Menu
Pilnā versija
Foto

Demisionēšanas māksla

PIETIEK, S. Metuzāls · 29.01.2011. · Komentāri (27)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Traģiskie notikumi Jēkabpilī aktualizējuši jautājumu, vai atbildīgajai ministrei Lindai Mūrniecei (Vienotība, attēlā) ar demisiju jāuzņemas atbildība par notikušo. Demisijas jautājums pēc lielākiem un mazākiem skandāliem allaž muļļāts kā karsts kartupelis, tā nav tikai pēdējo dienu parādība. Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Gluži tāpat - soli pa solim - tika apgūta demisionēšanas (un nedemisionēšanas) māksla. Pirmie signāli par to, ka varbūt vajadzētu kādu no valdības ministriem nomainīt, Augstākajā Padomē parādījās jau 1991. gadā – reizē ar pirmajām nopietnajām ekonomiskajām problēmām, kurām vajadzēja atrast kādu vainīgo.

Par vienu no pirmajiem upuriem kļuva rūpniecības ministrs Jānis Oherins, kas ar premjera Ivara Godmaņa akceptu no amata tika nolidināts aizmuguriski – par savu atlaišanu ministrs uzzināja no masu medijiem. Taču parlamentam ar to nebija gana, tādēļ valdībai nācās spert radikālākus soļus un veikt reorganizāciju, samazinot ministriju skaitu – pretējā gadījumā nebija izslēgta iespēja, ka Augstākā Padome pieprasīs valdības demisiju.

Tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš vēlāk rakstīja, ka premjers I. Godmanis pārmaiņas skaidrojis tieši tā – sak, ja mēs nesāktu mainīties, Augstākā Padome mūs visus atlaistu, un tad Latvijai būtu slikti. Tiesa, mazliet vēlāk gan premjers pats esot atzinis, ka vēloties demisionēt – ieviesīšot latu un tad iešot pensijā, jo neesot taču normāli, ka ārstiem jāstaigā nopakaļ veselību sabeigušajam premjeram 24 stundas diennaktī.

Demisijas Damokla zobens virs I. Godmaņa karājās visu 1992. gadu, kad parlamentā laiku pa laikam atskanēja aicinājumi mainīt valdību. Krietni vēlāk kļuva zināms, ka jau 1992. gada rudenī R. Rikards un J. Vaivads tās pašas Satversmes frakcijas sēdē strikti iestājušies par valdības demisiju un šajā pašā sēdē arī nolemts, ka nākamajā valdībā premjers būs Ojārs Blumbergs.

Tomēr skaitliski lielākā LTF frakcija bija premjera pusē, tādēļ valdības krišana izpalika. Dažiem ministriem gan no amatiem nācās šķirties, piemēram, ārlietu ministram J. Jurkānam, kura izteikumi diez ko nesaskanēja ar oficiālo ārpolitikas kursu.

Īstais ministru „birums” sākās 1993. gadā. Jau 19.janvārī demisijas rakstu iesniedza finanšu ministrs Elmārs Siliņš – tas notika pēc tam, kad I. Godmaņa valdībai kārtējo reizi nebija pa prātam Finanšu ministrijas izveidotais valsts budžeta projekts. Ārējās tirdzniecības ministrs Edgars Zausājevs demisionēt gatavojās 1992. gada maijā, tad septembrī, bet abas reizes tika atrunāts (pēdējoreiz saistībā ar to, ka ir taču valstij jāsagādā kurināmais ziemai) un beigu beigās no amata aizgāja tikai 1993. gada februārī. Augustā viņam sekoja arī gana cimperlīgais kultūras ministrs Raimonds Pauls, kurš iepriekš no šāda soļa tāpat bija atrunāts.

1993. gada maijā lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru gan neviens neatrunāja, tieši otrādi – 4. maijā Augstākās padomes deputāti ar 62 balsīm (minimāli bija nepieciešamas 60) viņam izteica neuzticību. Pamatojums – Lauksaimniecības ministrijas politikas dēļ zemnieki zaudējot motivāciju strādāt, bet demisijas ierosinātājs bija toreizējais AP Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Kinna.

Tiesa, tika izteikta arī versija, ka faktiski notiek politiska spēle – LZS vēlēšanu kampaņas koordinators J. Kinna vēršas pret LTF pārstāvi D. Ģēģeru. Pilnā sparā neuzticības izteikšanu centās novērst premjers I. Godmanis, taču tas viņam neizdevās. Tāpat neko nelīdzēja Leonīda Kurdjumova un citu deputātu atgādinājumi, ka lauksaimniecības postā vainojams pats parlaments. „Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, izņemot Tambu Lambu, kur nav noteiktas lauksaimniecības politikas,” ironizēja deputāts, vēl retoriski pajautājot: „Ja ministrs būtu LZS sarakstā, vai viņam šodien izteiktu neuzticību?”

Kādu atbildību – un par ko?

Līdz ar to no šī gadījuma politiķi skaidri apguva vēl vienu ābeces patiesību – pirms vēlēšanām viena no ērtākajām lietām ir ministru atbildības un demisiju pieprasīšana. Tā nu jau tai pašā maijā deputāti ķērās arī pie parakstu vākšanas, lai izteiktu neuzticību arī premjeram I. Godmanim – pirmie entuziasti bija neizdevies premjers O. Blumbergs, Ģ. Krūmiņš, Martijans Bekasovs, Eduards Berklavs, Juris Bojārs, Jānis Gulbis, Pēteris Lazda, Andrejs Rešetņikovs, Valdis Šteins un Dainis Vanags. Beigu beigās tika savākts 21 paraksts, tomēr uzvarēja veselais saprāts – kāda gan jēga atlaist valdību mirkli pirms vēlēšanām?

Gadu vēlāk gan pienāca arī pirmās mūslaiku Latvijas valdības krišanas brīdis – 1994. gada 13. jūlijā V. Birkava Ministru kabinets demisionēja, no valdības koalīcijas aizejot Latvijas Zemnieku savienībai. Savukārt nākamie gadi pagāja, politiķiem dažādos veidos noskaidrojot, kādos gadījumos ir prātīgāk atkāpties, bet kādos – tomēr ne, kā arī – cik dažādas var būt atbildības, kuras vajag vai nevajag uzņemties.

Pirmais pionieris šajā ziņā bija iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis – 1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”.

Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju.”

Tiesa, pats M. Gailis vēlāk savos memuāros šos notikumus atminējās krietni citādāk: „Tad, izlaužot sienu, no Daugavpils Grīvas stingrā režīma cietuma atkal izbēga vesela grupa ieslodzīto. Tiklīdz man to paziņoja, es sapratu, ka nāksies spert demokrātiskajā pasaulē pazīstamu un vispārpieņemtu, bet pie mums vēl nepraktizētu soli – proti, vajadzēs lūgt ministru demisionēt. Uzaicināju Ģirtu pie sevis un teicu viņam, ka viņš personīgi pie notikušā nav vainojams, tomēr valdības stabilitātes dēļ viņam vajadzētu atkāpties no amata. Ģirtam tai brīdī acīs bija asaras – kāds tur brīnums, tas bija diezgan pamatīgs trieciens. Viņš teica, ka saprotot situāciju, tādēļ atlūgumu uzrakstīšot pats. Tā arī notika.”

Taču arī vēlākajos gados uz vienas rokas pirkstiem bija skaitāmas augstas amatpersonas, kuras, pat visādos veidos mudinātas, izšķīrās par posteņa atstāšanu. Pēc Bankas Baltija kraha finanšu ministra posteni pameta Andris Piebalgs, un dīvainā kārtā par šo soli atzinīgi izteicās ne tikai sabiedrotie (M. Gailis: „Andris Piebalgs ir cilvēks ar atbildības sajūtu, tikai ļoti noguris. Viņš acīmredzot jūtas vairāk vainīgs un vairāk atbildīgs šajā situācijā, nekā ir patiesībā.”), bet arī konkurenti (A. Kreituss: „Atbildība sākas no augšas, un ministram bija jādemisionē, ja šajā valstī tiek īstenots politiskās atbildības princips.”)

1997. gadā pēc Talsu traģēdijas, kad, salūstot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlāja strēlei, gāja bojā bērni, iekšlietu ministrs Dainis Turlais gan atkāpās, taču nāca klajā ar jaunu atbildības skaidrojumu – viņš, lūk, uzņemoties tikai morālu, bet ne politisku atbildību. Un atradās politiķi, kas arī šādu skaidrojumu novērtēja atzinīgi – piemēram, kristīgo demokrātu pārstāvis Māris Vītols paziņoja: „Ģirts Kristovskis pats nesargāja cietumu. Ja Dainis Turlais atkāpjas pats, viņa politiskā autoritāte necietīs, tas tikai norādīs, ka viņš ir izpratis situāciju.”

Tomēr visaugstāko patētikas lidojumu demonstrēja premjers Andris Šķēle, demisionējot no amata tā paša 1997. gada sākumā: „Politiskā elite un Valsts prezidents ir izteikuši nepārprotamas šaubas par valdības veidošanas morālajiem principiem. Manuprāt, bezatbildīgie un pilnīgi nepamatotie apvainojumi ir pārāk smagi, lai es bez pārliecinošas Saeimas un Valsts prezidenta uzticības turpinātu strādāt šajā augstajā amatā. [..] Tiek teikts, ka it kā manis dēļ deputātiem ir bijis jāiet pret saviem ētiskajiem ideāliem un morāli. Es gribu pateikt skaidri – manis dēļ deputātiem nav nepieciešams iet pret saviem principiem, manis dēļ nav jāsaglabā šī valdība, manis dēļ Ministru prezidents var būt cits.”

Ieguvēji un zaudētāji

A. Šķēles gadījumā demonstratīvā demisija bija labi pārdomāta, un politiķis premjera krēslā atgriezās atkal. Arī V. Birkava valdības demisijā plusu izrādījās vairāk nekā mīnusu – piemēram, M. Gailis savos memuāros vēlāk pauda uzskatu, ka, „ja Birkava valdība nebūtu demisionējusi, mēs būtu daudz tālāk tikuši reformu ziņā, taču 6. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš būtu ieguvis daudz mazāk vietu. Igauņi Marta Lāra vadībā reformu ziņā ātri izdarīja visu, kas jāizdara, bet rezultātā pats Marts Lārs aizgāja no politiskās skatuves”.

Toties vēlākās demisijas pārsvarā gadījumu pašiem demisionētājiem nāca tikai par sliktu, no kā politiķi faktiski visai nākamajai desmitgadei tika pie vēl viena secinājuma: daudz labāk par demisiju pat situācijā, kad darbs galīgi nav veicies, der formula – tagad nav nekādas jēgas no demisijas, tagad ir jāstrādā...

Vēl vairāk: izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja jau pieminētais J. Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saiemas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Savukārt papildus „tagad ir jāstrādā” daudzinātājiem ieguvēji izrādījās vēl tikai viena veida amatu atstājēji – tie, kuriem postenis bija jāatstāj acīmredzami dumju vai netaisnu augstākstāvošu amatpersonu lēmumu dēļ. Tā, piemēram, tikai ieguvējs izrādījās ekonomikas ministrs Atis Sausnītis, kura demisiju 1998. gada pavasarī par „panikas celšanu” pieprasīja toreizējais premjers Guntars Krasts – ministrs bija paziņojis, ka attiecību saasināšanās ar Krieviju radīs lielas problēmas Latvijas ekonomikai, un Krievijas finanšu krīze tā paša gada rudenī parādīja, cik pravietisks bijis A. Sausnītis.

Savukārt tā paša gada aprīlī Nacionālo bruņoto spēku komandierim Jurim Dalbiņam no amata nācās aiziet, jo viņš nebija respektējis ārlietu ministra V. Birkava viedokli par augstu valstības amatpersonu nepiedalīšanos „šajā saietā” (Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa formulējums) – latviešu leģiona atceres pasākumos 16. martā. Rezultātā J. Dalbiņš bez problēmām iekļuva Saeimā, savukārt V. Birkava politiskā zvaigzne sāka rietēt vēl straujāk.

Citas politābeces gudrības

Tieši tāpat – lēni un pamazām – gan deputāti, gan citas augstākās amatpersonas apguva visas pārējās likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesa detaļas.

Tā, piemēram, 1993. gada augustā aktuāls pēkšņi izrādījās jautājums – vajag vai nevajag jaunievēlētām augstākajām valsts amatpersonām atstāt savu partiju, stājoties pie pienākumu pildīšanas. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ārkārtīgi pēkšņi – tiekoties ar neko īpašu nenozīmējošo Austrālijas vēstnieku Džonu Berdžesu – paziņoja, ka nebūtu ieteicams parlamenta spīkera posteni savienot ar darbu konkrētā frakcijā, pat vairāk – ka viņa darbību Latvijas ceļā būtu vēlams pārtraukt.

Latvijas ceļš bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi pārsteigts par šādu ķecerību, un, piemēram, I. Bērziņš presei paziņoja: „Gorbunovs nekad pirms tam nav teicis, ka viņam ir tāds viedoklis. Tieši otrādi – viņš vienmēr ir apgalvojis, ka grib strādāt kā Latvijas ceļa ierindas biedrs.” M. Gailis gāja vēl tālāk: „Viņš taču par Saeimas priekšsēdētāju tika ievēlēts no mūsu koalīcijas, tāpēc tās ir nesaraujamas lietas – ja viņš nav koalīcijā, viņš nevar būt arī spīkers.”

Tāpat palēnām valdība un Saeima tika skaidrībā – ko kura var un nevar darīt. V. Birkava valdība 1993. gada augustā pieņēma lēmumus par naftas produktu ievedmuitas tarifiem un par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, taču izrādījās, ka saskaņā ar Satversmi šādus lēmumus valdība nemaz nebija tiesīga pieņemt. Gadu vēlāk arī Augstākās tiesas plēnums tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna vadībā paziņoja, ka valdības apstiprinātā Tieslietu ministrijas nolikuma daļa esot pretrunā ar likumu.

Savas reālās iespējas pamazām noskaidroja arī Valsts prezidents: tā 1994. gadā izrādījās, ka Valsts prezidents var nodot Saeimai kādu likumu otrreizējais caurlūkošanai – G. Ulmanis to izdarīja ar Saeimas pieņemto Pilsonības likumu. Vēl gadu vēlāk tāpat izrādījās, ka reizēm Valsts prezidents var uzstāties ar ļoti skaidriem signāliem par valdības veidošanu – G. Ulmanis paziņoja: „Ja atskatāmies atpakaļ, Zīgerista izteikumi ir bijuši ekstrēmistiski, tajos bijuši galēji radikāli draudi. Es nevaru piekrist un arī nekādā gadījumā nepiekritīšu, ka šāds cilvēks būtu Latvijas valdībā. Valsts galva ir atbildīgs, lai valstī tiktu apkaroti ekstrēmisma draudi...”

Visbeidzot ap 1995.–1996. gadu savukārt tā pa īstam tika „atklātas” Satversmes 81. panta dotās tiesības valdībai Saeimas brīvdienu laikā pieņemt noteikumus ar likuma spēku: kaut gan jau 1995. gada februārī Latvijas Juristu biedrības kolēģija ierosināja ierobežot šo Ministru kabinetam paredzēto iespēju, 1996. gada vidū Saeimas brīvdienās likumu grozījumi Satversmes 81. panta kārtībā tikai pieņemti desmitiem. 1997. gada beigās tika paziņots, ka G. Krasta valdība no iepriekšējās varētu atšķirties... tieši ar to, ka mazāk izmantos Satversmes 81. panta dotās iespējas. Tomēr galīgi lēmums par 81. panta atcelšanu netika pieņemts vēl desmit gadus.

Novērtē šo rakstu:

0
0