Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dažādas iestādes un ekonomisti jau paguvuši paust prieku par vidēji statistiskās inflācijas nokrišanu septembrī līdz 3,3%, salīdzinot ar pagājušā gada septembri, bet kopš augusta piedzīvota pat 0,4% deflācija. Tikmēr cenas par to neizskatās informētas un turpina augt — kāpēc tā?

Atbilde slēpjas tajā, ka pašreiz novērojamā it kā nelielā inflācija šķiet neliela tikai tāpēc, ka to mēra pret pagājušā gada rekordinflāciju, kas 2022. gadā sasniedza pat 10, 15 un 22 procentus, noturoties virs 3% (tāds cenu pieaugums tiek uzskatīts par dabisku) divus gadus no vietas.

Laikā pirms koronavīrusa apkarošanas ierobežojumu ieviešanas Latvijā ilgstoši bija novērojams vēlamais cenu pieauguma līmenis — tas turējās koridorā no 2 līdz 4 procentiem, un tāds bieži vien izskaidrojams ne tikai ar cenu pieaugumu tām pašām precēm, bet gan faktu, ka pircēji pamazām sāk izvelēties kvalitatīvākas un vērtīgākas preces iepriekš pirktā “lētā gala” vietā. Tāpēc neliels, pakāpenisks cenu pieaugums nemazina pirktspēju un nodrošina stabilu ekonomikas attīstību, netraucējot arī ražotājiem.

Pienākot ierobežojumiem koronavīrusa apkarošanai, cenu izmaiņas teju uz gadu kļuva negatīvas — no 2020. gada aprīļa līdz 2021. gada martam tikai vienu mēnesi cenas pieauga, pārējā laikā tika fiksēta deflācija līdz viena procenta apmēram.

Lai arī tas nešķiet daudz, vispārēja cenu līmeņa samazināšanās patiesībā tautsaimniecībai ir vēl kaitīgāka par to strauju pieaugumu — cenu kritums nozīmē to, ka ražotājs savu preci varēs pārdot par mazāku summu, nekā izmaksājusi tās saražošana, savukārt ieguldījumi jebkādos biznesos krītas, jo naudas rezervju turētājiem (vienalga, privātpersonām vai uzņēmumiem, bankām) nav nekāda vajadzība jebkur ieguldīt naudu, ja tā pati no sevis kļūst vērtīgāka ar katru mēnesi, vispār neko nedarot un ne ar ko neriskējot. Bet vislielākais zaudētājs ir valsts budžets — samazinoties pārdoto preču un pakalpojumu kopvērtībai naudas izteiksmē, krītas nodokļu ieņēmumi.

Normai atbilstoša inflācija atsākās, atvieglojot un atceļot koronavīrusa ierobežojumus, un 2021. gada pavasarī, vasarā cenu pieaugums bija vēlamajā pāris procentu līmenī. Tomēr tā gada beigās inflācija pietuvojās jau neveselīgam 8% līmenim, bet no 2022. gada marta, ekonomiku ietekmējot Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā sekām, cenu pieaugums pārsniedza jau slimīgo 20% līmeni astoņus mēnešus no vietas, rekordu sasniedzot aizvadītā gada septembrī — 22,2%.

Kopš tā laika cenu pieauguma temps sāka palēnām samazināties, nokrītot no pārdesmit procentiem šī gada sākumā līdz padsmit procentiem pavasarī, jūnijā atgriežoties pie viencipara skaitļa un septembrī sasniedzot 3,3% — tik zema inflācija pēdējo reizi bija pirms diviem gadiem.

Ikmēneša inflāciju pieņemts mērīt attiecībā pret iepriekšējā mēneša cenām un pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, ņemot vērā ekonomiskās aprites ciklu gada ietvaros — arī XXI gadsimtā liela daļa no tautsaimniecības ir un paliek sezonāla (lauksaimniecība, mežistrāde, tūrisms, izglītība utt.).

Līdz ar to pašreizējā “nelielā” 3,3% inflācija septembrī šķiet “neliela” tikai tāpēc, ka tā tiek mērīta nevis pret ierasto cenu līmeni, bet gan pret pagājušā gada milzīgo cenu lēcienu, kurš jau tā bija rekordaugsts.

Ja salīdzinām pašreizējo cenu pieaugumu ar to, kas tika uzskatīts par normālo cenu līmeni no 2014. līdz 2021. gadam, pašreizējās cenas būtu jāpamēra ne pret aizvadītā gada attiecīgo mēnesi, bet pret 2021. gada februāri — martu, kad inflācija pēdējoreiz bija ap 0% un cenas bija stabilas. Savukārt vēl gadu pirms tam, kā jau minēts, koronavīrusa laikā tika fiksēta neliela, toties ilgstoša deflācija.

Vidējās cenas Latvijā no 2020. gada marta līdz šī gada martam, summējot to kopā triju gadu griezumā, pieauga par 29,1%. Skatoties aprīļa mēnesi triju gadu garumā, iegūstam 29,8% kumulatīvo inflāciju, maija mēnešos — 31,6%, jūnija mēnešos — 29,9%, jūlija mēnešos — 30,7%, augusta mēnešos — 30,6%, bet pa septembra mēnešiem kumulatīvā inflācija bijusi 30,3% pēdējo triju gadu griezumā.

Aprēķinot cenu pieaugumu triju gadu periodā, ir iespējams izteikt prognozi, ka šomēnes inflācija turpinās kristies aptuveni līdz 2,5% apjomam, novembrī un decembrī svārstīsies ap 1% vai 2%, tādu tendenci, iespējams, saglabājot ar ī ziemā un pavasarī. Taču tā atkal būs inflācija tikai viena gada periodā, nevis triju gadu griezumā — faktiski, salīdzinot ar vidējām cenām pirms un pēc kovida, dzīves dārdzība Latvijā būs pieaugusi par trešdaļu (!).

Tā kā Eiropas Centrālā Banka nolēmusi šomēnes nemazināt EURIBOR likmi, kas sasniegusi jau 4,5% (pretstatā nullei tuvai likmei iepriekšējos gados), tad varētu būt sagaidāms, ka faktiskā inflācija tuvākajos mēnešos pieaugs, jo tautsaimniecībā “iesūksies” kredītmaksājumu izraisītais dārdzības pieaugums.

Līdz ar to politiķiem, ierēdņiem un finansistu sektora pārstāvjiem, ieskaitot Latvijas Banku, vienīgajiem ir iemesls priecāties — inflācijas statistika mēneša un gada griezumā turpinās samazināties, jo patlaban tā tiek mērīta pret tik netipiski augstu bāzi, kādu Latvija nebija piedzīvojusi 25 gadus. Tikmēr jebkuram pircējam nāksies konstatēt, ka faktiski novērojamais cenu līmenis mazumtirdzniecībā uz leju neiet, drīzāk pat pieaugs vēl, kad pilnībā iedarbosies paaugstinātās EURIBOR likmes. 

Novērtē šo rakstu:

62
1