Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēs, bijušie Latvijas mežkopji, kuri savu mūžu esam veltījuši valsts mežiem, tos audzējuši, kopuši, sargājuši un, Latvijai atgūstot neatkarību, nodevuši tai dižākos un vērtīgākos mežus Eiropā, tagad ar nožēlu skatāmies, cik netālredzīgi šobrīd tie tiek apsaimniekoti un cik apzināti sabiedrība tiek maldināta par pašreizējo meža stāvokli.

Mūsu visu kopīpašums – valsts meži – radās pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, kad Latvijā pēc neatkarības atgūšanas notika agrārā reforma. Tajā laikā mūsu valsts bija kara izpostīta, nabadzīga un valstī valdīja posts, trūkums un pat bads. Tā laika valsts vadītājiem bija jādomā, kā palīdzēt cilvēkiem izdzīvot. Daudz ko šajā jautājumā varēja palīdzēt meži. Tos varēja privatizēt, intensīvi cirst, pārdot un gūt īslaicīgu izdzīvošanas labumu.

Mūsu toreizējie valsts vadītāji tā nerīkojās. Viņi apzinājās, ka koki mežā ir kā bankā ieguldīts kapitāls, kurš, pareizi apsaimniekots, sabiedrībai var dot daudz lielāku un ilglaicīgāku labumu. To apzinoties, tie atļāva privatizēt tikai 20% no visiem tajā laikā Latvijā esošajiem mežiem, 80% atstājot valsts īpašumā. Tā radās mūsu valsts meži.

Tālāk privāto mežu apsaimniekošanā valsts neiejaucās. Savukārt valsts mežiem tika pievērsta vislielākā uzmanība. To pārvaldīšanai tika nodibinātas 78 virsmežniecības, 378 mežniecības un izveidots ap 2700 mežsargu apgaitu. Mežu apsaimniekošanas virsvadība tika uzticēta Meža departamentam, kurš kļuva par vienīgo atbildīgo valsts mežu apsaimniekotāju. Tā pienākumos ietilpa arī ik gadu informēt sabiedrību par savu darbību, par visiem ienākumiem no mežiem un izdevumiem. Tas arī ar santīma precizitāti tika darīts.

Tā laika valsts mežu izmantošanā galvenā prasība bija necirst vairāk, nekā mežs spēj atjaunoties. Tā noteikšanai pie Meža departamenta tika izveidota 59 cilvēku liela meža speciālistu grupa, kuras uzdevumos bija dabā izvērtēt katru meža nogabalu, izgatavot mežu plānus un noteikt ikgadējo meža izmantošanas tāmi. 1937. gadā, kad šis darbs bija pilnībā veikts, tika konstatēts, ka 1,4 miljonu hektāru lielajā valsts mežu platībā kopējā koksnes krāja ir 140 miljoni kubikmetru, kas gadā spēj atražot 4,1 miljonu kubikmetru lielu koksnes daudzumu.

Turpmākajos gados šis pieaugums nedaudz palielinājās un sasniedza ap 5 miljoniem tonnu kubikmetru. Tas tad arī bija tas koksnes vairums, kuru 70 gadu garumā mežsaimnieki atļāva mežrūpniekiem nocirst. Pat karš un okupācijas laiks maz ko šajā kārtībā mainīja. Tas tad arī deva iespēju Latvijai, atgūstot neatkarību, saņemt savā valdījumā šos dižos mežus.

Viss mainījās, kad to vismazāk gaidīja. Latvijai atgūstot neatkarību, kad sabiedrība atradās daudz labākos apstākļos, salīdzinot ar tiem laikiem, kad valsts meži radās, viens no mūsu pirmajiem valsts vadītājiem – I. Godmanis –, nonācis valsts budžeta sastādīšanas grūtībās, pieprasīja mežus cirst vairāk, nekā tie spēj pieaugt. Tas bija pirmais tāda veida precedents kopš valsts mežu pastāvēšanas. Līdz ar to mūsu mežu diženumam bija pienācis gals un sākās to vieglprātīga izlaupīšana.

Mežrūpniekiem, kuriem mežu audzēšana bija sveša lieta un kas jau sen bija vēlējušies mežu cirst vairāk, nekā mežsaimnieki to atļāva, nu ceļš bija vaļā. Tādējādi pirmajos mūsu brīvvalsts 3–4 pastāvēšanas gados tika nocirsts tik, cik drīkstēja nocirst tuvākajos desmit gados. Turklāt tie bija visvērtīgākie mūsu mežu koki, kuri vairumā gadījumu neapstrādātā veidā aizceļoja uz ārzemēm. Kāds labums no tā tika sabiedrībai, nav zināms, bet tas bija pietiekoši, lai meža izmantošanas lobijs kļūtu tik ietekmīgs, kas spēja panākt jebko, lai tikai viņiem nesamazinātos mežu ciršanas iespējas.

Pirmais, ko tie panāca, bija izmaiņas Meža likumā, kas līdztekus atļautam koku cirtsmetam (priedei 100, eglei 80 gadu) atļāva cirst arī jaunākus kokus, ja vien to caurmērs krūšu augstumā sasniedza 34 cm. Tā rezultātā no mūsu mežiem izzuda vērtīgākās pieaugušās mežu audzes. Bet ar to mežu izmantotājiem vēl bija par maz. 2000. gadā, nerēķinoties ar pārējo mežkopju un sabiedrības domām, neliela, ar meža izmantošanu saistīta cilvēku grupa it kā tirgus ekonomikas interesēs nodibināja AS Latvijas valsts meži, kas pārņēma meža apsaimniekošanu.

Pēc būtības tas bija mežu apsaimniekošanas apvērsums ar nolūku atstādināt no mežu apsaimniekošanas mežsaimniekus, kas meža saglabāšanas interesēs neatlaidīgi ierobežoja to darbību, un pašiem meža izmantotājiem pārņemt pilnīgu rīcības brīvību pār Latvijas valsts mežiem. Iepriekšējais meža apsaimniekotājs – Valsts meža dienests – tika reducēts, kļuva mazskaitlīgs un zaudēja reālas iespējas piedalīties valsts mežu apsaimniekošanā. Par galveno tās darbību kļuva ar visu bardzību un birokrātiju pievērsties privāto mežu apsaimniekošanai.

Mūsu skatījumā tas ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks pasākums. Valstij nevajadzētu izlietot privātos līdzekļus privāto mežu apsaimniekošanai. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to nedarīja un nekas slikts nenotika. Ja arī kāds privātais savus mežus nepareizi apsaimnieko, zaudētājs būs viņš pats, ne sabiedrība. To interesē, cik pareizi tiek apsaimniekots tās kopīpašums – valsts meži.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to apsaimniekotājs Meža departaments ik gadu rakstiski sniedza sabiedrībai vispilnīgāko pārskatu par savu darbību un meža stāvokli, bet tagadējais meža apsaimniekotājs Latvijas valsts meži to nedara. Aptuveni tiek darīts zināms, cik no meža ienākumiem ieskaitīts valsts budžetā, un tas arī viss. Kur aizplūst pārējie ienākumi no mežiem, nav zināms. Arī citādā ziņā pašreizējais meža apsaimniekotājs ir pilnīgi brīvs savā rīcībā.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā valsts meža apsaimniekotājus regulāri kontrolēja neatkarīgi, zvērināti meža revidenti, padomju laikā – Meža ministrijas izveidotas komisijas, bet tagad to nedara neviens. Palikušais mazskaitlīgais Valsts meža dienests, kuram saskaņā ar Meža likumu tas būtu jādara, atrodoties vienā pakļautībā ar meža izmantotāju un esot stipri finansiāli atkarīgs no tā, uzskata par labāku nejaukties valsts mežu apsaimniekotāju darbībā. Bet mežu apsaimniekošana ir tik daudzpusēja un sarežģīta, ka bez stingras un neatkarīgas kontroles tā nevar normāli darboties.

Milzīgs ļaunums mežiem tika nodarīts, likvidējot pastāvīgi darbojošos, neatkarīgo meža stāvokļa noteicēju Mežierīcības institūciju, kā arī pilnībā likvidējot senseno mūsu mežu galveno pārraugu – mežsargu dienestu. Tādējādi ne tikai darbu zaudēja daudzi jo daudzi ilggadējie meža darbinieki, tika iznīcinātas daudzas bijušo mežinieku ģimeņu dinastijas un veicināta mūsu cilvēku aizplūšana uz ārzemēm, bet arī meži atstāti pilnībā bezkontroles stāvoklī. Līdz ar to sabiedrībai ir zudušas visas iespējas uzzināt, kāds ir pašreizējais valsts mežu stāvoklis.

Mums tiek skaidrots, ka tas tiek darīts ar klasiskajā meža zinātnē neesošiem un pilnīgi neizprotamiem mežzinātnes institūta Silava izstrādātiem parauglaukumiem. Ikvienam izglītotam (mazākais, iepriekšējo laiku) mežkopim ir zināms, ka pēc parauglaukumiem noteikt meža stāvokli visas valsts mērogā nav iespējams. To var izdarīt atsevišķam meža nogabalam, bet ne mežam vispār. Nešaubīgi to zina un tam netic arī paši pašreizējie meža saimnieki. Bet, lai tieši tā būtu, tika likvidēts mežierīcības institūcija un mežsargu dienests.

Tagad šie mistiskie parauglaukumi kļuvuši par galveno jājamzirdziņu, runājot par mežiem. Pēc tiem tiek veidots Valsts mežu reģistrs, noteikts meža izmantošanas limits, tā sadalījums pa vecuma klasēm utt. Tiešām ir apbrīnojami šie parauglaukumi un to veicēji, kas cienīgi nokļūt Ginesa grāmatā.

Ja iepriekš, lai noteiktu patieso meža stāvokli, gadu desmitiem pastāvīgi strādāja daudzi desmiti mežu speciālistu, tad tagad daži šie Silavas speciālisti jau pirmajā Latvijas valsts mežu darbības gadā noteica, ka mūsu valsts mežu pieaugums ir nevis 5–6 miljoni kubikmetru gadā, kāds tas bija visus iepriekšējos 70 gadus, bet gan trīs reizes lielāks, pāri par 16 miljoniem kubikmetru (tagad gan tas nolaists uz 12 miljoniem).

Tātad šie parauglaukumi ir pierādījuši, ka mūsu meži pēkšņi ir sākuši trīs reizes ātrāk augt un tos var arī trīs reizes vairāk cirst. Un pirmajos Latvijas valsts mežu pastāvēšanas gados tas arī tika darīts, gadā nocērtot 13–14 miljonus kubikmetrus koksnes. Pēdējos gados šie ciršanas apmēri samazinājušies, bet tas nav pašu meža apsaimniekotāju labdarības žests, bet gan ir arvien mazāk palikušo mežu, kurus var cirst pēc koku caurmēra.

Kad mežu apsaimniekošanu pārņēma mežrūpnieki, bija skaidrs, ka meža izmantošana palielināsies. Bet, ka tas notiks tik dramatiski, neviens nedomāja. Nedomāja, ka turpmāk uz mežu raudzīsies vienīgi kā uz naudas gūšanas objektu, neņemot vērā tā sociālo, ētisko, bioloģisko, ainavisko un cita veida meža nozīmīgumu. Sākās pat debates, vai nav jāļauj kokiem augt līdz pilngatavībai, bet tie nocērtami jau tad, kad sāk samazināties to gadskārtu pieaugums, tas ir, pusmūža vecumā, tādējādi pārvēršot mūsu mežus par plantāciju mežiem. Pie tam netiek ņemts vērā, vai patiesais meža īpašnieks – sabiedrība – to vēlas vai ne.

Sabiedrība tiek maldināta, ka uztraukumam par meža stāvokli nav pamata, jo meža platība palielinās. Palielinās gan, bet tas notiek lauku aizaugšanas dēļ uz privāto meža īpašnieku rēķina, no kā sabiedrībai ir maz labuma. Valsts mežu platības ar nelielu procenta daļas starpību ir tādas pašas, kādas tās bija to izveides sākumā. Attaisnošanās, ka varam valsts mežus izmantot intensīvāk, jo kopējā meža platība palielinās, ir kārtējā sabiedrības maldināšana.

Raugoties uz to, kas notiek valsts mežos, rodas iespaids, ka pašreizējie tā apsaimniekotāji uzskata, ka to rīcībā esošie meži ir viņu privātīpašums un ar tiem var izrīkoties pēc savām vēlmēm, nerēķinoties ar sabiedrības interesēm. Un šī vēlme ir no tiem ņemt pēc iespējas vairāk tagad, kamēr paši ir pie teikšanas un var nodrošināt sev labu dzīvi gan pašreiz, gan nākotnē. Kas notiks tālāk, tas viņus maz interesē.

Pēdējos gados paraugoties uz lielajām kailcirtēm un no tām iegūtās koksnes dimensijām, ir skaidri redzams, ka tās nāk no audzēm, kuras pēc būtības vairs nav mūsu, bet mūsu pēcnācēju īpašums. Mūsu darbības laikā tāda vecuma mežu nociršana kailcirtēs tika uzskatīta par nopietnu mežu apsaimniekošanas pārkāpumu un tika pielīdzināta kriminālnoziegumam.

Civilizētā sabiedrībā dzīvot uz bērnu rēķina ir amorāli. Kā jutīsies mūsu pēcnācēji, kad tie nomainīs mūs? Vai tiem nebūs vajadzīgs mežu atbalsts, nevajadzēs darbavietas, ar ko tagad aizbildinās meža apsaimniekotāji, kad tiem lūdz pārtraukt forvarderu darbību kaut vai tikai meža dzīvnieku vairošanās laikā. Lai kā mums centās iegalvot, ka, ņemot vērā pašreizējās tehnoloģijas, derīgi ir arī tievāki koki. Bet, spriežot pēc tagadējās meža izmantošanas intensitātes, pienāks gals arī tiem. Forvarderiem – gribot vai negribot – nāksies pārtraukt darbu.

Un, vai tiešām pašreizējie meža apsaimniekotāji to nesaprot, ka ir laiks piebremzēt šo vidēja vecuma mežu izmantošanu, ka, tā rīkojoties, valsts mežos pietrūks arī šo tievo dimensiju mežu?! Nesaprot, ka ir pēdējais laiks, lai saglabātu ienākumus no vēl cērtamiem mežiem, tos izmantot ar daudz lielāku pievienoto vērtību, nevis apaļkoku veidā pārdot tādām ar mežiem bagātām valstīm kā Zviedrija un Somija.

Runājot par pievienoto vērtību – mūsu dabas bagātību iztirgošanu uz ārzemēm –, nevar nepieminēt mūsu otro lielāko dabas bagātību – purvus –, kuri arī ir pašreizējo mūsu mežu apsaimniekotāju pārziņā. Jau tagad sakarā ar mežu pārizmantošanu tiek runāts, ka, lai saglabātu ienākumus, vairāk jādomā par intensīvāku zemes izrakteņu – vispirms jau purvu – izmantošanu. Un atkal jautājums, kā tas notiks vai jau notiek?

Visticamāk, intensīvāk organizēt purvu iznomāšanu ārzemniekiem, kuri to bez pievienotās vērtības par lētu cenu iegādāsies jēlkūdras veidā, ar kuģiem nogādās uz ārzemēm, kur šo kūdru bez lielām pūlēm sasmalcinās, bagātinās un pārdos ar daudz lielāku pievienoto vērtību gan mums pašiem, gan citām pasaules valstīm, kuras savus purvus jau iznīcinājušas. Dievs dod, lai tā nenotiktu, bet pašreizējā mežu apsaimniekošana liecina, ka mēs savas dabas bagātības labāk iztirgojam bez pievienotās vērtības vairāk, bet ne mazāk ar lielāku pievienoto vērtību.

Atgriežoties pie mežiem. Kur ir novedusi šī meža netālredzīgā, intensīvā izmantošana? Pirmkārt, meži ir zaudējuši un turpina zaudēt savu vērtību. Jaunaudzes, kas tagad dominē valsts mežos, ir mazvērtīgākas par pieaugušām audzēm. Otrkārt, šīs mežaudžu vecumklašu izmaiņas negatīvi ietekmē visu mežu ekosistēmu. Mežs zaudē savu sociālo nozīmīgumu kā ogu, sēņu ieguves un neskartas dabas saglabāšanas nozīmi. Tas kļūst ainaviski arvien nepievilcīgāks. No tā izzūd daudzi tikai mežam raksturīgi biotopi. Tas kļūst nepiemērotāks visu veidu meža dzīvnieku, izņemot mežacūku, eksistencei.

Tādēļ arvien mazāk mežos redzami pat mazākie, bet meža videi raksturīgie dzīvnieciņi kā vāverītes, caunas, zebiekstes un citi sīkāki meža iemītnieki. Nerunājot nemaz par tādiem retiem meža iemītniekiem kā medņiem, rubeņiem, dzeņiem, vanagiem, vissenākās mežu iemītnieces – mežirbītes – izzušanu. Tās nespēj dzīvot mežos, kuros starp atsevišķam audzēm ir tik lieli pārrāvumi, ko radījuši lielie izcirtumi. To mazuļi iet bojā, pārvarot jauno meža ceļu dziļos grāvjus.

Arvien lielāka konflikta situācija izveidojas starp mežu un lielajiem meža iemītniekiem – aļņiem, staltbriežiem un stirnām. Iztrūkstot sīkkrūmiem, ogulājiem, ar pamežu un paaugu bagātajām vecajām mežaudzēm un pilnīgai ciršu atkritumu izvākšanai no meža, kas pirms tam ziemas laikā bija galvenās to barošanā vietas, savas eksistences nodrošināšanai ir spiesti baroties jaunaudzēs un lauksaimniecības kultūrās, nodarot tur lielus zaudējumus un radot konfliktu situācijas.

Nevar pārmest meža apsaimniekotājiem, ka nocirstās meža platības netiktu savlaicīgi apmežotas. Bet arī šajā jautājumā mums rodas lielas šaubas. Mēs nocirstos priežu mežus atjaunojam saskaņā ar klasiskās mežsaimniecības prasībām, tas ir, priedi ar 7000, egli ar 4000 kociņiem uz ha. Šī prasība pamatojās uz to, ka tikai ar tādas biezības stādījumiem iespējams izaudzēt labas, slaidas, bezzarainas priežu audzes. Tagad priežu mežus atjauno ar 2500 un egli ar 2000 kociņiem uz ha, kas ievērojami palētina meža atjaunošanu, bet rodas šaubas, vai, šādi rīkojoties, izveidosies labs mežs.

Kaut arī sākumā šādi meža stādījumi izskatās labi, zaļoksnēji, bet tas rodas, pateicoties gaismas iespaidā labi attīstītajiem sānzariem, kas kociņus nepametīs, pat tiem sasniedzot ievērojamu vecumu. Tā auguši, koki nevar izveidot slaidus, bezzarainus stumbrus. Mūs nepārliecina arī tas, kā to apgalvo Silavas zinātnieki, ka ir radīti tādi priežu stādi, kuri atzarosies pat augot retainē, bez savstarpējas konkurences. Vai tam var ticēt? Attiecībā uz priežu atjaunošanu noteikti ne. Te izpaužas mums, vecākiem, labi zināmais padomju savienībā bēdīgi slavenā zinātnieka Lisenko sindroms, kurš bez zinātniskās izpētes solīja izveidot tādus kviešu laukus, kur uz katra salma augs piecas vārpas un sējumus no kukaiņiem varēs pasargāt nevis ar pesticīdiem, bet vistām un tītariem.

Zināms, pie kā tas noveda padomju lauksaimniecību. Līdzīgi tam, bez izpētes, bet uz savas apjausmes pamata Silavas vadītājs J. Jansons iesaka mums izaudzēt labus priežu mežus, to tīraudzes retinot, jau sākot no desmit gadu vecuma, lai palikušie kociņi neatrastos viens no otra tuvāk par 2 metriem, vai vislabāk būtu tad, ka, jau stādot, ievērotu šos attālumus. Tā mūsu senči audzēja priedi tikai savās atmatās zeģeņu iegūšanai. Vai kaut kas līdzīgs neveidosies arī mūsu tagad ierīkotajos priežu mežos? Zinātnisko pētījumu par to jau nav.

Mums nav arī saprotama pašreizējā mežu pārvaldīšana. Kādēļ tagad, kad mums jau ir Valsts meža dienests, vēl nepieciešams Meža departaments? Vai nav lieka līdzekļu tērēšana? Nav arī saprotams, kā tagadējais mežzinātnes Silava vadītājs J. Jansons, kas arī organizē meža stāvokļa noteikšanu, vienlaikus ir arī AS Latvijas valsts meži padomes priekšsēdētājs?! Mūsuprāt, tā ir visizteiktākā interešu konflikta situācija.

Un pēdējais. Valsts meži ir sabiedrības īpašums, un tai ir tiesības zināt, kādi ir šī īpašuma ienākumi un izdevumi. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad to apsaimniekotājs bija Meža departaments, tas ik gadu sniedza sabiedrībai pārskatu par valsts mežu stāvokli un detalizētu pārskatu par izdevumiem un ienākumiem no tiem. (Spilgts piemērs tam ir 1939. gada Meža departamenta izdotais, 206 lappušu biezais sējums Latvijas mežu statistiska un Meža departamenta darbība 1937./38. gadā.)

Pašreiz ne ko tādu sabiedrība no tagadējā meža apsaimniekotāja Latvijas valsts mežiem nesaņem. Vienīgais, ko zinām, ir aptuvenā ieņēmumu daļa, kas tiek aizskaitīta valsts budžetā. Kā tiek izlieti pārējie ieņēmumi no valsts mežiem, sabiedrībai netiek izpausts. Būtu pēdējais laiks šo neizdarību labot un katru gadu darīt sabiedrībai zināmu, kā tiek izlietoti pārējie valsts mežu ienākumi.

Mēs esam pateicīgi tiem neskaitāmiem cilvēkiem, kuri aizstāvēja Latvijas piejūras mežus no nociršanas. Tur nekas nav pāraudzis vai aizaudzis un vēl var augt ilgus, ilgus gadus, kamēr mēs atkal iemācīsimies cienīt klasiskās mežsaimniecības paredzētos kailciršu platumus, virzienus un piesliešanās laikus. Tagadējie meža izmantotāji vairs nemāk to darīt.

Mēs esam pateicīgi dabas pārvaldei, kura cenšas aizstāvēt mūsu mežus no to pārmērīgas izciršanas un tās noorganizēto dabas aizstāvju armiju, kas cenšas mežos vēl atrast palikušos vērtīgos dabas biotopus, tādējādi cenšoties pasargāt tos no iznīcības.

* Pie šāda secinājuma par pašreizējo mūsu valsts meža stāvokli kopīgās pārrunās ir nonākuši šādi tā kādreizējie kopēji un audzētāji:

1. Jaunjelgavas MRS galvenais mežzinis, mežzinātņu doktors G. Skriba

2. Talsu MRS ilggadējā mežu izmantošanas inženiere L. Bērziņa

3. Ventspils un Ugāles MRS ilggadējais mežu aizsardzības inženieris A. Mačtams

4. Smiltenes mežniecības mežziņa vietniece A. Viža

5. Cēsu MRS direktors E. Eglīts

6. Bijušais meža meliorators G. Klapars

7. Meža ministrijas meža atjaunošanas inženiere I. Birzgale

8. Daugavpils MRS direktors A. Reliņš

9. Kuldīgas MRS Abavas mežniecības mežzinis E. Kiršpīlis

10. Jaunjelgavas MRS Lāčplēša un Erbērģes mežniecību mežzinis J. Censonis

Novērtē šo rakstu:

178
23