Iesaki rakstu:

Krievijas gāzes koncerns „Gazprom” un tā Rietumu partneri, kuri vistiešākajā veidā gūst labumu no dabasgāzes cauruļvada „Nord Stream 2” celtniecības, jau kopš pirmās projekta dienas agresīvi cenšas pārliecināt Eiropas valstu sabiedrības, ka šis projekts patiešām dos labumu Eiropai. Realitātē vienīgais un galvenais šī projekta finansiālais stutētājs un atbalstītājs ir Kremlis, bet projekta vadītājs ir „Gazprom”. Lielākā Krievijas ogļūdeņražu kompānija ar senu korupcijas un politiskās ietekmes vēsturi Eiropā.

Objektīvi vērtējot, gluži tāpat kā „Nord Stream 1” arī noslēdzošajā fāzē nonākušais otrais cauruļvadu pāris nenesīs būtisku finansiālu labumu Krievijas sabiedrībai, bet tiešā veidā papildinās prezidenta Vladimira Putina sirdsdraugu kontus, nevis federālo budžetu. Maskavas cauruļvada projekts šķietami ir uzskatāms kā bezatlīdzības izdevīga dāvana atsevišķām Eiropas kompānijām, realitātē nenodrošinot nekādu ilgtermiņa attīstību pašā Krievijā.

Savukārt Eiropā, kā to pierāda pēdējo mēnešu pieredze, projekts būs sasniedzis Kremļa uzstādīto mērķi „skaldi un valdi”. Politiskie un drošības riski tiek pastumti malā, kad dažu Vācijas un citu Eiropas valstu lielo energokompāniju intereses burtiski „pārbrauc pāri” atsevišķām Austrumeiropas un kopīgajām ES pamatnostādnēm par enerģētisko drošību un neatkarību no viena piegādātāja, tādējādi iedragājot ES energodrošības principus un eksistējošo transatlantisko drošības arhitektūru.

Būtiski ir saprast, kādēļ šāda procesa attīstības gaita ir tikusi un tiek akceptēta Vācijā un šķietami stingrajos Briseles gaiteņos saskaras ar tik vāju un apmulsušu pretošanos. Šeit būtu svarīgi izprast Rietumu energokompāniju un padomju un postpadomju laika gāzes ieguves kompāniju draudzības saknes.

Vesela grupa Rietumu atkarīgo – lobisti, publisko attiecību firmas, saistītas augsta ranga amatpersonas, analītiķi - palīdz Kremlim virzīt uz priekšu pozitīvu diskursu par „Nord Stream 2” celtniecību un ir papildinoši Putina uzstādītajai dienas kārtībai. Mērķa sasniegšanai lobisti izmanto tematus, kas nāk līdzi no aukstā kara laikiem, taču citi ir pilnībā „svaigi”, lai sasauktos ar mūsdienu reālijām.

Krievijas – Eiropas dialogs par energoresursu piegādēm kopš pirmsākumiem ir vienmēr sasaucies ar ilgtermiņa piegādēm pret ilgtermiņa pieprasījumu, savstarpēji saistošiem līgumiem un aktīvu maiņām. Turklāt „Nord Stream 1” gadījumā Kremlis gribēja panākt, ka uz Eiropu netiek piegādāta dabasgāze no Centrālāzijas, kamēr pats to no turienes iegādājās par izdevīgu cenu, piepildot savu infrastruktūru un ar to nodrošinot savus satelītus, tolaik vēl arī Ukrainu, kā arī iegūstot ekonomisku izdevīgumu, nodrošinot sava veida monopolstāvokli Eiropā (nav runa par sašķidrināto gāzi).

Publiski pieejamā informācija liecina, ka jau esošais cauruļvads pašreiz netiek noslogots par visiem 100%, - tad kādēļ ir nepieciešams izbūvēt nākamo? Nesen veiktie pētījumi liecina, ka tuvākajā desmitgadē nav sagaidāms būtisks dabasgāzes patēriņa kāpums Eiropā, vēl jo vairāk tiek prognozēts kritums. Tas gan neliedz „Gazprom” koncernam un tā sadarbības partneriem runāt par lielu Krievijas dabasgāzes pieprasījumu 2035.gadā. Lieki būtu atgādināt, kā vēsturē ir prognozēta naftas pieejamība un cena nākotnē. Šie procesi ir tik likvīdi, ka viss var mainīties pat viena gada laikā, bet tikmēr Kremlis turpina celt finansiāli neizdevīgus projektus.

Jāatzīmē, ka gan Eiropai, gan Kremlim „Nord Stream 2” celtniecības kontekstā būs ilgtermiņa morālās, politiskās un stratēģiskās saistības. Gluži tāpat kā „Nord Stream 1” gadījumā tas atņems lielus finanšu resursus Krievijas sabiedrības labklājības uzlabošanā. Vienīgie „bonusi” nonāks un ir jau nonākuši Kremlim pietuvināto uzņēmēju un ar tiem saistīto kompāniju kontos. Savukārt Eiropas kontekstā regulatori, politiķi un uzņēmēji, kuri atbalstījuši šī projekta virzību, ir ilgtermiņā veicinājuši nevis ES piekļuvi lētam energoresursam, bet gan politisku atkarību no Kremļa. Jāņem vērā, ka jebkāda sadarbība ar Krievijas uzņēmumiem nebūtu uzskatāma par situāciju business as usal, bet gan par situāciju, kad „kaut kas tiek zaudēts”.

Lieki arī būtu piebilst vispārzināmu lietu, ka ogļūdeņražu tirdzniecība diktatūrām un kleptokrātijām palīdz arvien sekmīgāk noturēt savu varu – iegādāties militāro tehniku, pilnveidot kiberspējas, iesaistīties reģionālos konfliktos un apspiest iekšējo opozīciju. Gan tagad, gan aukstā kara laikā naftas un dabasgāzes tirdzniecība starp Eiropu un Krieviju vienmēr ir iedragājusi liberālo kapitālismu un demokrātiju.