Iesaki rakstu:

Latvijas Valsts ceļu (LVC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis vada institūciju, kuras pārziņā ir viens no būtiskākajiem valsts drošības un ekonomikas pamatiem – autoceļu tīkls. Tieši tāpēc katrs LVC lēmums, katrs iepirkums un katra vadības izvēle ir ne tikai tehnisks jautājums, bet sabiedrības uzticības tests.

Ir dzirdētas runas, ka tieši Mārtiņš Lazdovskis dodot norādes par būtiskām iepirkumu prasībām, samazinot kvalitātes latiņu, lai gan atbildīgie darbinieki, kas baidās iebilst valdes priekšsēdētājam, norāda uz nepilnībām.

Interesanti gan, kā šādos apstākļos iespējams iemantot sabiedrības uzticību, ja paraugāmies uz pēdējā Latvijas Valsts ceļu īstenotā iepirkuma rezultātu pie Saulkrastu apvedceļa. Tur apgaismojums ne tikai nestrādāja, kā paredzēts, bet uzvedās kā negaidīts “gaismas šovs” – lampas nevis dega vienmērīgi un droši, bet mirgoja, žilbināja un raustījās, radot stroboskopisku efektu, ko vietējie šoferi sociālajos tīklos nosauca par īstu “nakts diskotēku uz valsts šosejas”.

Latvija gadiem ilgi atrodas tā dēvētajā “melnajā statistikā” – starp Eiropas valstīm ar augstu bojāgājušo skaitu ceļu satiksmes negadījumos. Nozares eksperti un satiksmes drošības speciālisti konsekventi norāda: viens no efektīvākajiem veidiem, kā šo statistiku mainīt, ir kvalitatīvs, profesionāli plānots ceļu apgaismojums. Tieši šeit LVC loma ir izšķiroša. Taču realitāte rāda, ka uzņēmuma iepirkumu praksē šis jautājums tiek risināts formāli, nevis saturiski.

Publiskajā telpā atrodamie analītiskie žurnālistu raksti atklāj būtisku niansi: LVC apjomīgajos apgaismojuma iepirkumos netiek pieprasīti gaismas sadalījuma aprēķini, kas citās valstīs ir pašsaprotams drošības standarts. Tas nozīmē, ka pasūtītājs faktiski nezinot, vai konkrētais risinājums uz ceļa nodrošinās vienmērīgu, drošu redzamību vai arī radīs aklās zonas, kontrastus un apžilbināšanu. Citiem vārdiem – valsts vienkārši paļaujas uz piegādātāja solījumiem, nevis uz pārbaudāmiem datiem.

Šī pieeja īpaši spilgti izpaudās Saulkrastu apvedceļa gadījumā. Tur uzstādītais apgaismojums sabiedrībā raisīja nevis drošības sajūtu, bet ironiju un neizpratni. Intensīvais, nevienmērīgais gaismas efekts tika salīdzināts ar izklaides objektu, nevis valsts ceļu infrastruktūru. Taču būtiskākais nav vizuālais diskomforts. Būtiskākais ir fakts, ka neviens publiski nav parādījis aprēķinus, kas pierādītu – šāds risinājums patiešām uzlabo satiksmes drošību.

Vēl būtiskāks ir jautājums, kā krietns un rūpīgs saimnieks, kādam būtu jābūt LVC valdes priekšsēdētājam Mārtiņam Lazdovskim, pieļauj, ka LVC iepērk nekvalitatīvas preces ar 500% (!) uzcenojumu. Iepirkuma uzvarētāja piedāvātā vidējā cena par vienu gaismekli ir ap 300 eiro, lai gan viens jauns līdzīgas kvalitātes Ķīnas ražotāja gaismeklis maksā ap 50 eiro. Aptuveni rēķinot izšķērdēto summu, tā šī konkrētā iepirkuma gadījumā sastāda ap 2 miljoniem eiro (8000 ne īpaši kvalitatīvus gaismekļus var nopirkt par 50 eiro, lai gan tie tika nopirkti par aptuveni 300 eiro gabalā).

Savukārt vidējā cena Ziemeļeiropā publiskos iepirkumos ir ap 150 eiro par vienu gaismekli. Ja LVC vietā iepirkumu īstenotu kāds saprātīgi domājošs pasūtītājs, tad līdzekļu ietaupījums būtu ap 1,5 miljoniem eiro, iegūstot kvalitatīvu preci. Nav saprotams, kādēļ LVC ir jāiepērk dārga un nekvalitatīva prece par divkāršu cenu, nekā tādiem pašiem mērķiem paredzētu kvalitatīvu preci iepērk citi pasūtītāji.

Šeit arī sākas jautājums par atbildību. Ja LVC vadībā pieņem iepirkumu modeli, kur drošības aprēķini nav obligāti un ar milzīgu uzcenojumu tiek iepirktas lētas Ķīnas preces, tad tas nav nejaušs pārpratums. Tā ir apzināta sistēmiska izvēle, par kuru atbildību nes ne tikai izpildītāji, bet arī vadība. Mārtiņa Lazdovska pozīcija šajā kontekstā ir nevis tehniska, bet politiski administratīva – tieši viņa vadībā tiek noteikts, kas LVC izpratnē ir “pietiekami labi”.

Un te loģiski rodas nākamais jautājums: kāpēc šādā situācijā klusē uzraugošās institūcijas? Satiksmes ministrija ir LVC tiešā pārraudzības iestāde, taču publiskajā telpā nav redzams, ka tā būtu pieprasījusi padziļinātu izvērtējumu par iepirkumu praksi, drošības kritērijiem vai to atbilstību valsts mērķim izkļūt no melnās statistikas. Valsts kontrole, kuras uzdevums ir vērtēt publisko līdzekļu lietderību, līdz šim nav publiski paziņojusi par auditu, kas analizētu, vai apgaismojuma iepirkumi patiešām dod sabiedrībai solīto drošības ieguvumu. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs, kurš pats savos ieteikumos norāda uz aprēķinu nepieciešamību LED apgaismojuma projektos, faktiski pieļauj situāciju, kur šie ieteikumi paliek tikai uz papīra.

Rezultātā veidojas paradoksāla aina: valsts runā par drošību, bet iepirkumos to nemēra; runā par atbildību, bet neviens to nepieprasa; runā par labu pārvaldību, bet realitātē tiek apmierināts minimālais procedūru slieksnis. Tā ir forma bez satura.

Šajā kontekstā neviļus prātā nāk režisors Alvis Hermanis, kurš pēdējā laikā arvien biežāk runā par valsti kā par neveiksmīgi iestudētu izrādi. Saulkrastu apvedceļa gadījums izskatās kā tieša šīs metaforas materializācija: skatuve ir, gaismas ir, bet nav skaidrs, kas ir lugas jēga un kurš par to atbild. Atšķirība tikai tāda, ka teātrī skatītājs var aiziet starpbrīdī, bet valsts pārvaldē skatītājs ir piesaistīts izrādei uz mūžu – kā nodokļu maksātājs un ceļu lietotājs.

“Progresīvie” vada Satiksmes ministriju un pārrauga Latvijas Valsts ceļus, “Progresīvie” vada Rīgas domi. Rīgas dome ir organizējusi auditu, lai pētītu iespēju ieviest jaunu apgaismojumu. Klīst runas, ka līdzīgu pieeju – ar milzīgu uzcenojumu iepirkt lētas Ķīnas preces – varētu īstenot arī Rīgā, kur tuvākā laikā plānots iegādāties desmitiem tūkstošus gaismekļu. Jācer, ka šīs runas nepiepildīsies.

Tomēr, kamēr Satiksmes ministrija, Valsts kontrole un IUB turpinās skatīties uz iepirkumu procesu kā uz tehnisku detaļu kopumu, nevis uz sabiedrības drošības jautājumu, LVC vadības izvēles turpinās atstāt sekas uz ceļiem. Un tad vairs nebūs svarīgi, cik spilgti ir lukturi – svarīgi būs tas, cik tumša ir atbildības zona.

Video Facebook: https://www.facebook.com/share/r/1ASFQeSJDV/