Iesaki rakstu:

Nu jau būs pagājuši divi gadi, kopš firmas LEC vadībā strādājošais apakšuzņēmējs ar vieglu roku (precīzāk - ar vieglu smagās tehnikas izmantošanu) faktiski nopostīja Krāslavas pilskalnu, kuru vietējie un tūristi pazīst kā Šokolādes kalnu. LEC tālākā rīcība liecina par tīšu vai neapzinātu vienaldzību – līdz pat šai dienai samaksu par postījumu fiksāciju nav saņēmuši objektu apsekojušie un fiksējušie arheologi.

Stabs pāri senču mantojumam

Darbi Šokolādes kalnā tika veikti, pateicoties tam, ka avārijas stāvoklī bija viens no pilskalna sānu nogāzē savulaik uzstādītais augstsprieguma elektrības stabs. Nenoliedzot pašu faktu, ka šīs stabs būtu jāremontē jeb, precīzāk, jāuzstāda no jauna, valsts aizsargājamā teritorija - pilskalns - bija viens no būtiskākajiem faktoriem, ar kuru bija jārēķinās potenciālajiem darbu veicējiem, šajā gadījumā uzņēmuma LEC apakšuzņēmējiem.

Taču tieši pāri Šokolādes kalna korei ar smagās tehnikas palīdzību tika izdzīts ceļš, tādējādi faktiski iznīcinot būtiskāko pilskalna sastāvdaļu, kas, pēc zinātnieku domām, bija viena no 9. – 11. gadsimtā visblīvāk apdzīvotajām pilskalna daļām, par ko liecina fiksācijas laikā atrastās bezripas keramikas lauskas un atklātās pavarda vietas.

Pirms darbu uzsākšanas LEC parakstīja visus nepieciešamos dokumentus ar apliecinājumu saudzēt valsts nozīmes arheoloģisko pieminekli. Taču praksē šis punkts tika ignorēts un smagais buldozers izdzina vairākus metrus platu un atsevišķās vietās arī vairāk nekā metru dziļu ceļu, lai nodrošinātu iespēju uzstādāmā staba vietā piekļūt smagajai tehnikai.

Valsts pieminekļu inspektori ceļ trauksmi, piesaistot arheologus

Apsekojot darbu gaitu Šokolādes kalnā, valsts pieminekļu aizsardzības inspektori konstatēja – ceļš tika izdzīts, pat nepieaicinot nevienu vēstures speciālistu, kuriem vēlāk nācās vien konstatēt notikušo faktu. Inspektori sastādīja atbikstošu aktu, bet, kamēr šis process notika, elektrības stabs jau bija nomainīts. Tomēr izdzītais ceļš palika.

Lai vēl kaut ko saglābtu no radītās postažas, valsts pieminekļu inspektori vērsās pie arheoloģijas speciālistiem, lai tie vismaz precīzi konstatētu nopostītās daļas lielumu, veiktu profilu fiksāciju un apzinātu iespējamās senlietas, kuras varētu būt barbariski sastumtajos zemes kalnos.

Firmai LEC par šiem izpētes jeb glābšanas darbiem tika piestādīta attiecīga tāme, kuru daļēji tā arī akceptēja un samaksāja. Taču ne visu summu – nu jau divus gadus izpēti veikušie arheologi gaida atlikušo samaksu. Summa varbūt dažam liksies smieklīga un nebūtiska – apmēram 185 eiro, bet, zinot cik „dāsni” mūsu valstī tiek maksāts zinātnei, tai skaitā arheoloģijai, darbus veikušajam izrakumu vadītājam arī šī nauda bija un ir pietiekami liels arguments.

Piedāvā dalīties?

Zinātnieki ir samērā pacietīga tauta, tāpēc nesamaksāto atlikumu gaidīja turpat vai divu gadu garumā, cerot uz LEC – vadītāju godaprātu. Tomēr pēc visu saistību sakārtošanas ar Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju LEC nosprieda, ka atlikušās naudas summas pārskaitīt vairs nav ne būtiski, ne nepieciešami.

Šā gada sākumā izrakumu vadītāja pacietības mēram tomēr pienāca robeža un viņš vērsās ar elektronisku vēstuli pie LEC vadības ar aicinājumu beidzot tomēr sakārtot ieilgušos finanšu jautājumus. Pēc vairākām norādēm, ka šis projekts ir slēgts un nekādi maksājumi vairs nav iespējami viens no LEC pārstāvjiem paziņoja, ka principā jau kaut ko lietas labā darīt varētu, bet tikai tādā gadījumā, kas „būtu izdevīgs abām pusēm”.

Vēlāk gan sekoja vēl vairākas elektroniskas vēstules no LEC amatpersonas, kurā tas par „dalīšanos” tieši vairs nerunā, bet iepriekš rakstītais teikums ne ar burtu, ne zilbi netiek dzēsts. Tikmēr arheologi samaksu joprojām nav saņēmuši.