Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek.com grāmata „Čekisti un komunisti. 1. daļa” ir kļuvusi par aizvadītās nedēļas pieprasītāko grāmatu Latvijas lielākajā – Jāņa Rozes grāmatnīcu tīklā. Saistībā ar to izdevēji vēlreiz norāda – pašlaik aktīvi notiek grāmatas otrās daļas sagatavošana, savukārt pirmajai daļai papildtirāžas nodrukāšana nav paredzēta.

Jau dažās pirmajās dienās pēc nonākšanas grāmatnīcās „Čekisti un komunisti. 1 daļa” kļuva par otro pieprasītāko grāmatu „Valtera un Rapas” grāmatnīcu tīklā un par trešo pieprasītāko – J. Rozes grāmatnīcās. Savukārt aizvadītajā nedēļā grāmata likumsakarīgi kļuva nedēļas vispieprasītāko grāmatu.

Grāmatas popularitātei nav traucējuši, bet drīzāk pat ir palīdzējuši bijušās padomju nomenklatūras pārstāvju „sabotāžas” mēģinājumi, piemēram, pirms pusotras nedēļas liekot „sabiedriskajam” Latvijas Radio atcelt ieplānoto sižetu par nule klajā nākušo grāmatu.

Pietiek jau ir aprakstījis, kā aizpagājušās ceturtdienas rītā Latvijas Radio pārstāve Ella Semjonova telefoniski izteica uzstājīgu vēlmi gan iespējami ātri uzdot izdevēja pārstāvim virkni jautājumu par jauno grāmatu, gan arī tikt pie jaunās grāmatas eksemplāra.

No E. Semjonovas teiktā izrietēja, ka radio vēloties iespējami ātri sagatavot sižetu par „Čekistiem un komunistiem”. Šī vēlme bija tik izteikta, ka pēc pusstundas Latvijas radio pārstāve no apgāda jau bija izprasījusi grāmatas eksemplāru.

Taču jau tās pašas dienas vakarā situācija bija mainījusies, un Latvijas Radio pārstāve izdevēja pārstāvim pavēstīja – viņa esot spiesta paziņot, ka sižets pašlaik tomēr nebūšot iespējams un varbūt gadīšoties šo tēmu pārrunāt „kādu citu reizi”.

No Latvijas Radio pārstāves teiktā skaidri izrietēja, ka pēc iepazīšanās ar jaunās grāmatas saturu viņai no sižeta nācies atteikties. To, kuras Latvijas Radio amatpersonas viņa iepazīstinājusi ar saviem plāniem un jauno grāmatu, radio darbiniece neatklāja – tāpat kā to, kurš no radio vadības pieņēmis lēmumu par „nevēlamā” sižeta atcelšanu.

Šis notikums neradīja izbrīnu, ņemot vērā kopējo stāvokli saistībā ar bijušās padomju nomenklatūras datu pieejamību. Grāmatas priekšvārdā šī situācija aprakstīta šādi:

„Realitāte ir tāda, ka Latvijas sabiedrībai, Latvijas tautai, Latvijas iedzīvotājiem, Latvijas pilsoņiem ir nozagti ne jau tikai čekas maisi un tiesības uzzināt to kolaborantu, ziņotāju, slepeno palīgu, stukaču vārdus, kuri tādu vai citādu savtīgu apsvērumu dēļ par viņiem gadu desmitiem ziņoja okupācijas varai.

Mums ir nozagta arī iespēja oficiāli saņemt ziņas par tiem cilvēkiem, kuri ietilpa augstākajā padomju nomenklatūrā. Par tiem cilvēkiem, kuri bija uzticamākais komunistu varas balsts un kuri represīvo padomju iekārtu uzturēja pie dzīvības līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad beidzot apjauta nepieciešamību „pārkrāsoties” savas personiskās ādas glābšanas nolūkos.

Tieši viņi bija tie, kuri tieši vai netieši deva uzdevumus čekistiem. Kuri viņus vadīja. Kuri lika viņiem apsargāt padomju valsti, komunistisko sistēmu un sevi.

Kurš gan nav lasījis Džordža Orvela klasisko „Tas, kurš kontrolē pagātni, kontrolē nākotni. Tas, kurš kontrolē tagadni, kontrolē pagātni”. Ja kāds vēl šaubās par to, vai tiešām mēs dzīvojam valstī, kur bijušie komunisti un čekisti, kaut lielākoties jau pensijā aizgājuši, tomēr ir spējuši saindēt vai visas dzīves sfēras, es jums pavisam īsi pastāstīšu, kā šajā valstī tiek kontrolēta pagātne.

Jau vairākus gadus Latvijas arhīvi ir sekmīgi slēgti visiem cilvēkiem „no ielas” - arī žurnālistiem, publicistiem, literātiem. Faktiski – visiem, kuri nav iekļauti mūsdienu valstiskajā nomenklatūrā. Savukārt, lai tiktu tajā iekļauts, cilvēkam ir jāatbilst virknei parametru, kuru vidū goda vietā stāv – tev jāsadarbojas ar valsts varu, jāklanās nerakstītiem uzvedības noteikumiem un nav jābāž deguns „tur, kur nevajag”.

Kaut nedaudz citā formā, ir atdzīvināti padomju „specfondi” un „spechrans”. Aizbildinoties ar personu sensitīvajiem datiem un vēl svētāko Eiropas datu regulu, reizē ar čekas maisiem no sabiedrības pārstāvjiem ir sekmīgi noslēpti arī čekistu „diriģētāju” saraksti.

To visu izdarījuši nevis nezināmi ļaundari, bet neatkarīgās Latvijas likumdevēji. Visticamākais, Orvelu viņi nav lasījuši, bet arī tāpat labi apzinās – krievi teiktu, ka ar pakaļu jūt –, ka viņu eksistence, viņu maki, banku konti, savrupmājas un pierītās māgas ir atkarīgas no spējas kontrolēt pagātni un nelaist tai klāt kuru katru.”

„Čekistu un komunistu. 1. daļas” saturu priekšvārda autors Lato Lapsa apraksta šādi:

„Grāmata, ko jūs turat rokās, faktiski ir vairāku kopā saliktu grāmatiņu faksimilizdevums. Viena no tām ir gandrīz unikāla. Šokējoši, bet tas ir fakts: Latvijas PSR augstākās nomenklatūras telefongrāmata bez pēdām ir izzudusi gan no Nacionālā arhīva, gan no Okupācijas muzeja, gan no Nacionālās bibliotēkas krājumiem – ja vispār tur ir bijusi.

Tas tomēr nav tik šokējoši, ja ņemam vērā gan to, kādā valstī dzīvojam, gan to, ka šī telefongrāmata, kas datēta ar astoņdesmito gadu vidu, ir uzskatāmākais pārskats par tiem cilvēkiem, kas līdz pēdējam balstīja kaut izkurtējušo, bet vienalga represīvo padomju sistēmu. Protams, ka šie ļaudis ir darījuši visu iespējamo, lai šis saraksts pazustu no zemes virsas.

Viņiem neizdevās.

Varu izteikt visdziļāko pateicību tiem cilvēkiem, kuri uzklausīja manu lūgumu un darīja visu iespējamo, lai šo telefongrāmatu tomēr sameklētu. Rezultātā grāmata, kuru jūs pašlaik turat rokās, ir vērtīga ar to, ka tā pirmoreiz atjaunotās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā vienkopus publisko daudzus simtus vārdu, uzvārdu un tēva vārdu tiem ļaudīm, kas gan darbojās Valsts drošības komitejā kā štata darbinieki, gan piederēja pie padomju Latvijas augstākās nomenklatūras. Tātad – bija uzticamākie padomju valsts un sistēmas stutētāji un slaucēji vienā personā.

Viņi ir pelnījuši, lai viņu padomjlaiku nodarbes netiktu aizmirstas. Tieši tāpat kā ir pilnā apmērā, bez jebkādas noklusēšanas un cenzēšanas ir jāpublisko visi VDK dokumenti, ieskaitot VDK kartotēku, lai kādā stāvoklī tā arī būtu. Tieši tāpat kā ikvienam Latvijas pilsonim ir nodrošināma brīva pieeja savas valsts arhīvu materiāliem. Patiesība var nodarīt kaitējumu tikai draņķiem un noziedzniekiem. Punkts.”

Savukārt pašlaik notiek darbs pie grāmatas „Čekisti un komunisti” otrās daļas, kuru plānots izdot vēl līdz Saeimas vēlēšanām oktobra sākumā.

Grāmatas otrā daļa, spriežot pēc tiem materiāliem, ko ir izdevies iegūt jau pēc pirmās daļas iznākšanas, būs bijušajiem padomju nomenklatūras darbiniekiem, eksčekistiem, viņu radiem, draugiem un mantiniekiem vēl daudz netīkamāka un atmaskojošāka.

1987. gada 14. jūnijā grupa „ Helsinki 86” nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, 1988. gadā notika milzīgā manifestācija Mežaparkā, tika nodibināta Latvijas Tautas fronte.

Taču bija simti un tūkstoši cilvēku, kuri šajā laikā joprojām turējās pie saviem padomju nomenklatūras amatiem. Arī pēc tam, kad 1988. gada 18. novembrī pirmo reizi kopš 1939. gada pie Brīvības pieminekļa tika svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena, viņi turpināja balstīt padomju režīmu.

Jaunajā grāmatā pirmoreiz atklātībai tiks nodoti divi saraksti – Latvijas PSR augstākās nomenklatūras saraksts 1988. gada aprīlī un pēc struktūras un apjoma līdzīgs saraksts, kas datēts ar 1989. gada jūliju.

Tas nozīmē, ka ikvienam jaunās grāmatas lasītājam būs vienreizēja iespēja, ņemot talkā arī grāmatas pirmo daļu, pašam pārliecināties – kuri bija tie padomju nomenklatūras pārstāvji, kuriem pietika prāta vai godaprāta izstāties no padomju varas aktīvo atbalstītāju rindām jau līdz ar Atmodas sākumu, un kuri bija tie, kas padomju okupācijas režīmu balstīja līdz pēdējam mirklim.

Iespējams, „Čekistu un komunistu” 2. daļā tiks publicēts vēl viens vai vairāki līdz šim slēpti padomju un VDK nomenklatūras saraksti.

Novērtē šo rakstu:

110
8