Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Satiksmes ministriju iegūstot Jaunajai konservatīvajai partijai, tā — kā jau tika prognozēts iepriekš — ir izdarījusi to, ko Rūdolfa Meroni grupējums bija centies panākt jau vismaz trīs gadus: ir apturēti dzelzceļa elektrifikācijas un modernizācijas projekti.

Iepriekšējos gados Pietiek detalizēti vēstīja, kāpēc R. Meroni kontrolē esošie uzņēmumi — jo īpaši to izveidotā «kabatas» asociācija BATL — iebilda pret plānoto dzelzceļa elektrifikāciju no Daugavpils līdz Šķirotavai un no Rēzeknes līdz Krustpilij, kas ļautu ar elektriskajām lokomotīvēm vilkt ne tikai pasažieru vilcienus, bet arī kravas sastāvus, tādā veidā attīrot Latvijas vidi no dīzeļdegvielas dūmiem un izmešiem.

Turklāt plāna īstenošana uzlabotu Latvijas maksājumu bilanci — ja gandrīz visu Latvijā patērēto elektrību saražo mūsu HES, TEC un tagad arī atjaunojamās enerģijas stacijas, tad pilnīgi visa degviela dīzeļlokomotīvēm tiek importēta.

Ja kravu pārvadājumi tiktu elektrificēti kaut vai tikai daļēji, tad visiem trim Latvijā ilgstoši strādājošajiem dzelzceļa kravu pārvadātājiem (bez paša Latvijas Dzelzceļa meitasuzņēmumiem to dara arī privātie Baltijas Tranzīta Serviss un Baltijas Ekspresis, no kuriem pēdējais ir R. Meroni kontrolē) nāktos iegādāties jaunas elektrovilces lokomotīves, savukārt pašlaik izmantotās dīzeļlokomotīves varētu pārdot uz tām valstīm, kur tādas vēl izmanto un kur izbūvētas Krievijas platuma sliedes.

Ar kravu apgrozījumu, kas krīt no gada uz gadu, pieauguma tendences izrādot vien epizodiski un nestabili, BATL asociācijas biedri (tajā skaitā Ventbunkers, Baltic Coal Terminal, Kālija parks un Ventspils Tirdzniecības osta) nespēs garantēt Baltijas Ekspresim, ka tam tuvākos pārdesmit gadus būs pietiekams kravu apjoms, lai atmaksātos elektrolokomotīvju iegāde — saskaņā ar internetā atrodamo informāciju vienas 9000 ZS elektrolokomotīves cena var sasniegt 5 līdz 7 miljonus dolāru, un viena sastāva vilkšanai vajadzīgas vismaz divas.

Tā kā Baltijas Ekspresim nav tādas naudas rezerves, tad iegādāties jaunu ritošo sastāvu varētu vienīgi ar kredītu palīdzību, bet daudzu gadu garumā nestabila vai pat krītoša biznesa apjoma apstākļos tādus darījumus diez vai finansētu pat SMS kredīts. Tātad neatlika nekas cits kā pretoties elektrifikācijai.

“Jo sliktāk, jo labāk”

Iepriekš cīņu pret dzelzceļa modernizāciju un elektrifikāciju vadīja Inga Antāne, kas ieņēma BATL vadītājas posteni un arī bija amatpersona vairākos R. Meroni kontrolētos uzņēmumos. Pēc aiziešanas no šiem amatiem un neveiksmīgas kandidēšanas uz Ventspils domi (savā sarakstā viņa palika pirmā zem svītras) I. Antāne sacīja Pietiek: “Ir lietas, kuras es varu izdarīt, bet ir lietas, kur es lēmumus nepieņemu. Un tajās pozīcijās, kur es lēmumus nepieņemu, es neko nevaru ietekmēt.”

Uz Pietiek jautājumu par dzelzceļa elektrifikācijas projekta apturēšanas centieniem I. Antāne toreiz paskaidroja: “Mēs no savas puses izdarījām visu. Vai tas bija mans panākums vai nebija mans panākums? Elektrifikāciju tik vienkārši apturēt nevar.”

Tagad izrādījies: ko nevarēja I. Antāne, to varēja satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kurš vispirms pagājušogad no amata izēda iepriekšējo Latvijas Dzelzceļa vadību (kas savukārt meklēja visas iespējas elektrifikācijai), bet tagad saskaņojis 441 miljona eiro investīciju un Eiropas naudas nepaņemšanu.

Pati par sevi kravu pārvadājumu elektrifikācija nav nekas īpašs: lielākajā daļā no ES vecajām dalībvalstīm, kā arī Ukrainā tiek izmantotas kravas elektrolokomotīves. Tāpēc sākotnēji izskanēja priekšlikums, ka dzelzceļa elektrifikācija būtu veicama visā Latvijā: no Baltkrievijas un Krievijas robežām līdz pat Liepājai un Ventspilij.

Tomēr vēlāk izrādījās, ka no Eiropas Savienības pieejami tikai 350 miljoni eiro, kas nosedz vien daļu no vajadzīgajām milzu investīcijām. Pēc speciālistu diskusijām tika nospriests: vispirms vajadzētu elektrificēt Daugavpils — Krustpils — Šķirotavas virzienu un Krustpils — Rēzeknes sliedes. Bet no Krustpils līdz Jelgavai, Tukumam II un tālāk uz Ugāli, Ventspili joprojām būtu jābrauc ar pašreizējām dīzeļlokomotīvēm.

Tas būtu divkārt nepatīkami BATL un tajā ietilpstošajām firmām: Baltijas Ekspresis, lai iegādātu elektrolokomotīves, nevarētu pārdot esošās dīzeļlokomotīves, jo dzelzceļš no Krustpils līdz Ventspilij paliks tāds, kāds ir. Tālab arī sākās gadiem ilga pretošanās pašai dzelzceļa elektrifikācijas idejai kā tādai, kas tagad vainagojusies ar ievērojamā investīciju plāna un Eiropas naudas piesaistes pilnīgu izgāšanu.

Viena izgāšanās likumsakarīgi izraisa nākamo

Kā ieganstu LDz savā paziņojumā min kraso samazinājumu kravu pārvadājumiem: “Turpinoties kravu pārvadājumu apjoma kritumam [...] un ņemot vērā LDz nespēju 2020. gadā nodrošināt finanšu līdzsvaru bez papildu finansējuma no valsts budžeta, LDz ir pārskatījis plānoto un uzsākto struktūrfondu finansēto projektu īstenošanas iespējas.”

Savukārt uz pusi dzelzceļa tranzītkravu apjoms nokritās pēc tam, kad Jaunās konservatīvās partijas līderi Juris Jurašs un Jānis Bordāns decembrī devās uz ASV izlūgties starptautiskās sankcijas Ventspils brīvostas pārvaldei kā Ministru kabineta paša pārraudzībā esošai valsts iestādei. Izmaiņas vēlāk tika izdarītas arī Rīgas brīvostas pārvaldē, un rezultātā dzelzceļa kravu apjoms, kas vests tieši tranzītā no ārzemēm uz mūsu ostām, janvārī — februārī nokritās uz pusi (!).

To savā paziņojumā netieši spiests atzīt arī LDz: “Abu projektu plānošana un sagatavošana tika veikta periodā, kad pa dzelzceļa infrastruktūru tika pārvadāti 45 līdz 55 miljoni tonnu gadā. Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies.”

Šeit otrais LDz pieminētais investīciju projekts ir Daugavpils dzelzceļa mezgla vagonu pieņemšanas parka un tam piebraucamo sliežu ceļu attīstība: šis projekts, kuru tāpat bija paredzēts īstenot par Eiropas naudu, tika pārtraukts pēc tam, kad izrādījās — atklātā konkursā uzvarējis “nepareizais” uzņēmums.

Jau rakstīts, ka pirms gada LDz izsludināja konkursu, paredzot šiem darbiem 35,92 miljonus eiro. Jau toreiz bija aizdomas, ka konkurss izstrādāts par labu vienam konkrētam ārzemju uzņēmumam, taču vietējiem būvniekiem, rakstot sūdzības Iepirkumu uzraudzības birojam, izdevās panākt, ka iepirkuma dokumentācija tiek grozīta veselas septiņas reizes, citu pēc cita pamazām izslēdzot diskriminējošos nosacījumus.

Kad 30. septembrī tika atvērti piedāvājumi, izrādās, ka pretendentu ir vismaz divi — Skonto un Siemens apvienība piedāvāja veikt darbus par 35 919 999 eiro, turpretī A/S BMGS, piesaistot divus specializētus blakusuzņēmumus no Čehijas, piedāvāja darbus veikt par 34 290 930 eiro, iznākumā ietaupot darbus pasūtošajam valsts uzņēmumam aptuveni pusotru miljonu.

“Lai nav ne pašam, ne Sašam”

Ieraugot, ka uzvarētājs ir nevēlams pretendents, LDz vadība nolēma vispār atcelt Daugavpils dzelzceļa mezgla pārbūvi par Eiropas naudu — lai tā netiek nevienam.

Arī šajā gadījumā pastāv aizdomas, ka aiz lēmuma nemodernizēt Daugavpils dzelzceļa mezglu, kurš ir Latvijā vecākais un lielākais dzelzceļa mezgls, kaut kādā ziņā stāvējušas R. Meroni grupējuma intereses: konkursā uzvarējusī BMGS ir 1952. gadā dibināta būvkompānija, kurai ir vairākas struktūrvienības un objekti daudzviet Latvijā, taču tās masīvā ražošanas bāze atrodas tieši Ventspilī — nedaudz pa upi uz augšu no R. Meroni kontrolētajiem uzņēmumiem.

Tai ir pašai sava piestātne, jo Ventspilī tiek ražotas gigantiskas dzelzsbetona struktūras ostu hidrobūvēm, ko var aizvest tikai ar kuģiem. Tā kā BMGS ražotne ir viens no nedaudzajiem lielajiem uzņēmumiem Ventspils ostas teritorijā, ko R. Meroni sabiedrotie vēl nekontrolē, šķiet loģiski, ka ar JKP “pārraudzībā” nonākuša valsts uzņēmuma rokām tam tiek atņemts liels pasūtījums.

Interesanti, ka Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, kas pārrauga un kontrolē Eiropas naudas izlietojumu, jau bija paspējusi noslēgt līgumu ar LDz par Kohēzijas fonda naudas piešķiršanu dzelzceļa tālākai elektrifikācijai. Iepirkums tika izsludināts pagājušā gada rudenī, un pieteicās četri pretendenti — apvienības Inabelec, Siemens-TSO-BMGS, Cobra-Arčers un LREC. Tagad tam visam krusts pāri, uzvarētāju tā arī nenoskaidrojot.

Novērtē šo rakstu:

49
15