Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kamēr deputāti, aktīvisti, juristi un labu griboši komentētāji šausminās par “nabaga īrniekiem denacionalizētajos namos”, kam varētu nākties maksāt (iedomājieties tikai!) tādu pašu īres maksu kā visiem citiem, es gribētu šoreiz paust politnekorektu viedokli: bet kāpēc viņiem vispār pienākas tādas spectiesības?

Kad padomju varas aplaupīto, uz Sibīriju deportēto un noslepkavoto Latvijas Republikas pilsoņu (latviešu, līvu, ebreju, baltvācu...) mantinieki atguva priekštečiem atņemtos dzimtas īpašumus, tajā skaitā mājas, zemi, ēkas, zemnieku saimniecības, arī atsevišķus uzņēmumus, tobrīd pilsētu īres namos lielākoties dzīvoja tādas ģimenes, kam šos dzīvokļus bija “piešķīrusi” okupācijas vara.

Tīšuprāt izvairīsimies no mēģinājumiem aprēķināt, cik daudzos gadījumos represētu Latvijas pilsoņu mantinieki savos atgūtajos dzīvokļos priekšā atrada visādus komunistus, izdienējušus okupācijas armijas virsniekus, padomju režīma amatpersonas, miličus, čekistus un viņu aģentus, kuri bija palīdzējuši veikt represijas pret tiem, kam šos namus savulaik atņēma, jo nav pieejama precīza statistika, cik šādu dzīvokļu kopumā Latvijā ir un kas tieši tajos dzīvo. Skaidrs ir tikai tas, ka tādos dzīvokļos kopējais iemītnieku skaits uzreiz pēc denacionalizācijas bija vērtējams simtos tūkstošu.

Lai šos cilvēkus neizmestu uz ielas, likumā bija iestrādāts aizsargājošs princips — viņiem īres maksa tika cieti fiksēta, un bija noslēgti ļoti ilgi īres līgumi. Problēma bija tāda, ka notika inflācija, Latvijā atsākās ekonomikas kāpums un pamazām uzlabojās dzīves līmenis (par spīti vairākām krīzēm), taču šiem cilvēkiem īres maksa nepieauga, kaut gan palielinājās ēku ekspluatācijas un remonta izdevumi, nekustamā īpašuma nodoklis.

Tagad iedomāsimies, ko tas viss nozīmēja namīpašniekam: viņš dabūjis atpakaļ okupantu atņemto un 50 gadu laikā nolaisto ēku, viņam jāsāk atjaunošana, jālāpa kanalizācija, jāmaina jumts, jāsiltina, jāremontē fasāde, jāpārvelk dzirksteļojoši elektrības vadi, ar hlora preparātu pagrabā jāindē pelējums, jāliek hidroizolācija un kas tik vēl ne, jāmaksā augošais NĪN un pieaugošās algas remontniekiem, taču mājā piecus, desmit, divdesmit un vairāk gadus dzīvo tādi iemītnieki, kas maksā par īri 15 latus mēnesī un kam īre beztermiņa!

Gadījās, ka šie piespiedu īrnieki izrādījās piederīgi tai sugai, kas kopš padomju laikiem pieradusi ne par ko nemaksāt un uzkrāj apkures, ūdens un kanalizācijas parādus, zog elektrību un nerūpējas par kārtību koplietošanas koridoros. Mājai samilzis parāds par apkuri un ūdeni, ko arvien sataisa daži neapzinīgi dzīvokļi, bet beigās siltuma nepieslēgšana rudenī draud visiem — arī tiem, kas godīgi maksā.

Kaut arī denacionalizēto namu īrnieki paši sevi uzskata par mūžīgajiem cietējiem, viņiem bija vismaz 25 gadi, lai meklētu jaunus mitekļus vai vienotos ar namīpašniekiem par abpusēji cienīgiem līgumu nosacījumiem. Patiesībā viņi ir bijuši bez iemesla privileģēta elites grupa, kas — pretstatā citiem līdzcilvēkiem — ir varējuši maksāt dažkārt pat tikai desmito daļu no reālās īres cenas, kamēr citiem cilvēkiem tādas privilēģijas nepienākas.

Jau dzirdu sašutušas balsis: “Tas raksta autors nelietīgi negrib saprast! Viņš savā bārdainajā vecumā iedomājas, ka zina, kā tas ir!” Arī es kādreiz esmu bijis jauns un dabūju īrēt dzīvokļus visādos ūķos. Man vienmēr bija jāmaksā pilna īre, kaut arī dzīvokļi gadījās sliktāki nekā tie, kuru īrnieki kādā denacionalizētā blakus namā maksāja vairākkārt mazāk, pie kam ar praksē tikpat kā neīstenojamām tiesībām viņus nemaksāšanas gadījumā izlikt. Man neskauž, ka citiem ir gadījušies labāki apstākļi, bet man neliekas pareizi, ka viņiem 25+ gadus no vietas sevi jāiztēlo par “cietējiem”, kaut gan viņi atrodas finansiāli un tiesiski privileģētā situācijā, ja salīdzina ar citiem.

Nākamais loģiskais jautājums: “Kur viņiem likties, ja no šāda dzīvokļa beigās tomēr būs jāizvācas? Gandrīz visi no viņiem tagad jau ir pensionāri!” Ja nav cerības vienoties ar mājas īpašniekiem, tad laikus jāiestājas rindā uz pašvaldības vai sociālo dzīvokli — denacionalizēto namu īrniekiem ir tiesības uz vietu šajā rindā. Tomēr, tā kā šīs rindas virzās gliemeža, pie kam beigta, ātrumā, vislabākais ir pārcelties uz dzīvi kādā mazpilsētā vai lauku ciemā, kur apkārt ir dabiska vide un tīrs mežs, svaigs gaiss, labāki kaimiņi, pieejamāka pašvaldība nekā Rīgā un savs dārziņš, kur parušināties ap puķēm.

Piemēram, Skrundas novada Rudbāržos ir divu un trīsstāvu mājas ar visām ērtībām un centrālapkuri, kas pieder vietējai agrofirmai un iedzīvotāju aizplūšanas dēļ stāv pustukšas — gan agrofirma, gan novads priecāsies, ja šiem lētajiem dzīvokļiem atradīsies jauni iemītnieki. Tas pats vērojams Ventspils novada Ugālē, kur daudzi labi dzīvokļi stāv tukši. No šīm abām vietām ir izcila sabiedriskā transporta satiksme ar Rīgu, ja vajag.

Ja denacionalizētā dzīvokļa iemītnieki strādā Rīgā un viņiem tāpēc nepieciešams dzīvot tieši Rīgā, tad tas nozīmē, ka viņiem ir darbs un viņi var atļauties maksāt normālu īri par dzīvokli. Savukārt tie, kas saņem tikai pensiju, droši vien nemaz nav nopietni apsvēruši pārcelšanos uz laukiem (ja visa dzīve nodzīvota pirms tam pilsētā, tāda doma prātā var neienākt), taču kopumā varu teikt, ka dzīve laukos ir kvalitatīvāka un veselīgāka, uz laukiem pensionāri ir kustīgāki un kopumā žiperīgāki — tā kā savu reizi esmu dzīvojis gan viensētā, gan lauku ciemā, gan mazpilsētā, gan Rīgā, tad no savas pieredzes esmu pilnībā pārliecināts, ka laukos dzīve ir harmoniskāka.

Ja valsts savulaik uzlika par pienākumu namīpašniekiem nodrošināt zemāku īres maksu noteiktai iedzīvotāju grupai, tad vajadzēja arī kompensējošo mehānismu — vai nu piemaksāt starpību (tāpat kā to dara pašvaldība, piemēram, ja sociālie dzīvokļi ierīkoti kādai firmai piederošā mājā), vai nodrošināt, sacīsim, NĪN vai citu nodokļu atlaides attiecīgās starpības apjomā. Nevaru atrast, ka jebkas tāds no valsts puses būtu ticis darīts vai ieviests.

Visu minēto apsvērumu dēļ mani pārņem izbrīns, kad redzu — politiķi iestājas par šīs izredzētās personu grupas mantisko privilēģiju saglabāšanu, nevis risinājuma atrašanu. Nākamā gada budžetā pat piedāvāts rezervēt 6 miljonus eiro, lai palīdzētu šiem cilvēkiem kaut ko kompensēt. Īsti nesapratu, ko tieši viņiem vajadzētu kompensēt, taču man ir morāla rakstura iebildumi pret jebkādas nodokļu maksātāju naudas izlietošanu šādiem mērķiem: 25+ gadus cilvēkiem ir bijušas likumā noteiktas privilēģijas maksāt daudz mazāku īres maksu par sveša īpašuma lietošanu, un tagad viņiem maksās v ē l ?! Un šoreiz no mūsu visu kopīgās kabatas?

Sāksim meklēt īstu risinājumu, nevis piemaksāt par esošās (nepareizās) situācijas saglabāšanu!

Novērtē šo rakstu:

86
15