Iesaki rakstu:

Dzirdat? Pie durvīm klauvē kaut kas jauns — ne klusi, bet uzstājīgi. Novembrī Rīgas domes mājaslapā parādījās saistošo noteikumu projekts par pašvaldības dzīvokļu īres maksu, un gandrīz uzreiz sabiedrību pāršalca LETA izplatīta frāze, it kā vēsturiski īres maksas nemaz neesot bijis. Pēc šīs frāzes sākās viss pārējais: publikācijas, intervijas, deputātu aicinājumi, īrnieku zvani, sarunas, iebildumi. Klau-klau-klau — ne tik daudz likuma atgriešanās, cik apsēsta aprēķināšanas atkārtošana.

Projekts piedāvā atteikties no līdzšinējās izpratnes par īres maksu. Tās vietā paredzēts ieviest “atlīdzību par tiesībām lietot dzīvojamo telpu”, ko rēķina kā 2,5% no universālās kadastrālās vērtības. Viss pārējais — mājas uzturēšana, uzkrājumi atsavināmo dzīvokļu atjaunošanai, neizīrēto dzīvokļu remonti, apdrošināšana — tiktu izdalīts atsevišķos maksājumos pārvaldnieka aprēķinā, papildus maksājumiem par ar īri saistītajiem pakalpojumiem.

Šī nav tikai tehniska reformas detaļa. Saistošo noteikumu projekta Paskaidrojuma raksts rāda, ka galvenais iemesls atteikumam no līdzšinējās īres maksas izpratnes ir fiskāls — īres maksas pārvēršana par pastāvīgu Rīgas valstspilsētas pašvaldības budžeta ienākumu avotu.

Atslēgas vārds — “budžets”

Paskaidrojuma raksta sadaļā “Fiskālā ietekme uz pašvaldības budžetu” Rīgas pašvaldība to arī atzīst: mērķis ir no īres gūt iespējami lielākus ienākumus. Ne likums to prasa, ne likums to atļauj. Īres likums paredz pašvaldībām noteikt īres maksas apmēru — ko citas Latvijas pašvaldības jau ir izdarījušas. Rīga šajā ziņā ir izņēmums. Īres maksas apmēra vietā Rīgas pašvaldība plāno noteikt katram dzīvoklim individuālu atlīdzības maksājuma formulu — 2,5 % no dzīvokļa īpašuma universālās kadastrālās vērtības gadā.

Tādā veidā pašvaldība plāno iegūt iespējami lielākus ienākumus gan no tiem, kas nesaņem palīdzību, gan no maznodrošinātām personām, paredzot tām atvieglojumus. Taču atvieglojumi nemaina mērķi: atlīdzība — pašvaldības budžetam.

Rīgā ir vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši pašvaldības dzīvokļu. Daļa no tiem — neprivatizētie dzīvokļi ir reģistrēti kā atsevišķi pašvaldības dzīvokļu īpašumi. Pēc pieciem gadiem pašvaldība plāno atsavināt un pārdot vairāk nekā trīs tūkstošus šādu neprivatizētu dzīvokļu. Vienlaikus daudzi dzīvokļi, kas izīrēti palīdzības sniegšanas kārtībā, nemaz nevar tikt pārdoti. Ir mājas, kurās īpašums sadalīts starp pašvaldību un, piemēram, SIA “Rīgas nami”, un dzīvokļi zemesgrāmatā reģistrēti kā kopīpašuma domājamās daļas. Tas rada virkni neatbildētu jautājumu:

- uz kāda normatīvā akta pamata šādām domājamām daļām nosakāma tirgus vērtība?

- kā aprēķināt universālo kadastrālo vērtību īpašumam, kuru pašvaldība nepārdod un par kuru neuzņemas tirgus risku?

- kā šo vērtību izmantot palīdzības sniegšanas ietvaros izīrētajam dzīvoklim?

Šādu jautājumu priekšā īrniekiem ir pamats secināt: saistošo noteikumu projekts ir tapis gan ārpus loģikas, gan ārpus likuma. Jo īres maksas vietā tiek iecerēts ieviest pagaidu instrumentu, kas balstās uz tirgus cenu svārstībām. Rezultātā visiem īrniekiem, tai skaitā maznodrošinātām personām, vientuļiem pensionāriem, cilvēkiem ar ierobežotām iespējām, ģimenēm ar bērniem, būtu jāmaksā Rīgas pašvaldības budžetā maksājumus pēc tirgus aprēķiniem, kas nav paredzēti ne mājas uzturēšanai, ne remontiem, un to bez šaubām sauc citādi: peļņa. Tikai žēl — īrniekiem vajadzīga drošība, nevis radoša pašvaldības kabata.

Taupīgi saplānojot nākamā gada budžetu, Rīgas pašvaldība piedāvā atlaides kā veikalā — 30–50%, bet tikai pēc tam, kad īrnieks decembrī ir pierādījis savu maznodrošinātību.

Turklāt īrniekiem paredzētas divas kvītis: viena par “atlīdzību” tieši pašvaldības budžetā, otra — pārvaldnieka vajadzībām. Tā ir pašvaldības brīvprātīga izvēle sadalīt to, kas līdz šim ir bijusi vienota īres maksa. Šāds sadalījums rada ērtu distanci: vienā kvītī — ienākumi budžetā, otrā — pārvaldnieka kontā: mājas apdrošināšana, pārvaldīšana, remonti un uzkrājumi neizīrēto vai atsavināmo dzīvokļu atjaunošanai, kā to paredz saistošo noteikumu projekts.

Šāds maksājumu sadalījums nav nejaušs. Tas nav pārskatāmības jautājums un nav arī tehniska grāmatvedības detaļa. Tas ir politisks lēmums — nodalīt pašvaldības ienākumus no mājokļa uzturēšanas izmaksām un padarīt tos par atsevišķu, pastāvīgu budžeta plūsmu. Un tieši šajā brīdī īres attiecības beidz pildīt savu sākotnējo funkciju — mājokļa nodrošināšanu palīdzības sniegšanas ietvaros.

Kad budžets kļūst par mīļāko

Iecerēts, ka jau 2026. gadā, laika posmā no maija līdz decembrim plānotie pašvaldības budžeta ienākumi - proti, atlīdzība par dzīvojamās telpas lietošanas tiesībām, aprēķināta pēc modernās formulas un atskaitot atvieglojumus, sasniegs aptuveni četrus miljonus eiro (kā norādīts saistošo noteikumu projekta Paskaidrojuma rakstā).

Lai saprastu Rīgas pašvaldības modernas atlīdzības būtību, pietiek uzdot vienkāršu jautājumu: kāpēc pašvaldība īres maksā izmanto tirgus vērtību, ja palīdzības sniegšanas kārtībā izīrētos dzīvokļus tirgū nepārdod un tirgus riskus neuzņemas? Atbilde ir skaidra: pašvaldība izvirza budžeta ienākumus augstāk par cilvēku. Ironiski — Eiropas Savienības kohēzijas politika tieši otrādi nosaka, ka pirmajā vietā ir cilvēks, nevis pašvaldības kase.

Paskaidrojumu rakstā pateikts atklāti: pašvaldība paredz “pēc iespējas lielākus ienākumus”. Bet likums saka ko citu: pašvaldība drīkst rīkoties tikai tiesību noteiktajos ietvaros. Šajos ietvaros nav paredzēta norma, kas ļautu pašvaldībai balstīt palīdzības sniegšanas kārtībā izīrēto dzīvojamo telpu īres maksas aprēķinu uz tirgus vērtību vai universālo kadastrālo vērtību, lai iegūtu atlīdzību par īres tiesībām. Tas nozīmē vienu: projekts ir prettiesisks pēc būtības.

Īrnieki ir satraukti: Rīgas dome piedāvā risinājumu, kas ir pretrunā ar līdzšinējo likuma izpratni – īres maksai jābūt noteiktā apmērā, nevis piesaistāmai tirgus vērtības imitācijai. Projekts faktiski veido sociālo slāni – palīdzības saņēmējus, no kuriem turpmāk paredzēts gūt pašvaldības budžeta ienākumus. Un tieši šī domāšanas maiņa ir bīstama: pašvaldības dzīvoklis kļūst par pašvaldības ienākumu avotu nevis sociālu atbalstu.

Tādā veidā īres maksas vietā tiek plānots ieviest faktisku kvazinodokli, kuru īrnieks nevar pārbaudīt un kuru pašvaldība nevar pamatot ar likumu. Šeit vairs nav runa par aprēķiniem, bet par pašvaldības pilnvaru robežām.

Satversmes tiesa savā nesenajā spriedumā ir atzinusi, ka maksājumu piesaiste kadastrālajai vērtībai var radīt nesamērīgu finansiālu slogu un pamattiesību aizskārumu, ja šāds mehānisms nav skaidri, samērīgi un likumā pamatots. Līdz ar to likumdevējam ir noteikts pienākums pārskatīt šo regulējumu.

Šādā situācijā Rīgas pašvaldības mēģinājums balstīt palīdzības kārtībā izīrēto dzīvokļu īres maksas aprēķinu uz pagaidu un juridiski nestabilu universālo kadastrālo vērtību nozīmē praktiski “braukt vilcienam pa priekšu” — vēl pirms valsts pati ir sakārtojusi šo sistēmu. Rezultātā projekts nerada tiesisku skaidrību un nenodrošina cilvēkiem mājokļa drošību. Tas izmaina likumā noteiktās īres maksas normas jēgu, palielina maksājumus un attālina pašvaldību no tās sociālās misijas.

Taču īrniekiem vajadzīga drošība un uzticamība, nevis radoša pašvaldības kabata.