Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tikai žults un skaudība. Šī rakstniece ir riktīgi neapmierināta madam ar visu, kas nenotiek viņai pa prātam. Baigais naids no šīs Zeltiņas kritiķes rakstītā izstaro. Viss tas žurnāls ir indīgs pret Jauno Rīgas teātri (JRT). Pašķirstīju, kamēr biju grimētavā, gatavojoties izrādei. Tur nekā laba par JRT izrādēm neraksta. Varbūt nedrīkst. Tāds žurnāls.

Tagad Hermanis ir vainīgs, ka māk strādāt. Arī manai personībai veltīti simtiem burtu - varēja samazināt skaitu un izrakstīt- ienīstu Kaimiņu. Divi vārdi, viss. Bet patiesībā pat labi - sajūtu, ka kritiķes kundze ir iegājusi savā frizētavā un grib to pašu frizūru, ko 1997.

Friziere viņas jau sen kā pensijā, mazbērnus audzina, un jaunā meistare viņai toleranti saka, nepiestāvēs, šī matu krāsa un griezums nav jums, lillā matus ar loka riņķiem jau sen kā nevienam neiesakām un jums tāpat, kundze.

Kas te tagad būs?! Man gribas lillā galvu ar lokām! Kur ir mana meistare? Viņa šeit vairs nestrādās. Esmu viņas meita un, frizētava pieder man. Atbild jaunā meistare. Kas te vēl nebūs un es cerēju, ka viņa man palīdzēs kā toreiz. Un kāpēc frizētavā ir kameras? Jūs te kaut ko filmējat, ja? Kam? Kur rādīs? Kas te notiek?!

Viss notiek kritiķes kundze. Jūs tikko stulbi izgaismojāties.

* Šo emocionālo publikāciju bijušais deputāts un kādreizējais aktieris veltījis teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas rakstam „Alvis Hermanis un pamatplūsmas teātris: pārdomas par jaunākajām Alvja Hermaņa izrādēm” izdevumā „Teātra Vēstnesis”, kurā pieklājīgi norādīts uz kādreiz slavenā režisora norietu un „apkaimiņošanos”. Publicējam arī šo rakstu pilnībā:

„Cik ilgi režisors un teātris var būt meklējošs un novatorisks? Katrā jauniestudējumā pārsteigt ar ko nebijušu, jauniem tēmu, formas, teātra valodas meklējumiem? Kādam tas izdodas vien dažus gadus, kādam – gadu desmitus, un tikai retajam meklējumu enerģiju izdodas saglabāt visa radošā mūža garumā, jo tā, gluži dabiski, mēdz izsīkt. Arī mūsu jaunākajā teātra vēsturē novatorisma spožumam un vēlākam zudumam ir visai skarbi piemēri. Vai ir kāda līdzība starp jauno, entuziasma un protestējoša gara pārņemto Dž. Dž. Džilindžeru, kurš kopā ar citiem Nepanesamā teātra arteļa režisoriem 90. gados sludināja, ka latviešu teātris ir miris, un radīja provokatīvus, gan satura, gan formas un skatuviskās izteiksmības ziņā patiesi novatoriskus iestudējumus, ar to pamatplūsmas teātra straumē ieslīdējušo, pagurušo «metru», kurš veidoja komerciālus komēdiju iestudējumus un nemitīgi variēja iepriekš atrasto savos pēdējos valdīšanas gados Dailes teātrī? Es teiktu, ka tie ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, divi absolūti svešinieki.

Ko no tā varam secināt? Tikai to, ka visam ir savs laiks un ka arī režisoru meklējumu fokuss un skats uz teātri var mainīties, kas ir tikai dabisks process. Svarīgi ir to apzināties un nepazaudēt šo meklējumu dzirksti vispār, arī tad, ja pār tevi gulstas teātra vadītāja un kases pildītāja pienākumu slogs. Vai tas vispār ir iespējams?

Ilgais ceļš inovāciju plašumos

Alvis Hermanis par Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju kļuva 1997. gadā. Pēc tam, kad savu meklējoša un novatoriska režisora reputāciju bija jau apliecinājis tādos saturiski un stilistiski oriģinālos iestudējumos kā pēc Stīvena Soderberga scenārija veidotajā Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās un Jukio Mišimas Marķīze de Sada (abi 1993), Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne (1994), Antona Čehova Kaija (1996) un citos, ikreiz pārsteigdams ar latviešu teātrī līdz tam neredzētām tēlainības miriādēm, kas atgādināja eksotisku skatuves dzeju un tiecās apzināt gan jaunus skatuviskās izteiksmības un vizualitātes slāņus, gan teātrī maz skartus cilvēciskās pieredzes segmentus. Tolaik Hermani teātrī interesēja neikdienišķais, noslēpumainais, nekomerciālais, cilvēka dabas maigās un nežēlīgās svārstības, kam viņš meklēja jaunas jēdzieniskās, intelektuālās un empīriskās izpausmes. Režisora metodi tolaik varēja raksturot kā intelektuālu atrakcionismu, kas mākslinieka iztēlē dzimušos tēlainības segmentus strukturē striktā kompozīcijā. Normunds Naumanis to nodēvēja par Hermaņa selektīvo intelektuālismu, atzīmējot, ka «režijas nozīmīgākais atklājums ikreiz ir tāda kā rotaļa kultūras pieredzē un estētiskajā ekvilibristikā.»

Meklējumi, paša teātra un skatītāju pieredzes asināšana turpinājās arī nākamajā desmitgadē, ietiecoties gan jaunā reālisma dimensijā psiholoģiski smalki sabalansētajā uzvedumā Alekseja Arbuzova Mans nabaga Marats (1997), kas izrādījās izrāde-ilgdzīvotāja, gan postmodernajā jūgendstila gobelēnā Vilkumuižas jaunkundzes pēc Jaroslava Ivaškeviča stāsta (2000), gan asprātīgajā, košajā un absurdi groteskajā Nikolaja Gogoļa Revidentā (2002), kas teātrim pavēra ceļu starptautisko festivālu apritē un arī izrādījās ilgdzīvotāja. Teātris piedzīvoja gan tā dēvētos procesa projektus un atteikšanos no tradicionālām lugām, tādas izrādes kā Garā dzīve (2003), Tālāk (2004) un citas veidojot kā kolektīvus kopdarbus, gan nākot klajā ar savu patiesi unikālo ciklu Latviešu stāsti (2004) – aktieru pašu radītiem individuāliem autordarbiem, kas bija loģisks posms teātra nospraustajā dzīves un cilvēkpētniecības programmā un kuriem režisora roka pieskārās tikai materiāla atlases un galīgā noslīpējuma stadijā. Viss bija jauki un brīnišķīgi: meklējumi un eksperimenti turpinājās, teātris ar vecām un jaunām izrādēm braukāja pa ārzemju festivāliem un viesizrādēm, Alvis Hermanis ieguva starptautisku ievērību un panākumus kā režisors, uz laiku kļūdams par Vīnes Burgteātra režisoru, regulāri veidojot iestudējumus arī Zalcburgas vasaras festivālam, utt. Bet pamazām sāka skanēt klusi trauksmes zvani gan teātra iekšienē, gan ārpus tā: režisors tikpat kā vairs neiestudē savās mājās, aktieriem jāstrādā ar citiem režisoriem vai jākuļas pašiem, kā māk. Taču, laimīgā kārtā, pēc klejojumu gadiem Alvis Hermanis atgriežas savā teātrī, uzņem jaunu aktieru kursu, atsāk aktīvi strādāt. Vai tiešām viss nokārtojies un atrisinājies?

Alvis Hermanis jaunā stadijā

21. gadsimta 20. gadu sākumā, gandrīz trīsdesmit gadus pēc savas panākumiem vainagotās režisora darbības sākšanas, mūsu priekšā vairs nav jauns entuziasts, bet nobriedusi un krietni atšķirīga personība.

Par ko te brīnīties? «Vētras un dziņu» laiki ir pagājuši

Personība, kurai joprojām piemīt liela talanta mērogs, bet kuras paštaisnības apziņa un neiecietība pret citādi domājošajiem pa šiem gadiem ir augusi augumā. Vairs pat nepārsteidz aktieru trupas «tīrīšana» vai režisora bijušās pedagoģes Māras Ķimeles otrreizējā atlaišana no teātra. Pārsteidz kas cits: režisora ātrā un organiskā iekļaušanās pamatplūsmas teātra modelī, kādu lielākoties praktizē visi Latvijas teātri, izņemot atsevišķus neatkarīgo teātru kolektīvus. Lai gan patiesībā – par ko te brīnīties? «Vētras un dziņu» laiki ir pagājuši, tagad Alvis Hermanis ir Meistars un teātra vadītājs, kam jārūpējas par repertuāra balansu, trupas atjaunošanu, kases ieņēmumiem u. tml. Visam savs laiks – gan riskantiem, pārgalvīgiem eksperimentiem, gan solīdām pamatplūsmas izrādēm ar izklaidējošu potenciālu. «Vai tiešām šo izrādi iestudējis Alvis Hermanis?» pēc izrādes Linda Vista noskatīšanās latviešu izrāžu skatē vaicāja Ļubļinas Starptautiskā teātra festivāla direktore.

Jā, pie JRT jaunās ievirzes arī man ir grūti pierast. Pavasarī šajā teātrī pasen nepieredzētu māksliniecisku un cilvēcisku gandarījumu ļāva izjust Hermaņa kopā ar Čulpanu Hamatovu izveidotā monoizrāde Post Scriptum, taču rudenī divas viena otrai mudīgi sekojošas pirmizrādes – Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis un Operācija «Mindfuck» ar Hermaņa kā režisora «firmas zīmi» atkal liek izjust pamatīgu mulsumu.

Es patiesi novērtēju to, ka JRT cenšas runāt par aktuālām, gan globāli nozīmīgām, gan vietējo sabiedrību interesējošām tēmām, kam veltītas tādas izrādes kā Bītlu jaunais albumsSievietes un vīrieši un citas. Taču nevar neredzēt, ka viens no dominējošajiem aspektiem šajos uzvedumos ir tieši izklaidējošais, kas, protams, skatītājiem ļauj laiku pa laikam gardi izsmieties, bet šo izrāžu dramaturģiskajā materiālā ietverto nopietno problēmu vai problēmu kopumu slaidi «paslauka zem paklājiņa». Un arī lielākā daļa JRT publikas šķiet mainījusies: ja agrāk teātra zāli piepildīja galvenokārt intelektuāļi un vienkārši inteliģenti skatītāji – literāti, mākslinieki, pedagogi u. tml., tad tagad zālē aizvien vairāk redz gozējamies labi pelnošus ofisa darbiniekus, uzņēmējus un blogerus, kuri jūtas omulīgi un privileģēti, internetā nomedījuši dārgās biļetes, un nu, atrazdamies tik «krutā» vietā un skatīdamies tik «kruta» režisora izrādi, aizrautīgi uzņem pašbildes, lai iemūžinātu šo svarīgo notikumu savu sociālo tīklu kontos. Kādas jaunas idejas un teātra estētiku JRT patlaban piedāvā savam skatītājam?

Aicinājums atvērties paradoksiem

Pieteikums jauniestudējumam Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis bija daudzsološs: divu populāru filozofu/psihologu, laikmetīgās domas gigantu sadursme divu lielisku aktieru – Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa vairākus gadus patstāvīgi veidotā un virpinātā «traukā», kam slīpējumu piešķīrusi Alvja Hermaņa roka. Iestudējuma pamatā – slovēņu filozofa Slavoja Žizeka un kanādiešu klīniskā psihologa Džordana Pītersona 2019. gadā Kanādā notikušās debates par tēmu Laimes koncepts: kapitālisms pret komunismu, ko vietnē YouTube noskatījušies 3,7 miljoni cilvēku un kur to joprojām var noskatīties. Izrādes radītāji precīzi kopē šā raidījuma formātu, novietojot abās skatuves pusēs videoekrānus, kur tiek rādīts gan debašu autentiskais sākums, gan vēlāk atsevišķi katrs uz sava ekrāna – abi debašu dalībnieki ne tikai šajā pasākumā, bet dažādās viņu uzstāšanās reizēs citos laikos un vietās.

Vai ideja par domātāju dueļa atveidi teātrī ir jauna un oriģināla? Gan jā, gan nē. Kopš 70. gadiem Edvarda Radzinska lugas Sarunas ar Sokratu iestudējumi pārstaigāja vai visas redzamākās toreizējās padomijas krievu teātru skatuves. Arī JRT aktrise Maija Apine savā monoizrādē-lekcijā Boms pret Boru (2011) kvantu fizikas teorētiķa Nīlsa Bora uzskatus konfrontēja ar hologrāfiskā Visuma teorijas pamatlicēja Deivida Boma idejām. Taču ideja par divu publiskās domas gigantu sadursmi ir gana intriģējoša un neparasta, turklāt iestudējuma veidotāji bija apņēmušies sniegt skatītājiem to, ko Toronto «gadsimta dueļa» skatītāji tā arī nesagaidīja, – īstu, dinamisku ideju un konceptu cīņu starp abiem pretējus virzienus – kreiso marksismu (Žižeks) un konservatīvo neoliberālismu (Pītersons) pārstāvošajiem dalībniekiem.

Un fiziski reālu cīņu vai, precīzāk, abu debašu dalībnieku niknu plūkšanos un valstīšanos pa grīdu vēl pirms oficiālā pasākuma sākuma mēs tiešām redzam. Saņemam asprātīgu teksta kolāžu un meistarisku aktierspēli, abiem aktieriem perfekti iedzīvinot savus prototipus – Kasparam Znotiņam eleganti prezentējot Džordana Pītersona akadēmiski korekto stāju, runas manieri, ārējo sakoptību un švītīgumu, savukārt Vilim Daudziņam – azartiski iemiesojot Slavoja Žižeka brīvo runas un izturēšanās veidu, bārstot paradoksus un sulīgas anekdotes, ko aktieris atzīst par slovēņu filozofa provocējošā komunikācijas veida raksturīgāko iezīmi.

Paradoksi – tas ir labi, jo pasauli tik tiešām ir pārplūdinājušas pareizu patiesību tirādes. Taču paradoksu un jaunu, pārsteidzošu atziņu izrādē ir gaužām maz. Rodas jautājums: kādēļ uzveduma saturisko pusi vajadzēja veidot no abu domātāju tekstu «atgriezumu atgriezumiem» (kā izteicies Kaspars Znotiņš), ja ir pieejami viņu pilnīgie teksti? Pītersona grāmata 12 dzīves likumi: Haosa un kārtības līdzsvars (12 Rules for Life: An Antidote to Chaos) pagājušajā gadā tika izdota arī latviski. Man precīzāks šķiet Satori autores, diplomētas filozofes Sandras Mētras komentārā par abu domātāju dueli minētais grāmatas tulkojums (12 dzīves likumi: Pretinde haosam). Ir vērts izlasīt gan šo grāmatu, gan Mētras skarbo 2019. gada komentāru Satori.

Bet arī bez visa tā ir redzams, ka debašu atveidē ir iets vieglākais ceļš, gan labsirdīgi pasmaidot, gan brīžam viegli parodējot varoņus un visu notiekošo lielākoties uzverot uz komiskas, klauniskas stīgas, atstājot vien dažas nopietnības saliņas. Protams, skatītāji gavilē, uzjautrinoties par Viļa Daudziņa Žižeka nemitīgo šņaukāšanos un knosīšanos, un ieinteresēti klausās viņa stāstu par «nākotnes seksu», kad pāra vietā to darīs vibrators un vagīnas aizstājējs. Taču tie, kuri cerēja uzzināt un redzēt kaut ko vairāk par plastmasas pudeles seksu ar glāzi, paliek vīlušies. «Jau trešā vilšanās šoruden šajā teātrī,» izrādes beigās nopūšas kāda skatītāja man līdzās. Arī es jūtos gan vīlusies, gan apmulsusi. Ja izrādes mērķis bija parādīt jebkuras filozofijas un kreiso vai labējo ideju bezspēcību mūsdienu haotiskajā pasaulē, tad tas nudien ir sasniegts. Jo arī abi domātāji ne par ko nevienojas: īsta saprašanās starp viņiem izveidojas tikai tad, kad finālā abi atgriežas bērnības nevainīgajā un neko nezinošajā paradīzē – karuseļos un amerikāņu kalniņos. Taču – vai tāds tiešām bija mērķis? Un vai tas nav pārāk pieticīgs un atvieglots JRT «zīmolam»?

Haosa uzvarošā gaita

Vācijā popularitāti iemantojušā dramaturgu tandēma Jaeles Ronenas un Dimitrija Šaada lugas Operācija «Mindfuck» iestudējums Hermaņa režijā būtībā turpina Pītersona darbos iztirzāto un uzvedumā Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis tikai zemtekstā nojaušamo tēmu. Proti, kas notiek tad, ja indivīds neuzņemas atbildību un nedarbojas, lai vērstu šo pasauli labāku, bet rūpējas tikai par savām interesēm, plaši atverot durvis haosa valstībai. Ja cerējāt uzzināt ko jaunu par tā dēvētajām sazvērestības teorijām, viltus ziņu un viltus līderu producēšanu, plaši izplatīto smadzeņu skalošanu, polittehnologu viltībām un citām digitalizētās sabiedrības problēmām, kā cerēju es, tad to no izrādes, visdrīzāk, nesaņemsiet. Saņemsiet gana atraktīvu priekšnesumu šīs jaunā tipa mūsdienu komēdijas (kā to nodēvējuši paši vācieši) interpretācijā ar lokālu «piešprici».

Par atraktivitāti gādā gan paša režisora organizētā vide – mūsdienīgu veļas automātu «instalācija», kur nemitīgi skalojas veļa un laiku pa laikam mirkšķinās automātu «acis», gan jaunās aktrises Lolitas Stūrmanes sarkanā tērptā auguma kairās darbības un citas jaunās aktrises – Sabīnes Tīkmanes temperamentīgā un spilgtā darbošanās viltus ziņu «dzemdētājas» lomā, gan Sandras Kļaviņas vizuāli efektīgā un emocionāli pārliecinošā iejušanās troļļu fabrikas saimnieces lomā. Lokālo kontekstu savukārt nodrošina izbijušā politiķa Artusa Kaimiņa piesaistīšana veiklā polittehnologa Makša lomā. Man laimējās: manis redzētajā izrādē aktieris tekstu nejauca, tik laiski tīksminājās ap savu paštēlu un brīvi dzīvojās tajā, ļaujot vēlreiz novērtēt to ūnikumu, kas šādus narcisiņus no viduvējībām pārvērš politiķos, kas spējīgi noturēties deputāta krēslā divus termiņus (protams, ar pilnu jaudu izmantojot neapšaubāmas aktieriskas dotības), tādējādi drīzāk veicinot, ne apkarojot vispārējo haosu un pieviļot savu vēlētāju cerības. Kā aktieris Kaimiņš joprojām spēj saistīt un arī saista lielas skatītāju daļas uzmanību. (Man bija skumji un garlaicīgi, jo gandrīz visas viņa ciniskā, pašpārliecinātā varoņa reakcijas un darbības bija tik iepriekš paredzamas.)

Viegli uztverams saturs un tradicionāli izteiksmes līdzekļi – kariķēšana, pat groteska jauniešu tēlos un tradicionāli atribūti – bārdas, parūkas u. tml. –, vai tāds tagad būs JRT iestudējumu stils?

Lilija Dzene savulaik mēdza teikt: «Lai taču katram pēc izrādes noskatīšanās tiek un paliek savs ieguvums, pat ja jūsu domas nesakrīt.» Man nudien nav žēl, ka īpaši jaunpienākusī publikas daļa pēc jaunajām Alvja Hermaņa izrādēm dosies mājup pacilāta un gandarīta, palieloties draugiem un paziņām, cik «kruta» notikuma liecinieki viņi bijuši. Varbūt viņi nāks uz šo teātri vēl un vēl, un viņu skatītāju pieredze paplašināsies.

Bet ko darīt man un citiem agrāk pieradinātajiem JRT skatītājiem? Sasiet visas cerības pauniņā un nogremdēt ezera dibenā? Vai tomēr cerēt un ticēt, ka teātris ar savu spēcīgo, atjaunināto aktieru ansambli un prasmīgo režiju izvēlēsies sarežģītākus mērķus un uzdevumus? Es izvēlos cerēt. Un ticēt.”

Novērtē šo rakstu:

60
58