Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Manu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"

Esmu šo jautājumu ievērojis arī iepriekš. Aizdomājos. Ja mēs pa īstam ticētu Dieva eksistencei, nez, kāda tad būtu pašreizējā realitāte Ukrainā? Vai Ukraina sen būtu jau okupēta? (Jo daudzi ticīgie nemaz neņem rokās ieročus – nogalināt taču nedrīkst!) Vai arī karš būtu jau beidzies, jo visi lūgtu Dievu, un Dievs tad brīnumainā veidā rīkotos? Bet šis jautājums tiešām izsaka mūsu patieso ticību! Ne jau tikai Latvijā, visā Eiropā mēs ticam, ka notiks brīnums un kaut kā viss atrisināsies!

Man bērnībā ļoti patika pasakas. Tajās labais vienmēr uzvar ļauno. Turklāt parasti tas notiek brīnumainā veidā, vajag vien sastapt īsto feju, iegūt nepieciešamo brīnumnūjiņu un būt ar labu sirdi – tad viss notiek! Atšķirīgām tautām gan esot atšķirīgas pasakas. Vieniem muļķīši uzvar gudros, citiem sliņķi varenos. Pasakas atspoguļo mūsu mentalitāti. Būtu interesanti palūkoties, vai pašreizējā dažādu tautu attieksme pret karu nav redzama jau tautu pasakās. Tomēr tajās cauri vijas vēl kāda īpašība, kuras mums visiem pietrūkst, arī man. Tā ir drosme rīkoties.

Varbūt tāpēc cilvēki pasakas ir sacerējuši, jo ir ilgojušies pēc tā, kā nav. Ne tikai pēc labā uzvaras pār ļauno, bet arī pēc drosmes rīkoties. Es vēroju, kas notiek demokrātiskajās valstīs, tuvojoties parlamenta vai prezidenta vēlēšanām. Vienalga, vai ASV, Vācijā vai Francijā, partiju kandidāti Ukrainas kara kontekstā cenšas nopelnīt vēlētāju atbalstu ar solījumu – mēs neļausim mūsu valsti ieraut karā! Jo aptauju rezultāti rāda, ka vairums cilvēku ir kategoriski pret lielāku iesaisti Ukrainā.

Nezinu, varbūt man ir paslīdējis garām, bet es neesmu redzējis, vai Latvijā šajā sakarā ir veikta kāda aptauja. Mēs Latvijā pat nediskutējam par to, vai mūsu karavīriem vajadzētu doties palīgā ukraiņiem. Jau no paša sākuma tas ir bijis Latvijas politiskais uzstādījums – mēs atbalstīsim Ukrainu tās cīņā, bet paši nekarosim. Nez, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja šis jautājums tiktu aktualizēts? Mēs taču labi apzināmies, ka tas nozīmētu mūsu cilvēku, mūsu bērnu dzīvības! Kurš gan no mums gribētu, lai mūsu pašu bērni dodas karot uz Ukrainu? Var saprast, kāpēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona pieļāvums sūtīt karavīrus daudziem vēlēšanu kampaņā likās nepieņemams.

Man arī ir grūti sev atzīt skarbo realitāti, ka mūsu, tajā skaitā mana, drosme ir vien tik daudz, lai ziedotu naudu Ukrainai, veiktu palīdzības darbu un izteiktos sociālajos tīklos. Mēs sacenšamies drosmē, kurš nosauks Vladimiru Putinu rupjākos vārdos, kurš būs niknāks cīņā pret visu krievisko un skarbāk spēs lamāt politiķus. Bet patiesībā labi apzināmies, ka tālāk šīs drosmes vairs nav. Tāpēc arī kļūstam arvien niknāki, apkarojot viens otru. Mēs nojaušam, ka esam sasnieguši savas drosmes limitus.

Tad nu ieslēdzas ilgas pēc pārdabiskā, brīnuma. Gribas vainot Dievu, ka viņš nerīkojas tur, kur būtu jārīkojas mums. Jēzum ir vārdi, kas noteikti nav populārākie: "Kas savu dzīvību vēlēsies paglābt, tas to zaudēs, bet kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu."

Ja visi būtu ticīgie, varbūt Ukraina būtu jau okupēta, bet varbūt karš būtu jau beidzies, jo mēs pārvarētu savas bailes, rīkotos un aizstāvētu Ukrainu? Droši vien jautājums ir retorisks, jo mēs esam tādi, kādi esam. Es arī apzinos savu drosmes limitu. Tāpēc jautājums laikam nav par Dievu vai par citiem, tas ir par mani un manām bailēm. Bet, ja es tās apzinos, ko gan es varu pārmest citiem?

Novērtē šo rakstu:

25
36