Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja jāizsakās par „Varu” – „Bailēm 2”, tad kopumā jāatzīst, ka šī Indriķa Latvieša grāmata ir stipri nopietnāka un lasāmāka par pirmo. Atšķirt patiesību no izdomājumiem gan, manuprāt, nav tik ļoti sarežģīti, kā rakstīts vienā atsauksmē uz grāmatas vāka nr.2, - izdomājumi (tie, kurus es par tādiem uzskatu) ļoti spilgti, vulgarizējot parāda autora viedokli par to, uz ko konkrētā persona atbilstošos apstākļos būtu spējīga, un, manuprāt, šis viedoklis nav tālu no patiesības.

Vispār šajā grāmatā ļoti precīzi (gan pēc formas, gan satura) nošķiramas nopietnās sadaļas no vulgarizētas lirikas kas, godīgi sakot, kož acīs (var jau būt, ka tas nepieciešams, lai lasītājam pielēktu, cik ļoti vulgāri ir personāži savā dziļākajā būtībā, bet nē - nav labi, "bļ…a” ir par daudz un teikumu konstrukcija...). Var jau būt, ka tas tieši vajadzīgs, lai mazāk vērīgs lasītājs pamanītu robežu, bet nu - tas tā.

Dažas grāmatas sadaļas mazliet cērtas acīs attiecībā uz vairākiem pazīstamiem personāžiem. Ne tik daudz kopumā, kā detaļās. Piemēram, biedrs Vājonis. Neteikšu, ka pazīstu viņu, bet zinu kopš 1996.gada.

Sadaļas par b.Vājoņa tieksmi uz pretējā dzimuma apgrābstīšanu, manuprāt, ir stipri pārspīlētas. Šādas domas viņa galvā, iespējams, dzima, bet praksē nevarēja tikt realizētas bez partijas akcepta. Jo b. Vājonis nevienu lēmumu savā dzīvē nekad nav pieņēmis pats.

Es personīgi esmu pārliecināts, ka arī defekācijas procesu un maršrutu līdz labierīcībām viņš iepriekš saskaņoja un gadījumā, ja saskaņotais maršruts paredzēja tualeti 2.stāvā, bet tā bija aizņemta, viņš cietās vai gāja pēc tam mainīt bikses, ja nesanāca, bet nemeklēja alternatīvu, piemēram, uzkāpjot stāvu augstāk.

Bet, jā, - visi padotie viņu atceras ar ļoti labu vārdu, jo viņš nevienam neko sliktu nekad nedarīja un nepateica. Tas nav tā kā privātajā biznesā - "bļ…a, kāda velna pēc te tā miskaste vēl nav aizvākta, mums projekts sākas pēc piecām minūtēm".

Tā ka - var jau būt, ka Āfrikā viņam ar to sekretāri arī kaut kas bija, bet diez vai viņš atļāvās to galiņu pabāzt kaut kur tālāk bez partijas vadītāja telefoniska akcepta -gan jau zvanīja tieši pirms tam, sakot, ka "esmu centimetra attālumā, gatavs iebāzt galiņu, bet vai tam ir partijas akcepts un, ja ne, tad ko darīt"?

Toties zem secinājumiem grāmatas pēdējā nodaļā es esmu gatavs parakstīties. Tas diemžēl ir mūsu lāsts - vainojama zemā izcelšanās, kā apgalvo mans fāters. Kaut gan tik ļoti zema jau viņam pašam izcelšanās nav, bet tas savukārt padara viņu par visnotaļ inteliģentu un erudītu sarunu biedru un vienlaicīgi absolūti nespējīgu konkurēt mežonīgā kapitālisma apstākļos.

Latvijas problēma gan vairs nav tik daudz tās pilsoņu kalpa daba, bet gan tas, ka vairs īsti nav ne kalpu, ne vagaru. Gandrīz visi strādātspējīgie ir prom, palikuši tie, kas dzīvo uz puslīdz stabiliem valsts/pašvaldības pasūtījumiem (kas arī, protams, kādreiz beigsies). Tā ka globāli jautājums ir pavisam cits: nevis, ko darīt/kā darīt, bet - kurp doties/paaicināt pie sevis.

Pirmais jautājums ir retorisks - Latvijā nav neviena, kas varētu pieņemt lēmumu, ko darīt un kā darīt (ja neskaita primitīvas saimnieciskas lietas naturālās saimniecības ietvaros). Otrais - paaicināt Krieviju izdzīt visus parazītus un nostādīt lietas uz zinātniskiem pamatiem?

Nešaubos ne mirkli, ka izdzīs un sakārtos. Vienīgais – tie, kas patiešām tic, ka tas ir risinājums, aizmirst vienu elementāru lietu - visus tos, kas šajā procesā aktīvi piedalīsies, pirmos (pēc tam, kad tas būs noticis fakts) aizsūtīs uz Verhoturje ciematu Dekabristu ceļā sakopt un varbūt Kamenskā Uraļskā kārtību ieviest (ja ne vēl tālāk), nevis atstās Rīgas satiksmi organizēt. Somizācijas variants? Varbūt.

Kopumā - grāmatu izlasīju, nekādus secinājumus neizdarīju, jo tā tikai apstiprināja manu viedokli. Bet, jā, - es esmu turpinājuma pircēju lokā un visiem iesaku to pašu.

Novērtē šo rakstu:

101
15