Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad rakstīju iepriekšējo ierakstu par Eiropas stratēģiskām interesēm, apsolīju uzrakstīt pārdomas, kādi varētu būt Eiropas mērķi Ukrainas karā. Faktiski situācijas analīze man arvien vairāk liek domāt, ka Eiropas valstu tieša iesaistīšanās Ukrainas karā vairs nav neiedomājama. Visdrīzāk tā notiks! Jautājums tikai, vai tas būs tādā brīvā kritiena formā un improvizācija kā līdz šim, pasīvi reaģējot uz notikumu attīstību. Vai arī būs iespējams vienoties par kaut kādu nopietnāku un proaktīvāku stratēģiju un ietekmēt notikumu attīstību.

Par to, kādēļ Eiropai jāsāk domāt par savu nākotni drošības kontekstā, rakstīju jau iepriekšējā ierakstā, - šoreiz mēģināšu izklāstīt, kādu lomu Ukrainas karš ieņem šajā Eiropas stratēģiskajā nākotnē.

Līdz šim Rietumvalstis pārsvarā ir reaģējušas uz notikumiem Ukrainā bez jebkādas stratēģijas un Krievija ir diktējusi spēles noteikumus. Vēl sliktāk, no NATO valstu puses tika nospraustas sarkanās līnijas nevis Krievijai, bet gan sev. Sākot no noteiktu ieroču tipu nepiegādāšanas, dažādiem liegumiem nepielietot Rietumu ieročus pret mērķiem Krievijas teritorijā utt. Par laimi, no lielas daļas šo sarkano līniju ir atteikušies, bet šāda rīcība ir novedusi pie nopietna resursu izsīkuma Ukrainas un pašu NATO valstu pusē. Un te diez vai kāds strīdēsies pretī tam, ka, ja būtu skaidri mērķi NATO valstīm kara pašā sākumā, notikumu attīstību varēja pavērst par labu Ukrainai jau sen, lētāk un bez tik lieliem upuriem. 

Līdz šim Krievijai veiksmīgi ir izdevies lietot kodolieroču pielietošanas draudus, un tas ir ļoti labi strādājis, jo gan ASV, gan pārējo NATO valstu piesardzīgai reakcijai uz karu Ukrainā galvenais vadmotīvs bijis nenonākt tiešā konfrontācijā ar Krieviju, kas var novest pie kodolieroču izmantošanas. Šī kodolšantāža lielā mērā ir bijusi veiksmīga pašierobežojumu dēļ, - nez kādēļ ir kļuvis nepieklājīgi atpakaļpiedraudēt. Par laimi, Francijas prezidents šo “lāstu” ir ja nu ne sagrāvis, tad vismaz iedragājis, atgādinot Krievijai, ka Francijai arī ir kodolieroči. Katrā ziņā, kamēr NATO valstis nespēs atrast adekvātu atbildi Krievijas kodolšantāžai, šī būs nopietna problēma.

Bet bez politiskās gribas stāties pretī Krievijai un gatavībai tālākai eskalācijai nekādus panākumus negūt. Jo vēsturiski. kā to pierādīja, piemēram, Kubas raķešu krīze 1962. gadā, stabilitāte iestājas tikai pēc tam, kad puses ir sākušas eskalāciju, izrādījušas gatavību iet līdz galam, pielietojot kodolieročus. 

Vēl viens ar karu Ukrainā saistīts apstāklis ir resursi. Un šeit ir runa par finanšu, materiālajiem un visbeidzot cilvēku resursiem. Pozitīvi jāvērtē ASV piešķirtā gandrīz 60 miljardu vērtā palīdzības paka Ukrainai, taču jāatceras, ka šā bruņojuma lietošanai vajadzīgi karavīri. Un redzam, ka Ukrainā tikai tagad tiek atkārtoti uzsākta mobilizācija un pat, ja tā noritēs veiksmīgi, jautājums būs, vai Ukraina spēs nodrošināt nepieciešamos karavīrus kaujas laukā 2 – 3 gadu griezumā, ja kaujas darbība turpināsies ar šādu pašu intensitāti kā tagad. Krievija cilvēkresursu un cilvēka dzīvības mazvērtības ziņā spēs pārspēt jebkuru.

Papildus svarīgi apzināties, ka, ievelkot karu, tas prasīs no NATO valstīm papildu finanšu līdzekļus un ražošanas jaudas nepieciešamā bruņojumā nodrošināšanai Ukrainai. 

Tādēļ atļaušos apgalvot, ka laiks un no tā izrietošā vajadzība pēc resursiem ir faktori, kas jāvērtē un jāsaprot, vai kara ievilkšana ir mūsu interesēs.

Pagājušajā nedēļā, manuprāt, ir notikuši pietiekami nozīmīgi notikumi, ar ko es gribētu iezīmēt pozitīvas izmaiņas Eiropas stratēģijā iepretim karam Ukrainā. Pēc ASV lēmuma par palīdzības piešķiršanu Ukrainai ir sasniegta kārtējā saspīlējuma pakāpe starp Krieviju un Eiropu. Francijas prezidents ir atkal apstiprinājis iepriekš pausto, ka Francija var nosūtīt spēkus uz Ukrainu, jau iezīmējot arī apstākļus, kad tas varētu notikt. Francija un Lielbritānija ir paziņojušas, ka Ukrainai ir tiesības pielietot šo valstu piegādātos ieročus, iznīcinot mērķus Krievijas teritorijā.

Presē savukārt parādījusies informācija, ka Eiropas izlūkdienesti brīdina par to, ka Krievija gatavojot sabotāžas aktus Eiropā. Bet Krievija ir draudējusi uzbrukt Francijas un Lielbritānijas karavīriem un militārajām bāzēm, kā arī kārtējo reizi ir izvilkusi un žvadzina kodolieročus, paziņojot par taktisko kodolieroču mācību organizēšanu, atkal izsakot draudus vairākām Eiropas valstīm, tādējādi mēģinot atturēt Eiropas valstu dziļāku iesaistīšanos Ukrainas karā.

Kopumā jāatzīst, ka beidzot, pateicoties Francijas prezidenta aktīvai nostājai, sāk iezīmēties Eiropas jaunas stratēģijas iedīgļi pret karu Ukrainā un Krieviju.

Bet tieši tādēļ, manuprāt, būtu svarīgi saprast, kādai būtu jābūt šai stratēģijai, jo, kā minēju, līdz šim tas ir bijis brīvais kritums un “mūsu mērķis ir Ukrainas uzvara” nav nedz mērķis, nedz stratēģija. Un te vislabāk ir atsaukties uz ķīniešu kara teorētiķa Sun Tzu rakstīto: “Stratēģija bez taktikas ir lēnākais ceļš uz uzvaru. Taktika bez stratēģijas ir troksnis pirms sakāves.”

Lai saprastu, kādai ir jābūt stratēģijai, pirmkārt, ir jāatbild uz jautājumu, kāds ir mūsu mērķis, ko gribam sasniegt? Manuprāt, vismaz Eiropas valstu galvenais mērķis ir saglabāt esošo spēku balansu Eiropā, ierobežot Krievijas un citu nedemokrātisku režīmu spējas izaicināt militāri un hibrīdā veidā Eiropas valstis. Tas ir nepareizi – skatīt Ukrainu ārpus plašāka stratēģiskā konteksta, jo faktiski Ukraina cīnās par savu neatkarību, bet plašākā kontekstā Ukraina cīnās par visas Eiropas drošību.

Ukrainas neatkarībai un valstiskumam ir kritiska loma kopējā kontekstā, jo Krievija bez Ukrainas nekad nebūs vairs impērija, bet spēcīgas Ukrainas attīstība, dod ļoti lielu pienesumu gan Eiropas ekonomiskajai, gan militārajai spējai.

No otras puses teikšu, ka Putins ir sasniedzis to stadiju, ko Hitlers pirms Staļingradas kaujas, kad simbolisms un ideoloģija spēlēja lielu lomu lēmumu pieņemšanā, bet pats diktatora prāts vairs nespēj atzīt, ka ir jāapstājas un spēku atvilkšana ir labākais risinājums. Tādēļ nevajadzētu būt ne mazākām šaubām, ka līdzīgi kā Hitlers Putins, gūstot panākumus Ukrainā, ies uz priekšu, jo pats viņš ir teicis: “Krievijas robežas nekur nebeidzas.”

Atļaušos apgalvot, ka no iesaistīšanās karā Eiropas valstis neizvairīsies, jautājums tikai, kad tas notiks un vai tas notiks Ukrainas teritorijā vai jau savā. 

Protams, ka lētāk to izdarīt citā teritorijā un maksimāli īsā laikā, jo, kā minēju, ievelkot karu, jāplāno katru gadu lieli līdzekļi Ukrainas nodrošināšanai ar bruņojumu, bet jābūvē arī sava aizsardzība.

Lai īstenotu šādu stratēģiju, otrs svarīgais elements būtu novilkt jau mūsu sarkanās līnijas, kuras Krievijai pārkāpjot, notiktu spēku ievešana Ukrainā. Jo pretējā gadījumā nav lielas jēgas draudēt Krievijai ar spēku ievešanu, ja nav nosaukti apstākļi, pie kādiem tas var notikt. Tikai tā darbojas atturēšana. Tāpat kā sarkanās līnijas var vilkt tikai tādā gadījumā, ja ir gatavība draudus īstenot un spert praktiskos soļus, citādi viss būs slikti, pat sliktāk, ja nebūtu šīs sarkanās līnijas iezīmētas.

Un šī sarkanās līnijas no Eiropas puses varētu būt trīs:

1. Ja Krievija pārrauj fronti un sāk ieņemt jaunas teritorijas, piemēram, ir drauds, ka Krievija ieņem kādu no lielajām Ukrainas pilsētām. Jo, kā minēju, Eiropas interesēs ir saglabāt spēcīgu Ukrainu, kas ir spējīga arī nākotnē pretoties Krievijai.

2. Ja Krievija plāno atkal īstenot iebrukumu no Baltkrievijas teritorijas, jo tas noteikti būtiski ietekmēs Ukrainas spējas nodrošināt pienācīgus spēkus pārējās frontēs.

3. Ja Krievija izmanto Ukrainā kodolieročus, kam varbūt nebūtu tik liela ietekme uz kara gaitu Ukrainā kā globāli, jo tas būtu precedents brīvai kodolieroču izmantošanai pret ne-kodolvalsti.

Par iesaistīšanās veidiem jau vienreiz rakstīju, ka nav obligāti jādodas uz fronti. Ir daudz svarīgākas atbalsta funkcijas, kur vajadzīgi augsti kvalificēti speciālisti, lai apkalpotu dažādu bruņojumu, kas Ukrainai trūkst; ir iespējams novietot spēkus uz Ukrainas – Baltkrievijas robežas, lai atbrīvotu ukraiņu vienības, un visbeidzot, palīdzēt Ukrainai noslēgt gaisa telpu un aizsargāt civiliedzīvotājus no Krievijas uzbrukumiem, kas jau ir pat vairāk humanitārs mērķis.

Katrā ziņā, manuprāt ir pozitīvi, ka Eiropas valstu līderu darbībās sāk parādīties jau nopietnākas stratēģijas iedīgļi un, iespējams, ir pienācis laiks skaidrāk nodefinēt savas intereses un kā tās būtu iespējams ar optimālākiem līdzekļiem panākt. Un, protams, gribas cerēt, ka viss šis nav bijis tikai priekšvēlēšanu gaisotnes ietekmē.

Novērtē šo rakstu:

32
40