Iesaki rakstu:
Cilvēki ir gan dabiski atšķirīgi kā, piemēram, ādas krāsa, dzimums, gan mākslīgi sadalīti kā, piemēram, piederība karojošām reliģijām, mākslīgi un nelietīgi veidotiem, atšķirīgiem “sociālajiem slāņiem” - “darba devējiem” un “darba ņēmējiem”. Šīs grupas var pārklāties, un piederība tām nav strikti definēta. Bet ir joma, kura acīmredzami nošķir divas lielas cilvēku grupas un kurā ietilpst gandrīz visi planētas iedzīvotāji. Tā ir politika. Šeit ir cilvēki, kuri izmanto citus, un cilvēki, kurus izmanto.
Es neapšaubu valstu un tās funkcionāru pastāvēšanas nepieciešamību. Ņemot vērā nomināla cilvēka visai nepievilcīgo, egoistisko, mantkārīgo dabu, ir jābūt kādai augstākai ideoloģijai vai reliģijai, kura vieno cilvēkus un palīdz viņiem vienoties kopīgā savas dzīves telpas iekārtošanā un uzlabošanā. Ja valsts, tās iekārta, ideoloģija un līderi kalpo šim mērķim, tā ir svētība visiem cilvēkiem, kuri dzīvo tās teritorijā.
Pavisam pretēja aina ir, ja varu valstī sagrābj vietējie vai iesūtītie iedzīvotājiem naidīgi spēki, kuru intereses ne tikai nesakrīt, bet ir pat pilnīgi pretējas tautas interesēm. Šie (ne)cilvēki necenšas strādāt tautas labā, bet kā uzticīgi šuneļi pilda savu saimnieku – Latvijas ienaidnieku - rīkojumus, neaizmirstot pildīt arī savas kabatas. Apzogot tautu, protams. Vienlaikus ar to viņi mēģina uzturēt savu “tautas kalpu” statusu, lai sev un savām genocīdam pielīdzināmām darbībām piešķirtu “demokrātisku” un leģitīmu ietvaru.
Tā kā vara nav vajadzīga pašpietiekamam, radošam un harmoniskam cilvēkam, vairākus gadu desmitus ir notikusi negatīvā atlase, kā rezultātā Latvijas politiskajā virtuvē putru vāra mantkārīgi, varaskāri, egoistiski un emocionāli truli ļautiņi. Apzinādamies savu niecību un parazīta statusu, viņi ir izveidojuši “likumisko” bāzi un vidi, kura nosacīti sargā viņu stāvokli un izslēdz jebkādas pārmaiņas demokrātiskā ceļā. Latvijas politiskā vide ir kļuvusi par dažādu mošķu un mūdžu midzeni, par smirdošu purvu. Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad pat sabiedrībā godāti cilvēki sev un citiem par nelaimi iekļuvuši (ierauti) šajā purvā. Tad iespējami tikai divi varianti:
a) jāadaptējas jaunajā vidē un pašam jākļūst par vienu no smirdošajiem mūdžiem,
b) pēc iespējas ātrāk jāizkļūst ārā un jālūko nomazgāties (atgūt savu reputāciju). Tas nebūs viegli, un nelāgā smaciņa no caurkritušā “politiķa” uzvēdīs vēl ilgi...
Tieši ņemot vērā Latvijas politikas un politiķu specifiku, spēlēt spēli pēc viņu izveidotiem noteikumiem ne tikai nav nekādas jēgas, bet pat nedrīkst. Viņi dzīvo un darbojas citā vidē, kas ir toksiska jebkuram godīgam un taisnīgam cilvēkam. Austrumos saka: “Strīds ar muļķi pazudina sirdi.” Tas nozīmē, ka ar muļķi nevajag strīdēties vai mēģināt viņu pārliecināt. Tas nav iespējams. Viņš tevi vispirms dabūs savā teritorijā (iesaistīs strīdā), bet pēc tam ar milzīgu nekaunību nomāks ar meliem, izdomājumiem, puspatiesībām un – galu galā – ar masu. Jo viņu parlamentā būs vairums. Viss, ko tu varēsi likt pretī, būs tava vientuļā, kailā patiesība...
Tu nekad neuzvarēsi pretinieku, atrodoties sev svešā, bet viņam tuvā stihijā. Atrodoties uz sauszemes, jebkurš ar nazi bruņots vīrietis sekmīgi varētu cīnīties pat ar kādu plēsīgu zvēru. Mēs esam piemēroti dzīvei uz sauszemes. Pavisam citādāk būtu, ja pat nelielam krokodilam izdotos ievilkt cilvēku ūdenī, kura dziļums pārsniedz divus metrus. Pat spēcīgs un trenēts cilvēks zaudētu gandrīz visas savas priekšrocības. Jo tā nav viņa stihija – ūdens ir krokodila stihija. Ko tur – nevajag nemaz krokodilu! Pat piecreiz par cilvēku vieglāks sams, ja gribētu, varētu peldošu cilvēku ievilkt dzelmē! Bet! - ja tev izdotos samu izvilkt no ūdens sauszemē, tad pat centneru smags eksemplārs tev nevarētu kaitēt.
Nespēlē spēli pēc svešiem noteikumiem! Nemēģini cīnīties sev svešā stihijā!
Viņu stihija ir meli, shēmošana, muldēšana, alkatība, mantkārība, parazītisms visa nožēlojamā mūža garumā, bezgodība, bezatbildība, bezdievība, liekulība, iztapība naudas maisiem, augstprātība, iedomība, uzpūtība, nesaticība, parazītisms, nekaunība, slepenība!
Mūsu (es ceru) stihija ir taisnīgums, gods, atbildība, atklātība, cilvēkmīlestība, patiesība, dievbijība.
Kā eļļa un ūdens, kas nesajaucas...
Tādēļ nelien pie pūķa akacī - tur nav pamata, uz kā stāvēt. Izvelc viņu uz zemes un tad lūko, kā piebeigt. Lai gan – mūsu stihijā viņš nobeigsies pats. Nav tai piemērots. Tāpat kā tu neesi piemērots viņa dzīves telpai...
Lūk, viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ es ignorēju šo uzpūsto, okupācijas administrācijas rīkoto un plaši izreklamēto pasākumu ar muļķīgo nosaukumu “vēlēšanas”.
P.S. Neaizmirsti, ka smirdošajā akacī mītošais pūķis pārtiek no cilvēku upuriem, no “balsīm”, kuras viņam atdod, no uzmanības un enerģijas, kuru viņam veltī. Nežēlīgā spēle, kurā esam viltīgi ievilkti, beigsies tajā brīdī, kad viena no komandām uz to neieradīsies...