietējā Latgales avīze”), kas pieder AS “Preiļu siers” jeb “Jaunās Vienotības” ziedotājam Jāzepam Šņepstam, kurš nebūt nav nabags, saņēmis trīs gados 125,6 tūkstošus eiro, kas nodrošinājuši 34% šī medija apgrozījuma. Tas darbojas pilsētā, kuru vada „Jaunās Vienotības” mērs, un bez šiem ieguldījumiem no valsts uzņēmums strādātu ar zaudējumiem, proti, avīzes uzturēšanai Šņepstam nāktos, iespējams, pat atteikties no kādām eksotiskām medībām un uzturēt mediju no savas kabatas vai arī to slēgt. Vai šādu portālu, kur 18.novembra valsts svētku dienas vidū kā pirmā stāv 10 dienas veca ziņa par „Jaunās Vienotības” ārlietu ministres Baibas Bražes apmeklējumu, varētu uzskatīt par neatkarīgu reģionālo mediju, bet finansējumu – par atbalstu kvalitatīvai žurnālistikai?

Vēl, protams, interesē, vai visnotaļ specifiskajam žurnālam “Bilance”, kura birojs atrodas LTRK vadītāja Aigara Rostovska biznesa augstskolā “Turība”, divos gados piešķirti 117,7 tūkstoši eiro tāpēc, ka šis žurnāls pieder Saeimas deputātes Aivas Vīksnas vīram, vai tomēr nē? Žūrijas sastāvs un atklātāks vērtēšanas process varētu palīdzēt rast atbildes uz šiem jautājumiem, izvairoties no spekulācijām.

Pats interesantākais jautājums, manuprāt, ir uzdodams Zemgales reģionālajai televīzijai, kura trīs gados ir saņēmusi 111 tūkstošus eiro un arīdzan diez vai varētu pastāvēt bez šīs naudas, un arī šai televīzijai ir piešķirts finansējums kapacitātes stiprināšanai. Man šeit gribētos padomāt par to, kāpēc Lursoft datu bāzē pie uzņēmuma kontaktiem ir norādīts bijušās Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekles Daces Ķezberes privātais e-pasts un un mobilais telefons? Vai tas varētu nozīmēt, ka pretēji nevienam nezināmām formālām īpašniecēm patiesā īpašniece ir Ķezbere? Tiem, kas nezina – kontaktu ievietošana šajā datu bāzē nav vienkārši un anonīmi izdarāma lieta, bet, lai nomainītu kontakus, ir jāielogojas ar Smart-ID vai citādi jāpierāda sava personība. Vai mēs varam uzskatīt, ka NEPLP locekle Ķezbere, vadot uzraugošo organizāciju, ir bijusi interešu konfliktā, uzraugot arī pašas kontrolētu televīziju? Kā tad tur īsti ir?

Daudzi mediji nevarētu pastāvēt bez MAF atbalsta, vai arī to īpašniekiem būtu jāpapildina finansējums no saviem līdzekļiem, piemēram, no peļņas citos biznesos, un kurš gan gribētu tā dotēt uzņēmumu? Nāktos kaut ko domāt, varbūt vēl vara nomainītos…

Kā redzams, ir gana daudz projektu, kuri ir strādājuši ar zaudējumiem vai ar nelielu peļņu, bet bez šī atbalsta šo mediju īpašniekiem būtu kaut kur jāmeklē nauda. Citiem vārdiem, būtu jāuzvedas kā jebkurā citā biznesā, jākonkurē, kaut kas jāsamazina, jādomā par efektivitāti. Domāju, ka nav jāpierāda, ka jebkura uzņēmuma mērķis ir pelnīt. Lai cik rūgta arī nebūtu patiesība, mediju tirgus ir stipri pamainījies pēdējos apmēram 15 gados, jo medijam, kā zināms, piemīt vara. Tas nodrošinājis to, ka mediju īpašnieki pārsvarā pieder uzņēmējiem, kuriem ir intereses politiskā lauciņā. Piemēram, lai saglabātu pozīcijas kādā pašvaldībā.

Domāju, ka ir diezgan maz ticams, ka Jāzeps Šņepsts ir nolēmis diversificēt darbību piena pārstrādē, pieliekot klāt Preiļu sieram kādu mazu avīzi. Vai iedomāsimies, ka uzņēmējs Uldis Mierkalns, kuram pieder kokapstrādes uzņēmums PATA ar vairāk nekā 330 miljonu eiro gada apgrozījumu, pēkšņi ir izdomājis, ka viņa meitai Patrīcijai – karatē čempionei un pašregulācijas prasmju docentei Rīgas Stradiņa universitātē, kurai ar mediju jomu sakara nav, pēkšņi savajadzējies savs TV kanāls “Vidusdaugavas televīzija” kaut kur Jēkabpilī. Bet taču ir un saņem MAF atbalstu… Savukārt par žurnāla IR īpašnieku loku un nepilnu 400 tūkstošu eiro finansējumu trīs gados, šķiet, vajadzētu veidot atsevišķu rakstu, analizējot arī publikācijas, ko, cerams, izdarīs kāds students universitātē.

Kapacitātes stiprināšanas programma – zādzība gaišā dienas laikā.

Godīgi sakot, es par tādu vispār nezināju, kamēr neieraudzīju atsevišķu aili „Delfu” redaktora rakstā. Bet tad izlasīju. Vispār es domāju, ka jebkurš bizness priecātos, ja visa tauta nodrošinātu tam attīstības izdevumus. Lielāku absurdu privātā biznesā man vispār grūti iedomāties. Aplūkojot 2025.gadā apstiprinātos un nofinansētos projektus, mēs redzam, ka no valsts līdzekļiem ir stiprināti tikai un vienīgi tādi mediji, kuri pieder partiju sponsoriem vai citādi saistītām personām. Tas ir vispār kā? Aplūkojot pašus projektus, redzams, ka jebkurā citā biznesā tie būtu kapitālie izdevumi vai pamatkapitāla palielināšana, vai attīstība un konkurētspēja.

Piemēram, Latgales reģionālajai televīzijai, kas pieder Ēķim, par 34 tūkstošiem eiro ir nosponsorēta “kvalitatīvas studijas izveide…”, bet Radio Skonto, kurš pieder jau minētajam Ābelem, par 80 tūkstošiem eiro ir nofinansēta “tīmekļa vietnes ātrdarbības un funkcionalitātes nodrošināšana…”. Tas ir tāpat kā finansēt jaunu ražošanas līniju pārtikas ražotājam utml. Interesanti, vai tāds atbalsts privātam biznesam vispār ir likumīgs… Citiem komercmedijiem taču būtu jābūt pirmajiem, kas par to kliedz, bet nē, visi diplomātiski klusē, baidoties pazaudēt pat to, kas jau ir. Veselīga konkurence? Nē, nav dzirdēts.

Nekonstatē un neietekmē. Visbeidzot deserts. 

„Delfu” redaktors Lastovskis savā publikācijā raksta, ka finansējums no MAF „Delfu” gadījumā veido tikai nelielu procentu un tāpēc tas neietekmējot redakcionālo saturu. Manuprāt, patiesībai atbilst teikuma pirmā daļa, bet ne otrā. Tomēr mēs to nevaram noskaidrot, jo nav zināmi citi dati, piemēram, par kādām summām un ar kādām partijām ir noslēgti “sadarbības līgumi” ar pašām partijām pa tiešo vai tām pietuvinātām organizācijām. Par tādu līgumu eksistenci es zinu no laikiem, kad strādāju Ekonomikas ministrijā, un nojaušu, ka līgums ar „Jauno Vienotību” ir par lielāku summu nekā ar ZZS. Kāpēc es tā nojaušu?

Atcerēsimies interesantu gadījumu no pērnā gada decembra vidus, kad Lastovska kungs vēlējās dabūt dokumentu, ko Finanšu ministrija (FM) sūtīja Ekonomikas ministrijai (EM), lai sagatavotu publikāciju par to, kādi muļķi strādā EM, ka nespēj uzražot kapitāla tirgus attīstības stratēģiju. Interese par publikāciju kaut kur pazuda pēc tam, kad es, būdama ekonomikas ministra padomniece, žurnālistam nosūtīju ne tikai vēstuli, kura tika neoficiāli prasīta, bet arī pašu stratēģijas dokumentu, kur bija saglabāti FM komentāri un acīmredzams bija tas, ka FM cenšas samazināt savu atbildību. Gribētos tomēr atbildi, vai iespējamā publikācija kļuva neinteresanta, kad konstatēts, ka par labu „Jaunās Vienotības” vadītajai FM rakstu neizdosies pievilkt pat aiz ausīm? Kā tad tur īsti ir?

Nobeigumā, stiprinot neatkarības sajūtu Valsts svētkos, es gribētu arī atzīmēt arī kādu lielisku MAF projektu, piemēram, „Delfu” projektu “Stiprini stipros”. Bez jebkāda sarkasma man šķiet, ka šis ir lielisks piemērs kā varētu mijiedarboties mediji, valsts atbalsts un sabiedrība. Valsts samērīgi atbalsta, medijs apraksta un informē, Ziedot.lv palīdz vākt ziedojumus un zināmā mērā atvieglo noteiktas sabiedrības daļas dzīvi. 

No otras puses – vai tomēr šīs ģimenes nedotu priekšroku reālai naudai, ko atrastu, teiksim, Labklājības ministrijas vai Veselības ministrijas budžetos, nevis atkal jau vāktu no tautas ziedojumiem PR kampaņā?