Iesaki rakstu:

Vēlos detalizēti informēt par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) veikto pārbaudi par iespēju piešķirt man pielaidi valsts noslēpumam. Šī pārbaude tika sākta pagājušā gada nogalē, un pēc sešu mēnešu “intensīva” darba (jeb patiesībā faktiskas nekā nedarīšanas) SAB darbinieki to beidzot ir noslēguši.

Pārbaudes mērķis bija pārliecināties, vai mana līdzšinējā dzīve, draugu, paziņu un kontaktu loks, kā arī personīgās īpašības, aizraušanās un, iespējams, kādas slēptas vājības un atkarības dotu pamatotu iespēju domāt, ka es nākotnē varētu būt drauds Latvijas valsts drošībai. Par pārbaudes pabeigšanu mani SAB telpās informēja divas personas, kuras pretēji jebkādām labas audzināšanas normām atteicās nosaukt savus vārdus un ieņemamos amatus.

Lai kas arī būtu arī šīs personas, tās man neuzrādīja nekādus parakstītus un juridiski noformētus dokumentus, kas varētu saturēt valsts noslēpumu, neizskaidroja manas tiesības, tās tikai informēja mani, ka rekomendēs SAB vadītājam pielaidi man tomēr nepiešķirt, un aicināja mani parakstīt man priekšā noliktās neparakstītās lapeles ar no datora izdrukātu kaut kādu tekstu, kas bija nosauktas “Kopsavilkums”. Es šādas no SAB puses neparakstītas lapeles neparakstīju, jo pat nesaņēmu šo lapeļu kopiju. 

Par iemeslu šo nezināmo personu rekomendācijai nedot man pielaidi nav fakti, ka būtu kontaktos ar ārvalstu specdienestiem, noziedzniekiem vai pats būtu pastrādājis noziegumus. Man arī netika norādīts uz kādām manām personīgām īpašībām, kas apdraudētu Latvijas valsts drošību.

Tomēr šīs nezināmās personas iemeslu domāt, ka valsts noslēpums manās rokās nav drošībā, ir atradušas, un tā pamatā ir mana darbība sociālajā tīklā Facebook priekšvēlēšanu laikā un šobrīd, kad esmu pilntiesīgs tautas ievēlēts Saeimas deputāts.

Epizodes faktiski ir trīs. Pirmā – vēlēšanu kampaņas laikā esmu sociālajā tīklā Facebook norādījis uz, manuprāt, negodprātīgu advokāta Romualda Vonsoviča rīcību, sadarbojoties ar noslepkavoto Bunkus, un to, ka Vonsoviča kabinetu vairākkārt apmeklēja tolaik Delfi redaktors Ingus Bērziņš. Fakts, ka esmu teicis, ka Ingus Bērziņš ieiet Vonsoviča kabinetā, apdraudot Latvijas drošību. Nopietni.

Otrā - Facebook esmu publicējis atmaskojošu informāciju par Ministru prezidenta Kariņa ģimenes finanšu darījumiem ar kino Pionieris un papildinājis šo informāciju ar visiem publiski pieejamiem zemesgrāmatas dokumentiem. Tas dod pamatu domāt, ka man pielaidi nevar dot.

Un trešā epizode – esmu atļāvies diskutēt ar VID, lūdzot precizēt, kāda informācija tieši ir jāiesniedz un kāds ir pieprasītās informācijas likumpamatojums. Kāds visam minētajam sakars ar valsts noslēpumu un valsts drošību, komentēt nespēšu. Un tie arī ir visi tie graujošie valsts apdraudējumi, kas par mani tika meklēti sešus mēnešus!!! Citus atrast nevarēja.

Taisnības labad jāsaka, ka man nav zināms, kādu lēmumu pieņems SAB vadītājs Jānis Maizītis. Iespējams, viņš atļausies ignorēt šos “kliedzošos” valsts drošības apdraudējuma gadījumus un pielaidi man tomēr piešķirs. Man gan ir pamatotas aizdomas, ka tā nebūs.

Kāda no tā visa mācība? Ja Jūs lasāt šo ierakstu un domājat nākotnē iesaistīties politikā - padomājiet divreiz. Līdz šim Jums varēja likties, ka politiskajā retorikā ir pieļaujams vērsties pret saviem politiskajiem oponentiem. Iespējams, Jums liekas, ka politiskajā cīņā ir pieļaujams izmantot publiski pieejamu reģistru datus, lai pierādītu to vai citu savu apgalvojumu. Šāds “maldīgs” priekšstats Jums varētu rasties, vērojot politiskos procesus citur Eiropā vai Amerikā. Taču tas ir aplams uzskats Latvijā.

Ja Jūsu politiskais oponents ir Latvijas Ministru prezidents, lieta ir nopietna. Vēršanās pret viņu, publiskojot publiskā reģistrā redzamus datus par kino Pionieris, Jums var maksāt pielaidi un iespēju nākotnē ieņemt jebkādu vērā ņemamu amatu, ja nu Jūsu politiskās ambīcijas ir rezultējušās ar vēlētāju mandāta saņemšanu.

Arī tad, ja Jūs esat bijis tik neapdomīgs un nolēmis savas tiesības aizstāvēt jebkādā saskarē ar valsts iestādēm – piemēram, pārsūdzot Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu vai Ceļu policijas uzliktu sodu –, to arī varēs iztulkot kā iespējamu neuzticību valstij un valsts drošībai. Vai vēl nopietnāk - ja publiski pateiksiet, ka kāds ir iegājis Romualda Vonsoviča kabinetā, tad pielaidi Jums neredzēt kā savas ausis, jo tas taču ir briesmīgākais valsts apdraudējums.

Kas attiecas uz mani – lieta ir skaidra. Es neesmu ļoti augstās domās par SAB profesionalitāti, taču man norādītās “problēmas” ir pārāk muļķīgas, lai tām noticētu. Man pat šķita, ka abi SAB darbinieki labi saprata, kādu “sviestu” viņi man stāsta, un šai sakarā paši jutās nedaudz neērti. 

Visas šīs lietas pamatā ir acīmredzama politiska vēršanās pret mani. Man tiks atteikta pielaide tagad, un uz šiem pašiem “graujošajiem faktiem” to varēs atteikt arī nākotnē. Pret Kariņu publicētā informācijā par kino Pionieris un Kipras ofšoriem būs “pārkāpums” gan tagad, gan arī pēc 14.Saeimas vēlēšanām.

Ja Jānis Maizītis patiešām pieņems lēmumu pielaidi man atteikt, to varēs uzskatīt par manu cilvēktiesību pārkāpumu. To tiesību pārkāpumu, kas man un jebkuram Latvijas Republikas pilsonim garantē vienlīdzīgas tiesības piedalīties politiskajā procesā, tikt ievēlētam un, iespējams, ieņemt politiski atbildīgus amatus. Mūsu absurdā pielaižu sistēma paredz to, ka tās nesaņemšana padara manu politisko darbību bezjēdzīgu. 

Pēc šī ieraksta publicēšanas SAB teiks, ka esmu izpaudis valsts noslēpumu, un darīs visu, lai iznīcinātu ne tikai manu politiķa karjeru, bet arī manu dzīvi (rosinās absurdus kriminālprocesus, sūtīs virsū iestādes), kaut man netika uzrādīts neviens parakstīts dokuments un kaut es pats neparakstījos uz tām neparakstītajām lapelēm to nezināmo cilvēku klātbūtnē, kas pat savu vārdu un amatu baidījās nosaukt.

Tas noteikti izraisīs smaidu manos politiskajos pretiniekos, bet esmu drošs, ka šis smaids nebūs ilgstošs. Viņi visi zaudēs. Es esmu drošs, ka tauta nostāsies manā pusē, un šis process tikai pieņemas spēkā. Un tautas spēks ir neapturams. To viņi vēl nesaprot. Pagaidām.