Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Darbu zaudējusi līdzšinējā amerikāņu Blackstone grupas kontrolē nonākušās Luminor bankas zīmola un komunikācijas vadītāja Signe Lonerte, kurā, iespējams, varēja saskatīt līdzības ar pērn klajā nākušā Indriķa Latvieša romāna „Vara” otrā plāna „varoni” – Dumidor bankas darbinieci Signi Lorneti, kura romānā izrādās „Satversmes apsardzības biroja” slepenā palīdze un ziņo šai valsts drošības iestādei par bankas vadību. Šodien, kad jau izziņota "Baiļu" triloģijas trešās daļas - romāna "Nauda" izdošana, Pietiek publicē "Varas" fragmentu, kurā tiek pieminēta Signe Lornete un kas ļauj jaunā gaismā skatīt arī pērn notikušos dramatiskos notikumus ar vietējā kapitāla bankām un Dumidor bankas lomu tajos.

„SAB direktors Jānis Mīzītis gan nevarēja teikt, ka pilnībā aptvertu sazvērestības apmērus, – jo pēc būtības tā, protams, bija sazvērestība, lai kādu politkorektu terminu arī piemeklētu. Un kas to lai zina, kādu pozīciju galu galā ieņems viņa tagadējie saimnieki – jā, diemžēl citādi to nevarēja saukt.

Bet jebkurā gadījumā vētra, kaut nojaušama, vēl bija tālu pie apvāršņa. Toties pašlaik bija klusuma brīdis – īsti piemērots, lai izvilktu no seifa pagaru dokumentu, kas jau pirms vairākām nedēļām bija atlikts mierīgai izlasīšanai un apdomāšanai. Kad vēl, ja ne tagad?...

“Slepenā palīga ziņojums. Slepeni.

Es, Satversmes apsardzības biroja darbinieks …, Rīgā 2017. gada 22. martā tiekoties ar slepeno palīgu, akciju sabiedrības “Dumidor Bank” mārketinga un komunikāciju grupas vadītāju Signi Lorneti, ar kuru 2012. gada 8. februārī ir noslēgts operatīvās darbības subjekta un slepenā palīga sadarbības līgums, no S. Lornetes saņēmu audio ierakstu, ko S. Lornete bija slēpti veikusi, novietojot ierakstu ierīci minētās kredītiestādes valdes priekšsēdētāja kabinetā.

Ierakstu ierīce slēpti tika novietota minētajā telpā pēc manis, Satversmes apsardzības biroja darbinieka … ierosinājuma, pamatojoties uz slepenā palīga S. Lornetes iepriekš sniegto informāciju par ārpus darba laika gaidāmu tikšanos, kurā piedalīsies minētās kredītiestādes valdes priekšsēdētājs Juri Peirike, kredītiestādes valdes locekle Keila Bagriloviča, kredītiestādes valdes loceklis, bijušais Finanšu tirgus komisijas priekšsēdētājs Kristaps Knakulis, vēl vairākas personas, kas pārstāvēs kredītiestādes akcionārus, un persona, kas pārstāvēs kredītiestādes netiešos akcionārus no Krievijas.

Iepazīstoties ar minētās tikšanās laikā slēpti veikto ierakstu, esmu secinājis, ka šim ierakstam nav tiešas operatīvas nozīmes, jo tas nav saistīts ar iespējamiem tūlītējiem noziedzīgiem nodarījumiem. Vienlaikus uzskatu, ka ieraksta būtiskākā daļa, kas raksturojama kā nenoskaidrotas un arī slepenajam palīgam S. Lornetei nezināmas personas uzstāšanās, ir nododama biroja analītiskajai nodaļai ieraksta satura analīzei un secinājumu izdarīšanai.

Ieraksta sākums: 2017. gada 20. martā, plkst. 16.40.

Ierakstītās sarunas sākums: 2017. gada 20. martā, plkst. 21.50.

Ierakstītās sarunas beigas: 2017. gada 21. martā, plkst. 01.20.

Ieraksta beigas: 2017. gada 21. martā, plkst. 11.10.

Ieraksta sākums.

“Dāmas un kungi, esmu šeit ieaicināts, lai sniegtu jums patiesu priekšstatu par to nāciju un valsti, kur jūsu vadītā un jūsu īpašumā esošā kredītiestāde gatavojas paplašināt un attīstīt savu darbību. Savu analīzi es sadalīšu vēsturiskajā, kultūras un sociālajā segmentā, lai pēc būtības dotu jums sapratni par to, kas ir šīs valsts pamatiedzīvotājs latvietis, kā attiecībā uz vidusmēra latvieti un uz vidusmēra vietējo politiķi rīkoties jūsu kredītiestādei un kā modificēt tās stratēģiskos un taktiskos plānus.

Mūsdienu latvietis ne ar ko īpaši neatšķiras no latvieša pirms divsimt gadiem, kad viņš katru svētdienu gāja uz baznīcu, kur mācītājs viņam no kanceles ne tikai sludināja Dieva vārdu, bet arī stāstīja kaut kādas svarīgas aktualitātes. Kā toreiz latvietim bija iespēja tikai pieņemt bez izvēles iespējām to, ko viņam stāstīja, tā tas ir arī mūsdienās.

Es jums nolasīšu palielāku fragmentu no Ernesta Blanka 1926. gadā Jelgavā izdotās grāmatas “Nācija un valsts”. Jūs nezināt tādu cilvēku tāpat kā gandrīz neviens mūsdienu latvietis, bet tas nav svarīgi. Ieklausieties uzmanīgi.

“Palūkojoties mūsu pēdējo gadu desmitu sabiedriskās dzīves vēsturē, jāliecina [t.i. jāsecina], ka mūsu valsts darbinieku savtīgums ir nācis kā mantojums no tēviem un vectēviem. Jau mūsu viscēlākā nacionālās atmodas laikmetā vērojama stipra personiska prakticisma un šauri materiālistiska, egoistiska apakšstrāva, kas iet līdzi mūsu atsvabināšanas kustībai.

“Ņemat kuru katru bagātu latvieti, rīdzinieku, liepājnieku vai jelgavnieku,” – saka R. [Roberts] Klaustiņš, “paprasat, kāda apetīte viņam bija, kad viņš ar vīzēm soļoja pa Rīgas vai Jelgavas šoseju pretīm nezināmajai nākotnei. Visam tam izsalkušam baram, kas līdz tam bija staigājis vīzēs un nātnas biksītēs, nevarēja būt nekādu cēlu ideālu: viņiem bija veca, ieilgusi ēstgriba, kuru nevarēja piepildīt skaistiem vārdiem. Mūsu sabiedrība ir jauna mantraušu, krājēju, veikalnieku sabiedrība, kurā trūkst mantīgas inteliģences un altruistiskas tradīcijas…”

Visa mūsu sabiedriskā un kultūras darbinieku inteliģence savā vairumā nāk no sabiedrības pašiem apakšējiem slāņiem. Ja ne mēs paši, tad mūsu tēvi katrā ziņā ir dzimuši rijās, un ja ne paši, tad tēvi un brāļi staigājuši pakaļ cūku baram, izbaudīdami visu kalpu kārtas likteni. Tas, ka mūsu kārkluvācietības saģiftētā vecākā inteliģence un pilsonība bija kulturēlā ziņā impotenta, deva arī lielāku un vieglāku iespēju apdāvinātākiem kalpiem un proletariešiem pacelties latvju sabiedrības un kultūras priekšgalā.

Sevišķi viņas enerģiskā jauna paaudze parādīja lielas izplešanās tieksmes, un pēc pāris paaudzēm mēs viņus jau redzam kā valsts vadoņus, partiju līderus, lielākos kultūras darbiniekus. Tas vienkārt, gan liecina par viņu lielās uzņēmības un gara spēku, bet, otrkārt, izskaidrojams arī ar to tukšumu, ko vajadzēja pildīt mūsu pirmās pilsonības un inteliģences atvasei. (..)

Mūsu pirmam lāstam – mantīgās inteliģences trūkumam – pievienojas otrs – zemes mazā produkcija. Kas pārcirtīs šos divus mezglus, tas atsvabinās Latviju no tiem politiķiem–tirgoņiem, kas tagad apkauno mūsu tautu un valsti.

Tiešām. Tie nedaudzie politiķi, kas nedzen veikalus, ir mūsu pirmās mantīgās pilsonības un inteliģences atvase, kā arī mūsu politiskie ideālisti: dzejnieki, rakstnieki un žurnālisti, kuri nekāda veikala nemaz neprot sev par labu uztaisīt. Bet politiskie spekulanti ir tie, kas izbadojušies, reiz tikuši pie valsts siles, rauj ko nagi nes. Viņu ēstgriba ir ieilgusi, tagad tā jāapmierina visādiem līdzekļiem.

Mēs esam vēl vergu laikmeta paaudze. (..) Viens no pirmajiem, kas uzrādīja šo latvju pilsonības trūkumu, bija Jānis Asars. Viņš teica, ka latvieši cēlušies turībā, bet nav spējuši izstrādāt latviskas pilsonības formas. Ārējās formas, – kā ģērbties, saieties, sarunāties, – latvju pilsonība esot piesavinājusies no vācu sīkiem pilsoņiem, tā ka īsti latviska nekā neatlicies latvju labākām familijām.

Zināms, arī vāciskas tās nav palikušas, bet apstājušās taisni puskoka stadijā – viņi palika par puskoka lēcējiem ne vien nacionālā, bet arī sabiedriskā ziņā, arī kā pilsoņi. Pilsoņi pēc mantas stāvokļa, bet zemnieki pēc garīgās kultūras. Un uz šiem pamatiem latvju pirmai pilsoņu paaudzei augusi iedomība, sīkstulība un neīstas slābanas jūtas. (..)

Vai vēl šodien nav spēkā atziņa, ka ārējās sadzīves formas mūsu pilsonība verdziski atdarina pēc vietējās un ārzemes vācietības paraugiem? – Par lielu nožēlošanu, uz šiem jautājumiem jāatbild ar – jā…”

Vāciešu mērķtiecīga iznīdēšana stiprināja latviešus valsts dibināšanas brīdī, bet vājināja jau ļoti tuvā perspektīvā. Mēģinot noskalot vācietību, vidusmēra latvietis, to neapzinoties, ir noskalojis daļu sevis, proti, savu aizsargslāni, kas atspēlējās 1940. gadā, kad latvieši ģeopolitiski nebija interesanti nedz vāciešiem, kurus tie atgrūda, nedz angļiem un francūžiem, kuriem toreiz bija pilnīgi citas raizes.

Pati lielākā problēma palika neatrisināta – latvietis ir izdzinis vācieti no Latvijas, bet nav spējis izdzīt to vācieti, kas mīt viņa iekšā. Un šis vācietis ir ar dubultu dabu – spēcīgu un radošu, bet arī vāju un iznīcinošu. Tas, kura ņems virsroku, ir atkarīgs no paša cilvēka, no viņa rakstura stingrības.

Arī latvieša vēlme ar cittautieti runāt viņa valodā ir latvieša zemapziņā esoša un racionāli neizskaidrojama vēlme atdarināt šo cittautieti. Turklāt šis novērojums izgaismo vēl vienu paradoksu: latvieša patriotisms, valoda – viena no senākajām Eiropā, karogs – arī viens no senākajiem Eiropā, ir domāts drīzāk pašidentificēšanai tautas ietvaros (“savējie sapratīs”).

Toties, tiklīdz latvietis nonāk saskarsmē ar cittautieti, bieži vien viņš izvēlas mīmikrijas ceļu un cenšas runāt cittautieša valodā, uzreiz saritināt karogu un ielikt to kaut kur dziļāk. Šajā kontekstā visi kliedzieni, ka “cittautieši nerunā latviski”, izklausās vismaz dīvaini.

 “Vienaldzīgs, neizturīgs, neenerģisks, nepastāvīgs pēc savas dabas ir krievs. Viņš gan uz brīdi par vienu otru lietu var sajūsmināties, bet viņam trūkst pacietības, enerģijas, izturības, nelokāmās gribas, lai spraustajam ideālam sekotu un to realizētu. Drīz viņš visam vienaldzīgi atmet ar roku, jo galu galā viss viņam, kā flegmatiķim, ir “ņičevo”. Tāda tauta, kurai viss ir “ņičevo”, zināms, nevar tāles sniegt.”

Par kādu autonomu, uzņēmīgu, izturīgu, darbīgu, uzupurēties gatavu un pienākumu apzinīgu latvieša dvēseli šeit savulaik runāja profesors Pēteris Zālīte? Ne jau vidusmēra krievs, bet vidusmēra latvietis precīzi atbilst profesora Zālītes krieva raksturojumam. Ar ko krievu “ņičevo” principiāli atšķiras no latviešu “gan jau”?..

Tiesa, vienlaikus mūsdienu Latvijas iedzīvotāji jau tāpat faktiski dzīvo divkopienu valstī. Viņiem ir divi Brīvības pieminekļi – viens Rīgas centrā, otrs – Pārdaugavā. Viņi divas reizes atzīmē Jauno gadu – pēc Latvijas un pēc Maskavas laika. Viņiem ir divi Ziemassvētki un divi Lieldienu svētki. Viņiem ir divas Otrā pasaules kara piemiņas dienas, kuras vienmēr šķir viena diena. Bet viņi ir sen kopā un pacieš šo situāciju.

Latvietim sava valsts faktiski ir tāds kā čemodāns bez roktura, kuru gan nest ir smagi, gan arī pamest ir žēl. Ja kāds šo čemodānu nes, tad latvietis kļūst priecīgs. Savukārt ekonomiski valsts latvietim ir iespēja izmantot tās resursus savā, nevis valsts labā.

Latvieši ir izlaidusies tauta, kura jau ceturtdaļgadsimta nespēj sakārtot savu valsti, kaut arī ir bijušas nodrošinātas visas iespējas. Jo apzagt savu valsti ir krietni vieglāk, nekā to reformēt un ekonomiski attīstīt.

Var droši teikt, ka latvietim vēsturiski ir nepieciešams kāds, kas viņu pārvalda. Rakstura neesamības dēļ latvietis nav spējīgs pats sevi pārvaldīt un tādēļ meklē sev kādu, kurš pār viņu valda un kura pārestības viņš pacieš kā nepieciešamu ļaunumu.

Latvietis ir gatavs doties kaut kur svešumā, kur jau ir viss sakārtots, nevis pats ķerties pie lietas un sakārtot savu valsti. Latvieši drīz svinēs dzimtbūšanas atcelšanas divsimto gadadienu, taču joprojām domā, ka viņu vietā kāds cits kungs sakārtos viņa Latviju un visu laiku saka: “Nu, valdībai ir jāizdara.” Kāpēc ne pats? Latvietis saka: “Nu, valdība nav izskaidrojusi.”

Latvietim dvēsele ir tiešām balta, jo viņš spēj visai ātri saziedot kāda sveša cilvēka ārstēšanai, taču rakstura un izlēmības trūkuma dēļ ilgi nevar sakārtot medicīnas nozari. Parasti latvietis vien pasaka: “Kāda valsts – tāda medicīna!” Kurš tad veido šo valsti, ja ne tas pats latvietis? Varbūt tomēr pareizāks apgalvojums būs “Kāds latvietis – tāda valsts!”?

Latviešiem arī nav raksturīga streiku kultūra, kad sabiedrības daļa piespiež valdību kaut ko darīt, vienkārši pašiem neko nedarot. Latviešiem nevar nekursēt transports, nestrādāt lidosta, pasts, meteocentri, nevar nestrādāt ierēdņi, nevar nestrādāt Ministru kabineta ēkas garderobiste un sētnieks.

Savukārt pēc kārtējām vēlēšanām latvieši pārliecinās, ka simt gudrajām galvām pelēko šūniņu vietā ir pelēkie zirņi, un šīs pelēkās galvas pieņem pelēkus lēmumus, kurus menedžē pelēkie kardināli.

Rīgā, Mazās ģildes ēkā uz sienām un logu un durvju ailēs ir uzraksti vācu valodā, un viens no tiem ir: “Zum Tanzen braucht man nicht blos Schuh’, man brauch auch wackre Füße dazu.” Tas nozīmē: “Lai dejotu, ir vajadzīgas ne tikai kurpes, bet arī veselas kājas.”

Latvijas Satversmes jaunā preambula, pati valsts Satversme un likumi ir tās kurpes, “Schuhe”, bet, ja kājas nav veselas – un te domāts pilsoņu kopums, kuram vajadzētu būt apveltītam ar pilsoniskiem tikumiem un veselo saprātu, kā arī 100 galvas, kurām vajadzētu būt gudrām, – tad nekāda deja nesanāks, vien tāda ļodzīšanās uz paklāja citu dejotāju priekšā.

Tikmēr latviešu mūslaiku prominences izliekas, ka dejo polonēzi Nacionālo bruņoto spēku Virsnieku un instruktoru ballē, un visa tauta komentāros ieņirdz par šīm “ekselencēm” un “magnificencēm”.

Tas viss izskaidro to īpatnējo stāvokli, ka Latvijā vienmēr un visos laikos varēja atrast jebkuru piekritēju partiju, kurā vai visi redzamie pārstāvji bija gatavi par konkrētu labumu atbalstīt jebko, nevis rūpēties par visas valsts un sabiedrības interesēm.

Kopumā kaut ko neloģiskāku un murgaināku par Latvijas vēsturi un politiku ir grūti iedomāties. Tas, kurš šodien ir draugs, rīt būs ienaidnieks, un otrādi. Tas, par ko tikko cīnījās, rīt jau nebūs aktuāls. Viss atkarīgs no starptautiskās situācijas un konkrētā labuma konkrētā brīdī. Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.

Tā tas ir bijis jau gadsimtiem ilgi. Deviņpadsmitā gadsimta vidū daļa Vidzemes latviešu pārgāja pareizticībā, jo kāds bija izplatījis baumas, ka krievu cars aizsargā tikai tos, kas ir cara ticībai piederīgi. Rezultātā vairāki tūkstoši latviešu pārgāja pareizticībā, bet cerēto labumu nedabūja. Kā redzams, šī reliģiskā degsme patiesībā bija parasta pašlabuma meklēšana.

Tad latvieši nevarēja atgriezties pie luterticības, jo Krievijā esošie likumi aizliedza pareizticīgajiem mainīt konfesiju. Tā liela daļa cilvēku nedz pieņēma pareizticību, nedz varēja atgriezties luterānismā, un šī bezdievju paaudze bija ļoti laba augsne komunistiskiem propagandistiem un izaudzināja veselu bezdievju un nihilistu armiju.

1905. gadā viņi dedzināja vācu mājas, šāva vācu muižniekus un mācītājus. Soda ekspedīcijas tikpat nežēlīgi un asiņaini apspieda šo dumpi, pie reizes nošaujot nevainīgus cilvēkus. Var, protams, meklēt iemeslu šai vardarbībai arī nesakārtotajās sociālajās un ekonomiskajās attiecībās, tomēr primāri problēma bija vardarbībā iesaistīto cilvēku – latviešu – zemais morāles un izglītības līmenis un viegla padošanās propagandai.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, latvieši uzķērās jaunai – tagad Krievijas valsts –propagandai un masveidā devās bēgļu gaitās bailēs no necivilizētajiem, briesmīgajiem vāciešiem (“jo vācieši Beļģijā ēd dzīvus bērnus”), ar kuriem tie iepriekš kaut kā sadzīvoja septiņsimt gadus. Rezultātā ir labi zināms.

Pirmā pasaules kara laikā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Šo vienību puišiem iegalvoja, ka viņi cīnās pret vāciešiem – izseniem latviešu ienaidniekiem. Patiesībā ar šo sešpadsmit–astoņpadsmit gadus veco puišu prātiem manipulēja tāpat, kā to mūsdienās dara “Islāma valsts”.

 Šeit bija karš, un latviešu strēlnieki tā nešāva vāciešus kā “Islāma valsts” mazgadīgie džihādisti, bet tā propagandas deva, kuru latviešu jaunekļiem iebaroja, nesa savus augļus. Vācietis ir ienaidnieks – viņš jānogalina. Latvieši ar prieku karoja pret vāciešiem, un, tāpat kā latvieši karā slaktēja vāciešus, tā arī vācieši karā slaktēja latviešus.

Kad krievu armijā sāka izplatīties boļševisms un visi sāka par karu runāt “imperiālistiskā kara” un “vispasaules miera” kategorijās, tad latviešu strēlnieki ātri “pārdomāja”, sāka brāļoties ar vāciešiem un sāka atbalstīt lieliniekus. Viens un divi!

Tātad vakar vācieši bija vēsturiskie ienaidnieki, bet šodien vācieši jau bija brāļi. Ne tikai brāļi – atbrīvotāji! Vāciešiem ieņemot Rīgu, vietējās Latviešu biedrības vadītājs Fricis Veinbergs dziedāja slavas dziesmas vācu brašiem karavīriem un izcilākajam starp ķeizariem – Vilhelmam Otrajam.

Savukārt 1939. gadā visi latvieši aiz sajūsmas spiedza “Uz neredzēšanos!”, kad vietējie vācieši bija spiesti doties uz Vāciju. Neviens toreiz nepamanīja vai arī negribēja redzēt, ka šis process nemaz nav brīvprātīgs un nenotiek tāpat vien. Tā ir, ka no rīta var priecāties, ka kaimiņam deg māja, taču vakarā jau jāsāk apzināt savus zaudējumus.

1940. gadā krievu tankus sagaidīja ar ziediem. Var jau teikt, ka sagaidītāju starpā bijuši vien žīdi un krievi, taču nē, absolūts vairākums tur bija latvieši. Un arī “Tautas saeimas” sastāvā bija tīrākie etniskie latvieši.

Profesors Dr. Augusts Kirhenšteins, lai cik tas kādam būtu atklājums, savulaik piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa tikpat lielā mērā kā Dr. Kārlis Ulmanis. Un viņi abi stāvēja pie neatkarības kapa. Katrs savā pusē.

Tad nāk 1941. gads, un pēkšņi vācieši ir kļuvuši par atbrīvotājiem. Neviens vairs nedomā ieminēties, ka viņi ir “skabarga svešā miesā”. Tagad sāk dedzināt sinagogas un šaut žīdus. Tikai Latvijas īpatnā, lai neteiktu, ka perversā historiogrāfija var pasludināt 1905. gadu ar vāciešu šaušanu par “atsvabināšanas cīņām”, bet 1941. gadu par kauna traipu Latvijas vēsturē un visu atbildību novelt uz svešas totalitārās valsts okupācijas varu.

Pašlaik ik gadu Latvijas politiķi 4. jūlijā pulcējas uz holokausta atmiņas pasākumiem un lej krokodila asaras tā vietā, lai mēģinātu būt konsekventi – vai nu 1905. gads arī ir kauna traips Latvijas vēsturē, vai arī žīdu šaušana tāpat ir “atsvabināšanas cīņas”! Bet konsekvence – tas nav par latviešiem.

Kad vāciešiem bija sākušās nopietnas problēmas Otrajā pasaules karā, tad pārliecībā, ka nacionālsociālistiskā Vācija karu zaudēs un ka pēc kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, 1943. gadā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome, kura ieņēma izteikti antivācisku pozīciju.

Jau mūsu dienās, vēl pirms dažiem gadiem, nopietni runāja par pieminekli Konstantīnam Čakstem, Latvijas Centrālās padomes vadītājam, kaut arī viņš nebija nekāds brīvības cīnītājs, bet parasts oportūnists. Tas ir ļoti tipisks piemērs Latvijas “vēsturnieku” un “inteliģences” spējai radīt fiktīvus brīvības cīnītājus.

Tad sekoja 1944. gads un Latvijas otrā padomju okupācija. Skaidra lieta, ka tie principiālie aktīvisti, kas vāciešiem 1939. gadā kliedza “uz neredzēšanos”, jau ar citiem vāciešiem bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju vai arī patstāvīgi zvejnieku laivās uz Zviedriju…

Pretēji mūsdienu oficiālajiem priekšstatiem par apstākļiem Pirmā pasaules kara beigās galvenais apstāklis, kas mudināja latviešus sarosīties un sākt domāt par savas valsts izveidošanu, bija nevis mītiska “valstsgriba”, bet gan Krievijas impērijas sabrukums un tā izraisītais varas vakuums, kad desmitiem tūkstošu latviešu bēgļu Krievijas iekšzemē bija pamesti likteņa varā un kad kaut ko vajadzēja darīt un organizēties. Ja ne šie ārkārtas apstākļi, nekāda valstiska doma jeb valstsgriba Latvijā pat neparādītos.

Saskatīt valstisku domu jaunlatviešu centienos vai 1905. gada revolūcijas asinsdarbos nav nekāda pamata. Latvietim neatkarība bija pārsteigums ar visām no tā izrietošajām sekām, piemēram, politiskās pieredzes trūkumu un to, ka latvietis nevis iekaroja savu vietu zem saules, bet tā viņam tika ierādīta.

Oficiālajai latviešu ideoloģijai patīk uzpūst vaigus un gari runāt par Brīvības cīņām, tomēr nav iespējams salīdzināt šīs cīņas ar pilnvērtīgu karu. Turklāt, kas visu oficiālo ideoloģiju padara pavisam neveiklu, ir fakts, ka oficiālās propagandas daudzinātais “Lāčplēša gars” 1939.–1940. gadā mierīgi dusēja.

Starp citu, arī tagad, lai cik skaļi un bieži latvietis dziedātu “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”, tiklīdz dziedāšana beidzas, viņš nokļūst realitātē un sāk vaimanāt un raudāt…

Ja toreiz, krietni agrāk par 1941. gadu, Latvija saprastu, ka vācietis nemaz nav ienaidnieks, un būtu ieturējusi pārdomātu politiku pret Vāciju, un spētu pārliecināt toreizējo Vācijas vadību, ka Latvija ir neaizstājams Vācijas sabiedrotais jeb, izmantojot tā laika retoriku, – priekšpostenis cīņā pret boļševismu, tad domājams, ka nekāds Molotova–Ribentropa pakts vispār nebūtu iespējams.

Ne jau Molotova–Ribentropa pakts bija noteicošais, ka Latvija palika okupēta pēc Otrā pasaules kara. To Teherānā, Jaltā un Potsdamā legalizēja tās pašas lielvalstis, kas šodien uzdodas par Latvijas “sabiedrotajām”.

Starp citu, latvieši dzīvo ļoti trauslā iedomu pasaulē, ka viņus no visām likstām glābs Eiropas Savienība un NATO līguma 5. pants, aizmirstot par nerakstīto, bet faktiski darbojošos principu “rebus sic stantibus”, t. i., visi starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tik tālu, kamēr nav izmainījušies apstākļi, kādos tie tikuši slēgti.

Visa latviešu vēsture liecina par to, ka latviešiem it kā vajadzētu paļauties tikai uz saviem spēkiem, taču realitāte skaidri parāda, ka latvieši nemaz nedomā šos spēkus attīstīt un akumulēt varbūtējai “X” stundai…

Tātad – ja trīsdesmito gadu beigās nebūtu notikusi Latvijas politiskā dezorientēšanās un starp PSRS un Vāciju nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts tādā veidā, kādā tas mums ir pašlaik zināms, tad nebūtu arī Latvijas “brīvprātīgās pievienošanās” PSRS.

Kara rezultātā, ja tas beigtos tāpat kā ir beidzies 1945. gadā, Latvija būtu Polijas un citu Austrumeiropas valstu statusā – faktiski pakļauta PSRS, tomēr juridiski formāli neatkarīga. Staļinam vienkārši nebūtu argumentu par brīvprātīgu iestāšanos PSRS.

Faktiski var teikt, ka Latvijai ir bijuši ulmaņlaiki, Latvijai ir bijusi ulmaņnodevība, taču Latvijas Krimināllikumā joprojām nav ulmaņpanta. Tas nozīmē: ja bijušā “Valsts un Ministru prezidenta” Dr. Kārļa Ulmaņa nodevīgo rīcību, kas izpaudās kā valsts amatpersonas noziedzīga bezdarbība 1939. un 1940. gadā, vajadzētu mūsdienās kvalificēt pēc Krimināllikumā ietverto nodarījumu pazīmēm, tad Latvijā nav neviena panta, kas paredzētu atbildību par šādu valstij kaitīgu rīcību, pildot valsts amatpersonas pienākumus.

Var, protams, apsūdzēt Staļinu daudzos noziegumos, taču fakts, ka Latviju okupēja faktiski bez neviena šāviena, izmantojot augstāko valsts amatpersonu noziedzīgu bezdarbību un vietējo kolaboracionistu atbalstu, ir un paliek realitāte. Ulmanis, Balodis, Munters nodeva valsti un ļāva tajā iebrukt boļševiku ordām no austrumiem.

Kā zināms, ģenerālis Bolšteins nošāvās 1940. gada 22. jūnijā savā darba kabinetā, pirms tam atstājis pirmsnāves zīmīti: “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.” Bet kāpēc viņš nošāvās pats, nevis 1939. gada valdības sēdē “savstarpējās palīdzības pakta” apspriešanas laikā nenošāva Ulmani, Balodi un Munteru, lai neļautu notikt tam, kas notika 1940. gadā?

Latviešu Vilhelmi Telli vienmēr ir bijuši ļoti jocīgi – šauj sev, nevis Gesleram galvā. Piemēram, latviešu grāmatizdevējs Jānis Rapa 1941. gadā izdarīja pašnāvību, nespējot samierināties ar okupāciju. Kur šis un tamlīdzīgie patrioti bija pirms tam? Kāpēc viņi darīja galu sev PĒC, nevis dzīvi un spēka pilni cīnījās par taisnību PIRMS? Atbilde – tāda ir latviešu mentalitāte.

Arī pašlaik Latvijas valdības vadītājs var parakstīt jebkādu līgumu ar kaimiņvalsts vadītāju, dot rīkojumu par jebkāda ierobežota karaspēka vai bēgļu kontingenta izvietošanu Latvijā, pārkāpjot Satversmi un likumus, un viņam par to nekas nebūs. Tas nozīmē, ka latvieši realitātē nav pasargāti no vēstures melno un asiņaino lappušu atkārtošanās.

Latvijas mūsdienu Krimināllikumā ir daudzi tukši, deklaratīvi panti par okupācijas, genocīda noliegšanu, vardarbīgu valsts varas gāšanu, terorisma atbalstīšanu, karoga zaimošanu, teritoriālās integritātes aizskārumu, bet nav panta par valsts nodevību, un valdība var pieņemt jebkādus lēmumus.

Latvijas vēsturē vieni no slavenākajiem ir šie Ulmaņa mierinošie vārdi: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!” Kas aiz tiem sekoja? Vai viņš palika savā vietā? Nepalika. Plānoja doties ar vilcienu uz Šveici, domājot, ka brauks baudīt mierpilnu pensiju, taču nokļuva Krasnovodskā. Tāpēc ka bija latvietis un kā tāds domāja, ka var noslēgt godīgu un izdevīgu vienošanos ar nelabo.

Vēsturnieks Arveds Švābe, rakstot par Kurzemes hercogistes “pievienošanos” Krievijai 1795. gadā, teica, ka muižnieki cerējuši ne tikai uz savu tiesību aizsardzību no Krievijas puses, viņus vilinājušas arī karjeras iespējas plašajā Krievijā. No visa landtāga tikai divi muižnieki balsoja pret, jo tas nesakrita ar viņu priekšstatiem par uzticību Tēvzemei.

Vai 1940. gadā “Tautas Saeimas” deputāti rīkojās patriotiskāk? Tur nebija pat šo divu deputātu, kas balsotu pret! Un arī pašreizējā Saeima principiāli neatšķiras no 1940. gada “Tautas Saeimas”.

Vai tad arī Latvijas ierēdņus nevilina Eiropas mēroga karjera? Vai latviešus nevilina iespēja piesaistīt, saņemt un izlaupīt Eiropas fondu finansējumu? Vai viņiem ir labāks priekšstats par patriotismu nekā Kurzemes muižniekiem un “Tautas Saeimas” deputātiem? Labāks tas noteikti nav.

Latvijas ierēdnis vienmēr ir bez iniciatīvas, vienmēr čakls “mājas darbu” izpildē, vienmēr bailīgs pateikt vai izdarīt kaut ko nepareizu, kaut ko tādu, ko nenovērtēs “Eiropa”. Vienmēr gatavs pateikt, ko no viņa sagaida, nevis ko viņš kā pilsonis un patriots domā vai kas viņam bija jādara vai jāsaka. Viņš visu laiku izliekas, lai izskatītos dabisks.

“Eiropā” ir pieraduši, ka latvieši visam piekrīt. Viņi nebaidās, ka uz jautājumu: “Kā ir ar jūsu cukurfabrikām?” viņi no latviešiem saņems atbildi: “Ziniet, mēs visas iepriekšējās modernizējām un Latgalē uzcēlām vēl trīs!”

Viņi nebaidās, ka uz jautājumu: “Kā ir ar jūsu zivju kvotām?” viņi no latviešiem saņems atbildi: “Ziniet, mēs ļaujam saviem zvejniekiem nozvejot tieši tik daudz zivju, cik viņiem ir nepieciešams!”

Viņi nebaidās uz jautājumu: “Kā ir ar jūsu bēgļu kvotām?” saņemt no latviešiem atbildi: “Ziniet, visa mūsu bēgļu kvota ir noslīkusi Vidusjūrā!”

Visi šie latviešu ierēdņi ir zombiji, viņiem nav savas gribas, viņi pilda svešas pavēles, viņi nedomā, vai tas ir slikti vai labi. Viņi melo tautai. Un šī ir Latvijas valsts aparāta mūžīgā iezīme.

Kā Latviju 1939.–1940. gadā okupēja, pa pastu piesūtot “savstarpējās palīdzības paktu” un pēc tam prasību mainīt valdību, tā arī 2015. gadā Latvijai pa pastu atsūtīja ultimātu par bēgļu uzņemšanu un Latvijas valdība to akceptēja. Protams, neatklājot – kādi ir bijuši šī ultimāta nosacījumi, kādēļ Latvijai tie bija pazemīgi jāpieņem…

Un tā ir bijis gandrīz vienmēr. Kādi bija tie vējrāži, kurus Latvijas oficiālā vara pašlaik idealizē un ceļ pieminekļus, spilgti izgaismo šis citāts no Pētera Zālītes grāmatas “Kā Latvija tapa”:

“Pat vēl 1917. gada oktobrī kāda Goldmaņa kga dzīvoklī noturētā Nacionālās Padomes dibināšanas sapulcē vēlākais ministrs Meierovics aprāja tos, kas uzstājās par neatkarīgu Latviju, un kad vairāki viens pēc otra par to dedzīgi uzstājās, kā, piem., Akuraters, Skalbe, P. Zālīte u.c., tad Meierovics nolika sapulces vadību un – aizgāja. [..]

Kad nu sapulce Z. Meierovicam par savu nodomu stāstīja un viņu lūdza, lai tas Ķijevā Nacionālpadomes vārdā uzstātos par neatkarīgas Latvijas ideju un aizstāvētu neatkarīgu Latviju, tad Zīgfrīds Meierovics par tādu prasību pārsteigts atbildēja: “Es to nevaru.” Sapulcē iestājās uz acumirkli klusums un it kā sastingums. Visi bija pārsteigti.

Z. Meierovics to manīja, sāk stostīties un runāt: “Es, es personīgi,” (neizrunā visa teikuma, nesaka, ko viņš īsti personīgi domā; domāja laikam, ka viņam tur personīgi nekas nebūtu pretī, bet neuzdrošinās to tomēr izsacīt) un tad turpina: “bet tā frakcija (t.i. Zemnieku Savienība), kas mani ir sūtījusi, ir pret neatkarīgu Latviju, viņa ir par fēderāciju (savienību) ar Krieviju.”

Sapulcē tas bija pērkoņa spēriens no zilām debesīm. Viss, kas “sapņots”, viss, kas darīts, likās izgaistam, neatkarīgas Latvijas zvaigzne nogrimstam. Bet drīz sapulcē pacēlās balsis un protestēja pret tādiem Zīgfrīda Meierovica un Zemnieku Savienības ieskatiem. Tie atkal bija dzejnieki, “sapņotāji”, ideologi, kas dedzīgi uzstājās par neatkarīgu Latviju, radīja sajūsmu, lika atspīdēt atkal neatkarīgas Latvijas zvaigznei, rādīja vienīgo īsto ejamo ceļu un novērsa visus no “realpolitiķu” maldu ceļa.

Zīgfrīds Meierovics, to redzēdams, vēl mēģina aizstāvēties un, teikto atkārtodams un papildinādams, saka: “Es to nevaru, jo tā frakcija, kas mani dēlēģējusi, ir pret neatkarīgu Latviju, viņa ir par fēderāciju ar Krieviju, it īpaši Skubiņš, Brēmers un Ulmanis ir pret neatkarīgu Latviju, viņi ir par fēderāciju ar Krieviju, un viņiem pie zemniekiem ir liels iespaids.””

Tālāk Zālīte citē Jāni Akurateru, kurš norāda attiecībā uz Meierovicu: “Gadu vēlāk šis pats “polītiķis” jau pieņēma labprāt neatkarīgas Latvijas ārlietu ministra posteni.”

Reti kurš zina, ka “Latvijas vārdu pasaulē” nesa arī slavenais režisors Alfreds Hičkoks. Latviešu diplomāta attēlojums filmā “Ārzemju korespondents” noteikti nepieder pie glaimojošiem. Filmu var atrast internetā, un interesenti var aplūkot “būtni”, sākot no 16’28”.

Ir attēlots absolūts ūberkretīns, kurš kaut kādā veidā ir ticis uz starptautisko miera konferenci, taču pilnīgi nav skaidrs, ko viņš tur dara, jo nesaprot nevienu vārdu nedz angliski, nedz franciski, nedz vāciski (acīmredzot alūzija uz sabiedroto trūkumu).

Taču aktieris Edijs Konrads mokās arī ar latviešu valodu (un tas ir tipiski latviski!). To, ko viņš runā, par latviešu valodu atzīt ir visai grūti. Var saprast tikai atsevišķus teikumus un vārdus. “Es esmu Latvijas miera reprezentatīvs.” Var saprast, ka sieviete, kurai viņš saka komplimentu, ir “skajīsta”.

Vizuāli latviešu diplomāts neizskatās kā tipisks latvietis. Iespējams, šī ir alūzija uz Zigfrīdu Annu Meierovicu. Tā kā komunikācija neveidojas, lai glābtu kutelīgo situāciju, galu galā latviešu diplomāts tiek neitralizēts ar glāzi grādīgā dzēriena. Nu, protams, “vodka – connecting people”. Mazajam latvietim dod knupi, pieaugušajam – šmigu.

Hičkoks turklāt ir amizanti kreatīvs. Viņa radītais varonis pateicas par dziru ar vārdu “latibo”. Tas nav krievu “spasibo”, bet nav arī “paldies”. Tālāk latviešu diplomāts turpina uzvesties kā mēbele, kura neko nesaka, bet ir tikai kaut kur klāt un kaut ko vēro, un parādās vēl pāris epizodēs…

Ko šie manis pieminētie stāstiņi nozīmē projekcijā uz mūsdienām? Kā varam redzēt zviedru režisora 2001. gadā uzņemtajā filmā “Buy Bye Beauty”, Latvija tajā attēlota kā prostitūcijas zeme, kur latvju meitas aizrautīgi palien zem jebkura, kurš vien labi maksā, bet latvju dēli policijā piesedz šo rūpalu. Taču šie ir tikai ziediņi salīdzinot ar to politisko prostitūciju, kas valda Latvijā kopš izseniem laikiem.

Daži prostitūti tiek gan pie viņu vārdos nosauktām ielām, gan pieminekļiem viņiem par godu. Piemineklis Ulmanim jau stāv Ārlietu ministrijas ēkas priekšā. Tagad ceļā uz valsts simtgadi Tukuma novads dāvās Latvijai Zigfrīda Annas Meierovica pieminekli. Un pareizi, jo Ulmaņa un Meierovica laiki sen pagājuši, bet “mentalitāte” ir palikusi.

Latviju neviens nepasargās no zaļo cilvēciņu parādīšanās, jo Latviju neviens nevar pasargāt no pelēkajiem cilvēciņiem. No visiem nodevējiem, kolaboracionistiem un vienkārši konformistiem, dažādu grantu, stipendiju un citu pabalstu saņēmējiem, kas par zināmu naudas summu izdarīs visu, ko prasa pasūtītājs.

Pašlaik pats bīstamākais Latvijas valstij ir iedzīvotāju izspiešana uz ārzemēm, savu iedzīvotāju “nogriešana” un mēģinājums pārstādīt svešiniekus mūsu zemē. Tā ir nezāļu sēšana kviešu laukā. Tā ir kviešu dedzināšana bez mazākām izredzēm atjaunot tīrumu pat ja ne labāku, kā bijis, tad vismaz ne sliktāku.

Taču latvietis vai nu baidās par to atklāti runāt, vai vienkārši to neredz, jo vidusmēra latvieša uzmanība tiek pastāvīgi novērsta no šiem aktuālajiem jautājumiem. Nepārtraukti tiek aktualizēti jautājumi, kurus jau sen varēja atrisināt, vai tiek izdomāti jauni.

Piemēram, jau divdesmit piecus gadus tiek diskutēts par to, “vērt vai nevērt, pētīt vai nepētīt čekas maisus”. Skaidrs, ka atvērt un pētīt. Taču atkal nekas netiek darīts, un tiek vien prātots. Visu laiku tiek piesaukti, piemēram, dzimumu līdztiesības un vienādas darba samaksas jautājumi, it kā tā būtu pirmā desmitnieka problēma. Lielākoties tā ir tukša darbības imitācija.

Tiek aktualizēts tik daudz problēmu, ka šajā juceklī vidusmēra latvietim nav iespējams noteikt prioritātes un koncentrēties uz patiešām svarīgām lietām. Tas ir kā detektīvfilmā, kur radio tiek ieslēgts skaļāk, lai nozieguma izdarīšanas brīdī neviens nedzirdētu šāvienu (vai vismaz tas nebūtu tik skaļš) vai apslāpētu kautiņa troksni. Un tā nav nejaušība, bet absolūti apzināta darbība, tā ir manipulēšana ar vēlētāju un pilsoni.

Tomēr pārsvarā šīs sekundārās problēmas izpilda politiska grabuļa funkciju. To pakratot, tautas uzmanība tiek novērsta no kaut kā primāra. Tā, piemēram, tiek meklēta krievu piektā kolonna, nepamanot, ka pa šo laiku ir izveidojusies krietni bīstamāka latviešu piektā kolonna, kas pa kluso iznīcina šo valsti.

Ja pēc neatkarības atjaunošanas iznīcināja rūpniecību naivā cerībā, ka padomju laika migranti brauks prom (un tie nekur neaizbrauca!), tad pašlaik Latvijas valsts zemais ekonomiskās attīstības līmenis un mazie pabalsti jau pilnīgi oficiāli tiek pasniegti kā tāds sasniegums, ka “bēgļi” jeb “patvēruma meklētāji” pie mums parādās uz īsu laiku un uzreiz tālāk dodas uz Vāciju lielāku sociālo pabalstu meklējumos. Visi latvieši atviegloti uzelpo…

Smadzeņu skalošanas paņēmieni ir dažādi, un vislabāk šos paņēmienus var izsekot epopejā ar iekāpšanu Eiropas Savienībā un eiro ieviešanu. Šeit nav runas, vai tas bija labi vai slikti, runa ir par to, kā tas notika un kāda ir bijusi sabiedrības iesaistīšanās pakāpe lēmuma pieņemšanā.

Vairāk nekā skaidrs, ka Latvijas darbaļaužu kolektīvi un arodbiedrības nerakstīja garas un plašas vēstules valdībai ar prasību līdz nākošās piecgades sākumam ieviest eiro un stiprināt Latvijas ekonomisko izaugsmi. Valdība atnāca pie tautas un pa radiofonu un tālrādi teica, ka ir jāievieš eiro Latvijas lata vietā.

Daudziem tas nepatika, jo lats ir ne tikai Latvijas simbols, kā tas varētu būt gadījumā ar dzintaru vai Dziesmu svētkiem, bet tas ir absolūtais valstiskuma simbols. Visus padomju gadus cilvēki glabāja ne tik daudz Latvijas karogus, cik latu banknotes un sudraba monētas.

Atmodas gados, kad ekonomiskās krīzes apstākļos bija nauda, bet nebija, ko pirkt, arguments par to, ka “Latvijai bija sudraba nauda, bet pašlaik ir koka rublis”, bija visai spēcīgs arguments par labu mūsu ekonomiskajai patstāvībai un secīgi – arī neatkarībai.

Tad atskan balsis, kas pieprasa izlemt Latvijai tik svarīgu jautājumu referenduma ceļā. Un šeit sākas atklāta pretestība. Kāds nopelniem bagātais eksperts politisko uzpirksteņu spēlēs, vārdā Valdis Bobrovskis, latviešus pamāca, ka, balsojot 2003. gada referendumā (neatkarīgi no tā, “par” vai “pret” iestāšanos), latvieši jau toreiz automātiski nobalsojuši par eiro kā vienotu valūtu un tā ieviešana ir tehnisks jautājums. Nekāds referendums nav pieļaujams, un tas arī nenotiks.

Vispār gan 2003. gadā Latvijas pilsoņiem bija uzdots konkrēts jautājums “Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?”, un ne par ko citu tur nebija jautāts. Ja, kā apgalvo eksperts Bobrovskis, šis vienkāršais jautājums ietvēra arī citas sarežģītas konsekvences, tad angļu juristi šādu voluntāru vienpusēju paplašināšanu nosauktu par fraud, inteliģenti cilvēki par krāpšanu, bet vienkārši ļaudis par šmaukšanos.

Bet – ne latvieši. Latvijas pasīvā vēlētāja īpatnība ir tā, ka, ja nu eksperts Bobrovskis ir pateicis, ka Eiropas Savienība nav deguns un puņķi atpakaļ neiešņauksi, tad neko, jāmeklē kaut kāds kabatlakats ar tautisku rakstu un higroskopiska veste asaru uzsūkšanai.

Tālāk sākas īsts cirks smadzeņu skalošanas jomā. Kaut kas negatīvs sabiedrības izpratnē tiek pasniegts kā pozitīvs, kaut arī vienam ar otru nav nekādas iekšējas korelācijas. Piemēram, kāds medijs vienā rakstā vēsta, ka nospiedošais sabiedrības vairākums ir pret eiro ieviešanu, un tas pats medijs vienlaicīgi apsveic Latvijas iedzīvotājus ar skaistāko viena eiro monētu Eirozonā.

Nu, kā mēs varam “abižot” mūsu izcilos dizainerus? Re, tie atkal nes Latvijas vārdu pasaulē un izpelnījušies atzinību! Mūsu tautiešiem patīk, ka viņiem glaimo. Nebrīnīšos, ja kāds Latvijas politiķis parakstīsies uz savām bērēm rītdien ar noteikumu, ka viņa zārks būs skaistākais pasaules vēsturē. “Vanity, definitely my favorite sin…”

Pēc lētas glaimošanas pārejam pie stereotipu veidošanas. Runa ir pa tādu eksotisku fenomenu kā “sabiedrībā pazīstamās personas” (“SPP”). Šīs cilvēku sugas pārstāvji parasti izceļas uz kopēja fona ar kaut kādiem talantiem, pietiekami lieliem, lai gūtu atzinību kādā lauku zaļumballē, taču nepietiekami lieliem, lai gūtu starptautisku atzinību un ar to pelnītu pienācīgu naudu (ar ļoti retiem izņēmumiem).

Mūžīgi pusbadā, izsalkuši un alkstoši arī pēc slavas, atzinības un prestižas vietas sociālajā hierarhijā, tie ne pārāk daudz saprot no tā, ar ko pelna naudu, un galīgi neko nesaprot no politikas. Taču katram no viņiem ir kaut kādi kredīti, un lieka naudiņa neskādē.

Šīs “SPP” – dzejnieki, komponisti, svarcēlāji, dziesminieki, laika ziņu diktori, žurnālisti, biologi, ārsti, mācītāji – ir gatavas iestāties jebkurā partijā vai iesaistīties gandrīz par jebkuras idejas popularizēšanu, galvenais, lai par to tiktu pienācīgi samaksāts. Nauda nesmird. Un šīm personām esot, ko teikt.

Kā mēdza teikt Orsons Velss: “Vairums cilvēku ir pietiekami labi audzināti, lai nerunātu ar pilnu muti. Taču vairums cilvēku nav pietiekami labi audzināti, lai nerunātu ar tukšu galvu.” Par spīti norādītajam trūkumam, šiem cilvēkiem tiek maksāts par kaut kāda pasūtītājiem izdevīga viedokļa paušanu (formāli skaitās, ka “SPP” pauž pilsonisko nostāju).

Tā kā Latvija esot zeme, kas dzied, pievērsīsimies dziesminiekiem, taču šoreiz ieklausīsimies nevis meldijās, bet vārdos, un ieskatīsimies darbos. Sāksim ar latviešu izcilāko dziesminieku, kurš apstrīdēja Satversmes tiesā likumu, par kuru pats balsoja Saeimā.

Uz tiesneša jautājumu: “Kā tas tā varētu būt, ka jūs balsojāt “par” un šobrīd vēršaties Satversmes tiesā?” dziesminieks, ne aci nepamirkšķinājis, atbild: “Tas ir interesants jautājums no jūsu puses. Nu jā… te ir tā sauktā frakciju disciplīna. Es pat nemaz neiedziļinājos tajos, jo mani tas neinteresēja, šie finansiālie jautājumi.”

Citur šis dziesminieks apgalvojis, ka viņš nav nedz jurists, nedz finansists, viņš tikai spiež pogas un neko nesaprot no jautājumiem, par kuriem balso. Nē, es, protams, saprotu, ka, sēžot pie klavierēm, ir jāspiež pogas, bet ko tu dari Saeimā, ja tu neesi nedz jurists, nedz finansists un vispār nesaproti, ko tu tur dari? Taču tā tas pie latviešiem ir pieņemts.

Kā redzams, teksti un darbi ir dīvaini un pretrunīgi. Un – jābrīnās –, bet šādiem cilvēkiem ir kaut kādi fani, kuriem atslēdzas smadzenes, kad tie vēro savu elku un ģībst no sajūsmas. Faniem ir svarīgi “būt ar savējiem”, un, ja savējais kaut ko atbalsta, tad ir vērts ieskatīties, ieklausīties un izdarīt tā, kā guru saka.

Pašiem nav jādomā ar galvu. Mums te nav Izraēla, par kuru mēdz teikt, ka tur ir septiņi miljoni premjerministru. Mēs ar grūtībām atrodam vienu, un arī tam bieži vien jau sen ir beidzies derīguma termiņš.

Tad iesaistās latviešu politologi, kuriem ar vēsturi un futuroloģiju ar retiem izņēmumiem ir riktīgi pašvaki, taču viņi ar entuziasmu, kas nebūt nav mazāks par “SPP” piemītošo, komentē notiekošo (krieviski ir labs vārds “политолухи”). Viņi gan ir neitrāli, viņi ir vērotāji.

Līdzīgi kā Vilis Nukšs pēta peļķes un ieskatās lietus mākoņos, viņi vēro politikas zīmes, apkopo Saeimas kuluāru ticējumus, un cenšas pareģot vēlēšanu rezultātus dažas stundas pirms oficiālo rezultātu paziņošanas, veicot “exit poll” aptaujas.

Viņiem piemīt unikāla spēja pateikt kaut ko acīmredzamu par “fait accompli”, kas jau ir noticis, un neko nepateikt par to, kas latviešus sagaida nākotnē. Jo Latvijas politikā ir kā Eirovīzijā – “everything can happen”. Taču parasti politologi tikai mierina, ka nekas traks nenotiks, jo tas notiek visur Eiropā.

Un visbeidzot – kārtējās sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultātu paziņošana. Obligāti tieši tādā tonī, kā to dara LTV1 “Panorāmas” diktori. Valdība grib ieviest eiro (“Mammu, es gribu būt labs haltūrists!”), sabiedrība tam pretojas (“Nu kā tā var?”). Viss ģeniālais ir vienkāršs (“Individuāli, profesionāli”).

Notiek aptauja, un diktors latviešiem možā balsī pārliecinoši ziņo (“Nu tas ir labi!”), ka (1) latvieši, (2) rīdzinieki, (3) ar augstāko izglītību, (4) ar labu ienākumu līmeni – gandrīz visi (95%) ir par eiro ieviešanu, savukārt (1) nelatvieši (lasi: krievi), (2) tie, kas nav rīdzinieki (lasi: no Daugavpils), (3) ar vidējo vai nepabeigtu vidējo izglītību (lasi: bezmaz vai nu analfabēti), (4) ar zemu ienākumu līmeni (lasi: sociāli nelabvēlīgi cilvēki) ir pret eiro ieviešanu.

Kā uz to reaģē vidusmēra latvietis? Viņš ir ar savējiem. Viņš ir ar latviešiem. Viņš ir par izglītību. Viņš tiecas uzlabot savu dzīves kvalitāti un līmeni. Pat, ja viņš nesaprot, kas notiek, to noteikti zina kāds ar augstāku izglītību, kāds no tiem, kas piedalījušies aptaujā un pateikuši pārliecinošu “Jā” eiro ieviešanai.

Nē, latvietim izvēle ir skaidra. Viņš nevar skatīties uz lietām un politiskiem procesiem tā, kā to dara provinciāls mazizglītots aprobežots krievs, kas dzīvo savā impēriskajā Kremļa kontrolētajā informācijas telpā un ir naidīgi noskaņots pret Latviju, staigā pa rajonu “treņikos” un grauž “semkas”.

Te nu demokrātijas esamības efekts sasniegts! Tautas modrība ir iemidzināta, taču eiro – tas nav vienīgais jautājums, kas ir jārisina valdībai, attiecīgi propagandas pūliņi ir jānostiprina. Pirmajās dienās pēc eiro ieviešanas seko ziņas par to, ka nevienam nav bijis nekādu grūtību paralēli norēķināties divās valūtās, nekur nav bijis rindas, ja kāds gribējis apmainīt naudu.

Pēc sešiem mēnešiem latviešiem tiek stāstīts par to, ka cilvēki ir pieraduši pie eiro un tagad vairs nepārrēķina visas cenas atpakaļ latos. Pēc divpadsmit mēnešiem latviešiem priecīgi ziņo, ka nekāds cenu sadārdzinājums neesot noticis (statistikas līmenī) un attiecīgi – “Lai top slavēta Latvijas valdība par laimīgu eiro ieviešanu”!

Turklāt latvieši ir gatavi atkal un atkal izmēģināt to pašu grābekli, uz kura uzkāpt. Neraugoties uz īslaicīgiem atjēgas brīžiem, latvieši atkal un atkal ir gatavi nobalsot par dažādiem mūslaiku komunistiem, kuru programmās, ja tās var tā nosaukt, ir tikai trīs punkti.

Pirmais – mēs noķersim un sodīsim visus zagļus un citus tautas ienaidniekus, jo tikai viņu dēļ mēs dzīvojam slikti. Otrais – visu nozagto un ne tikai mēs godīgi sadalīsim visiem un vispār dzīvosim nevis pēc likuma, bet pēc misijas. Trešais – un tad arī mēs visi dzīvosim laimīgi!

Jūs, protams, atceraties primitīvo populistu Eināru Epši, kuram nebija nekādas ekonomiskās programmas, nekāda skaidra rīcības plāna. Viņam bija tieši šādi lozungi. Dažus gadus viņš ākstījās – un daākstījās. Bet pagāja daži gadi – un latviešu tauta ir gatava balsot par atkal jauniem komunistiem, turklāt vēl tādiem, kam nopakaļ velkas kriminālas saites, saistība ar Krievijas dienestiem un ko tik vēl ne…

Es, kungi un dāmas, esmu patērējis daudz jūsu laika. Šo to no tā, ko esmu jums šodien pastāstījis, jūs jau bijāt zinājuši. Šis tas jums bija zināms, bet nedaudz citā – tā sacīt, oficiālajā, parastajā, standarta – versijā. Šo to dzirdējāt pirmoreiz.

Bet vienalga jums ir divi jautājumi, ko jūs vēlaties man uzdot. Ikviens no jums.

Pirmais jautājums – kāpēc jums vajadzēja tērēt savu laiku, lai uzzinātu to, bez kā, jūsuprāt, lieliski varējāt iztikt? Jā, jums bija interesanti, vismaz ik pa brīdim. Jā, jūs paplašinājāt savu redzesloku par zemi, kurā vēlaties strādāt, un tās iedzīvotājiem, arī par vēsturi. Bet mierīgi varējāt bez tā iztikt, vai ne? Jūs taču esat pārliecināti, ka tāpat esat pietiekami gudri un zinoši.

Un otrs jautājums – kāpēc jums vajadzēja samaksāt piecciparu honorāru par to, lai jūs tērētu šo te savu dārgo un svarīgo laiku maznozīmīgai, nejēdzīgai nodarbei? Jā, jā, tieši tāda tā jums pagaidām šķiet, kāda runa.

Un vēl jūs nedaudz bažījaties – kā jūs par šiem tēriņiem atskaitīsieties saviem akcionāriem, kaut gan tieši viņi bija tie, kas lika jums mani uzklausīt, un daži no viņu pārstāvjiem ir arī jūsu vidū.

Es atvieglošu jūsu situāciju un atbildēšu uz šiem jautājumiem, pirms tie vēl ir izskanējuši. Šī informācija ir tā, kas ļaus jums pa īstam saprast, kur jūs atrodaties un kā jums jārīkojas, ja jūs vēlaties sasniegt to, kas jums nepieciešams, – vai kas jums šķiet nepieciešams. Tā ir augsnes, melnzemes kaudze, no kuras izaugs jūsu sapratnes asni.

Vispirms saliksim pa plauktiņiem. Jūs dzīvojat valstī, kur paši pamati ir uzbūvēti uz meliem, izlikšanos. Jau no pašiem pirmsākumiem. Vai, izsakoties politkorekti, – uz faktu interpretāciju, kas ir attiecināta uz pilnīgi visu. Cilvēki šeit jau izsenis mēģina izdomāt sev citu, labāku un cildenāku vēsturi, lai līdz ar to paši sev šķistu labāki un nozīmīgāki.

Bet tas nav nekas īpašs. Absolūti nekas īpašs. Pasaulē ir ne mazums valstu, kur viss ir tieši tāpat un vēl daudz sliktāk. Atklāšu jums noslēpumu – pasaulē, ļoti iespējams, vispār nav nevienas valsts, kur būtiska daļa oficiālās vēstures nebūtu balstīta uz mītiem, leģendām un vienkārši pasaciņām. Meliem, ja runātu skaidru valodu. Kāpēc lai šī valsts būtu izņēmums?

Taču, ja jūs rūpīgāk atsauksiet atmiņā manis stāstīto, jūs piekritīsiet, ka šī valsts… Lai gan nē, nevis šī valsts, bet šī teritorija… Valsts šajā teritorijā ir pastāvējusi dažus nieka gadu desmitus, pirmoreiz izrādījusies nespējīga pat pamēģināt sevi aizstāvēt, otrreiz… nu, domāju, drīz mēs redzēsim, kā būs otrreiz, un varam to pietiekami droši prognozēt. Diemžēl vai par laimi – kā nu kuram…

Tātad, dāmas un kungi, – ja jūs atcerēsieties stāstīto un padomāsiet, jūs piekritīsiet, ka šī teritorija ir īpaša tādējādi, ka tās iemītnieki ir regulāri nodarbojušies ar to, ko visprecīzāk būtu nosaukt par vienošanos ar nelabo. Ar sātanu, ja jums tā labāk patīk.

Ko tas nozīmē? Varbūt jūs arī neesat lasījuši vecmodīgo, garlaicīgo, nesaprotamo “Faustu”, bet noteikti zināt jau kopš laiku laikiem stāstītos stāstiņus par to, kā nelabais cilvēkam piedāvā visādus labumus apmaiņā pret viņa dvēseli, cilvēks piekrīt, kādu laiku viss ir labi, bet pēc tam viss kļūst ļoti slikti un slikti arī beidzas.

Šeit cilvēki to ir darījuši regulāri. Tāda viņiem, ja tā var teikt, ir nacionālā tradīcija. Viņi ik pa laikam ir vienojušies gan ar to sātanu, kas parādās, tā sacīt, kaut kur no malas, gan ar to, kas viņos pašos iekšā. Te viņi ir pieslējušies vieniem, te otriem, te trešiem, – atkarībā no tā, kuri viņiem ir kaut ko pasolījuši.

Nelabais te ir parādījies visādos veidolos – vācieši, krievi, zviedri, poļi, uz brītiņu pat franči, tad sarkanie, baltie, brūnie un pelēkie, kad komunisti, čekisti, jau mūsdienu specdienesti, stratēģiskie partneri, Brisele, Strasbūra… Lai kādā veidā viņš parādītos, šeit vienmēr bijis pietiekami daudz ļaužu, kas labprāt viņam pārdevās. Sadarbojās, kolaborēja.

Kas ir interesanti, šīs teritorijas iedzīvotāji – acīmredzot paši savam dvēseles komfortam, kam gan citam – sacerēja pat milzum daudz pasaku par savām attiecībām ar nelabo. Kopīgs šīm pasakām ir viens – pavisam parasts, neizdevies šīs teritorijas iedzīvotājs slēdz derību ar velnu, un galu galā viņam izdodas velnu kaut kādā veidā apmānīt, piekrāpt, izrādīties gudrākam un līdz ar to arī uzvarēt.

Reālajā dzīvē, kā tas pietiekami skaidri izriet arī no manis stāstītā, viss faktiski vienmēr ir beidzies citādāk. Bet šie cilvēki nekad nav bijuši gatavi mācīties no vēstures. Tā vietā viņi pārmelo sev vēsturi un tic šai pārmelotajai versijai, jo tā ļauj viņiem turpināt rīkoties tāpat, kā ir rīkojušies viņu senči simtiem un simtiem gadu.

Kāpēc viņi tā rīkojas – kas to var zināt. Vergi, kalpi, dzimtcilvēki ar attiecīgām dvēselēm – attaisnojumus var atrast visdažādākos. Bet tas patiesībā nav svarīgi. Vismaz jums noteikti ne. Svarīgi ir saprast – šeit dzīvo un šeit valda cilvēki, kuri lielākoties ir gatavi sadarboties ar nelabo, lai kādu formu viņš arī pieņemtu.

Viņi ir gatavi sadarboties, un viņi vienmēr spēj atrast attaisnojumus savai rīcībai – jebkurai rīcībai. Turklāt šī attaisnojumu atrašana viņiem ir izkopta tiktāl, ka sadarbojoties viņi spēj pat, tā sacīt, skriet lokomotīvei pa priekšu. Tas nozīmē – no viņiem pat neprasa tik intensīvu, tik enerģisku, tik entuziasma pilnu sadarbību, kolaborāciju, uz kādu viņi ir gatavi.

Savā sadarbībā viņi vienmēr ir bijuši gatavi nodot pat tos, ko viņu tābrīža kungi nemaz neprasa nodot, un atteikties no tā, kas viņu tābrīža saimniekiem nemaz nav šķitis nepieciešams. Un, protams, viņi arī enerģiski nodod, pārdod un atsakās no daudz kā tāda savējā, ko citi līdzīgās situācijās patur sev, jo tas šiem citiem ir svarīgs un nozīmīgs…

Tā, es skatos, ka dažiem no jums sāk parādīties nojausma, ka varbūt laiks arī nemaz nav tik velti iztērēts, ko? Jā, jums taisnība – šī ir teritorija, kur, prasmīgi izmantojot šo vietējās populācijas īpatnību, ar salīdzinoši nelieliem resursiem var sasniegt lieliskus rezultātus.

Vajag tikai radīt attiecīgus apstākļus – un vietējā populācija, ieskaitot tās valdītājus, tos, kas sevi sauc par “valstsvīriem” un “politiķiem”, metīsies pati izpildīt jūsu vēlmes un vajadzības.

Vēl vairāk, savā kolaborācijā viņi ies tik tālu, ka izpildīs ne tikai to, kas jums ir vajadzīgs, bet vēl daudz, daudz vairāk – pat to, kas jums varētu šķist neiespējams un neizdarāms. Turklāt viņi to darīs paši, un vēl vairāk – viņiem pat prātā neienāks, ka viņi pilda kāda plānu un ieceres.

Nē, viņi to darīs ar svētu pārliecību, ka to visu veic paši savās interesēs un vajadzībās – ka dzīve ir tāda, kāda ir, un ka attiecīgajā situācijā viņi racionāli izvēlas labāko, prātīgāko variantu. To, kas dod cerības uz sekmīgu tālākpastāvēšanu. Jā, viņi ir izdomājuši pat speciālu terminu – ilgtspējība…

Ko jūs, kungi un dāmas, vēlaties šajā teritorijā panākt? Ne jūs, ne jūsu akcionāri neesat man to stāstījuši, bet tas tāpat ir skaidrs.

Atvainojiet, bet jūsu jaunuzbūvētais koloss stāv uz trauslām māla kājām. Tirgū, kur ir vēl pārdesmit spēlētāju, tas, visticamāk, nav dzīvotājs. Jūs arī paši labi zināt, ka Bolivārs nevar panest divus, bet, ja divus tomēr var, tad divus desmitus noteikti ne.

Varbūt jūs paši to nesaprotat, varbūt jūs šāds situācijas raksturojums pat aizvaino. Atvainojiet, bet man tas ir diezgan vienaldzīgi, situācija nemainās no tā, vai kāds jūtas vai nejūtas aizskarts. Jūsu akcionāri situāciju zina, un vēl jo labāk to zina, tā sacīt, jūsu akcionāru akcionāri.

Un tātad – ko jūsu milža uz māla kājām saimnieki vēlas? Nu, ko gan vēl – viņi vēlas tikt vaļā no visiem konkurentiem šajā teritorijā, no kuriem vien kaut teorētiski ir iespējams tikt vaļā. Jā, un viņi, protams, to grib izdarīt uz sveša rēķina. Tā, lai viņiem pašiem būtu jātērējas iespējami maz.

Protams, un vēl arī – izdarīt ar svešām rokām. Tā, lai tiktu vainoti visi citi, bet par viņiem un par jums nevienam pat prātā neienāktu. Jā, un lai visi izdarītu tieši to, kas jums ir vajadzīgs. Varbūt pat vēl vairāk – to, par ko jūs īsti neuzdrīkstaties pat sapņot.

Citviet es teiktu – aizmirstiet, pat nesapņojiet! Bet šeit, šajā teritorijā es jums saku – te viss ir iespējams. Un tagad mēs varam parunāt par to – kā tieši jūs to varat izdarīt.”

Ieraksta beigas.”

Novērtē šo rakstu:

49
6