Iesaki rakstu:

Mēs dzīvojam uz applūstošas salas. Klimata pārmaiņas nevis kā ziņās, bet pa īstam. Acu priekšā. Vairums turpina laiskas sauļošanās gaitas, bet ne mazums strīdas, zāģē kokus, kaut ko mazos pulciņos meistaro. Saka, ka jābūvē šķirsts.

Bet neviens nevienu citu līdz galam neatbalsta, jo neviena būvētais šķirsts nav tāds, kādu pats būtu būvējis. Vai nedosies uz turieni, kur tam jādodas pēc viņa ieskatiem. Un tā mēs labākajā gadījumā pagūstam uzbūvēt katrs pa laivai tikai sev un saviem tuvākajiem.

Kad pienāk beidzamā stunda, visi, kam izdevies kaut ko uzmeistarot, salecam iekšā un aizpeldam katrs uz savu debespusi. Kas uz zemeņu laukiem, kas pretī jauniem karjeras izaicinājumiem Briseles arhipelāgā. Ar to stāsts par Latviju izbeidzas.

Bet var arī uz brīdi atlikt malā šaubas par to, ka citi šķirsta būvnieki nav tie labākie, ka šķirsta kurss vēl nav izlemts un tā tālāk. Ir šis šķirsts, varbūt būs vēl kāds, es nezinu. Es lecu šajā. Es negribu būt viens savā perfektajā laivā.