Etīdes par kultūras monarhiju. Teorijas turpmākie soļi

»

nuka iemauc to pašu idiota murgu vēl kādas 8 reizes,dumš kā zābaks..

Atbildēt

dimdoši mūsējā marka brends patiesi ir latviešu izcelsmes dabas vēmiens graniozais žulis priecē tautas sirdis gadsimtus daudzus riņķī gāžot ... /

Atbildēt

»

dimdoši mūsējā marka brends patiesi ir latviešu izcelsmes dabas vēmiens graniozais žulis priecē tautas sirdis gadsimtus daudzus riņķī gāžot ...

Atbildēt

»

Tas ir mans jaunais niks vemšanai bez apstājas kā latviešu padibenei nākas šajā portā: jo labāks rakts, jo man lielāks prieks izvemties.

Atbildēt

Denis, te jau ož pēc vienas nācijas pārstāvja kurināšanas uz naidu pret citu nāciju, vai ne?

Denisa teksts, kurā ir retorikas nekorekto paņēmienu izmantojums, liecina, ka nav konstruktīvu kontrargumentu kaut kādas diskusijas veidošanā, un arī tiek apliecināts, ka rakstam nav pārdomātas struktūras, par ko gan Artūrs Priedītis varētu padomāt, jo runāt par strukturālismu bez struktūras ir tas pats, kas pretendēt uz filosofijas zinātņu doktora grādu, neprotot lasīt.
Savukārt, Denisa ķeršanās klāt oponenta personībai lieliski parāda cilvēka attīstības līmeni, un ja Deniss vēl ir A.Priedīša students, vai bijis viņa students, tad arī ir skaidrs, kāda līmeņa skolotājs Denisam ir bijis, jo nekas tik ļoti neraksturo skolotāju kā viņa studentu un skolnieku sasniegums. Skumji. Rakstīt par kultūru un neiemācīt savam studentam kulturāli uzvesties... Denisa sašutums apliecina, ka apgalvojums par plaģiāta iespējamību varētu būt patiess.
Lielisks salikums.
Ja arī A.Priedītis ir bijis žurnālists, par ko liecina viņa sniegtā informācija sakarā ar Ināras Mūrnieces nelietībām, tad slokts ir bijis gan viņa redaktors, kura vadībā A.Priedītis ir strādājis, un arī attiecīgi kvalificēts ir bijis tas pasniedzējs jeb mācībspēks, kas nav iemācījis attiecīgo raksta kompozīciju.
Kā savulaik teica H.Strods: "Ar ko tad sālīsi, ja sāls slikta?" Gudri cilvēki sapratīs, muļķim neiestāstīs!
Bez cieņas, jo cieņa ir jānopelna!

Atbildēt

»

Atkal tas rakstnieks te izmuldējies par atsaucēm, struktūru utt. Īstais latviešu Kants atradies. Kāpēc vienmēr no latvieša ir garantētas divas lietas: stulbums un nezināšana? To es nesaprotu. Ja latvietis, tad tūlīt stulbums un nezināšana. Es esmu puslatvietis un puskrievs, bet latviešus nesaprotu kā krievus.

Atbildēt

Rakstam pietrūkst vienas lietas, un autors gan arī to ir nosaucis raksta ievaddaļā. Trūkstošais ir - rakstu gabala struktūra. Pārdomāta, pārskatāma, saprotama.

Rakstu lasīt var, bet tas atgādina dārzeņu un gaļas sautējumu, kad viss samests vienā katlā un pagatavots. Garšīgi, ēst var, bet par delikatesi un izsmalcinātu ēdienu nenodēvēsi.

Kaut arī rakstu gabals tiek dēvēts par etīdi, tomēr prasās kaut cik nopietnāka atsauce uz literatūru, kas tiek minēta rakstā, savādāk izskatās pēc plaģiāta.

Jā, autora personība netiek apspriesta, tikai tas, ko viņš piedāvā.

Atbildēt

»

Tu esi jucis!

Atbildēt

Raksts kopā ar autora komentāriem atstāj pamatīgu iespaidu. Paldies!

Atbildēt

»

"Var izjust metafiziski, kad centrā ir jautājums „Kas ir cilvēka brīvība?”

Tas ir labs, jautājums "Denis"!
Izpausties zem svešiem nikiem, protams, arī pieder pie Tavas brīvības, taču piekritīsi, ka tas ir visnotaļ amorāli un zemiski. Un tad nu palasi tālāk, ko esi šeit ielicis - zvēriskums var atmosties dažādā formā, tai skaitā amoralitātē un zemiskumā. BINGO!

Vēlreiz - jo ar iepriekšējām reizēm nav pielecis (zvēriskums izpaužoties arī tumsonībā!) - personāžam "Dabas bērns" nav nekāda sakara ar personāžu "Žulis"!

Atbildēt

No Stikla kalna: "Cilvēks
Cilvēks varēja kļūt cilvēks, pateicoties savai spējai atrauties no dzīvnieku pasaules. Tas notika, balstoties uz dažādiem aizliegumiem – tabū. Tabū sistēma radīja cilvēka garīgo konstrukciju – sociāli kulturoloģisko konstrukciju. Sociāli regulējošās normas veido kultūru, kas formē cilvēku – cilvēciskumu. Taču evolūcijas gaitā cilvēkā zvēriskais netika pilnā mērā iznīcināts. Tas tika nostumts vienīgi malā. Zvēriskuma pamatā ir instinkti – uzvedības fundamentālās programmas. Tās tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi pilnā mērā. Esamība nosaka apziņu daļēji. Ne pilnā mērā, taču ļoti būtiskā mērā. Cilvēka brīvību var izjust anarhistiski. Var izjust metafiziski, kad centrā ir jautājums „Kas ir cilvēka brīvība?”. Zvēriskums var atmosties dažādā formā – zvēriskumā, tumsonībā, noziedzībā, amoralitātē, zemiskumā, antihumānistiskumā, šovinistiskumā, šodienas latviešiem – rusofobijā, antiintelektuālismā."

Atbildēt

»

Bez manis te nekas nevar notikt. Es atbalstu Dabas bērnu, kas ir Žulis.

Atbildēt

»

Te jau daudzi ir izteikušies par svešu niku zagšanu. Neatkārtošos.

No tortes gabala var spriest par visu torti.

Attiecīgi, no veida, kā šis prāta apdalītais ļautiņš bīda savas idejas, var izdarīt secinājumus par pašām idejām.

Atbildēt

»

Es arī tādā domā, ka nauda par velti bija priekš letiņiem izlaista vējā.Ja tas būtu labāk, tad man nevajadzētu pievemt Žuli.

Atbildēt

»

Ta jau tas ir, jo nauda tika izniekota kultūrai PSKP laikā veltīgi, tāpēc ka mežoņi vienmēr paliek mežoņi, pēc PSKP sadalīšanās savu mežonību pa īstam parādot brīvībā izlaisti tie lopiņi kļuva īsti lopi.

Atbildēt

Vai tik man rādās, vai autors visu laiku nostaļģiski lūkojas uz saviem ziedu laikiem PSRS, un tā kā cilvēkiem pierasts sevis personisko uzskatīt par visu, tad kultūra sāka grimt un mirt, līdz sagruva PSRS, kura, pietam, pēc autora ieskatiem būtu pilnā klapē vēl miljons gadus pastāvējusi.
Nu protams, ka PSRS valdība rūpējās par vietējo kultūru, attiecīgi arī viskulturālākos tipus Latvijā ievazāja simtos tūkstošu, kuri vēl šodien kriminālo kultūru tik plaši ceļ gaismā.
Nezinu vai maz autors vispār no sava dzīvokļa un kabineta iziet laukā, jo internetā esošos murgus tik labi izpētījis, kamēr viennozīmīgi deklarē, ka kultūra degradēta, mirusi.

Atbildēt

Ja autors kultūru definē kā dabu & kā dzīvi, tad (kāds tur brīnums!) kultūra ir gan dabas, gan dzīves sastāvdaļa un pakļaujas gan tās, gan tās rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem, teorijām, pasaules uzskatiem...
Vienīgais jautājums, kas tiek kautrīgi noklusēts un netiek precizēts, kurš šajā dabas-dzīves-kultūras juceklī ir pim-pis.

Atbildēt

Nupat jau filologs nosauca latviešebrejus,raksta gan ar mazo burtu...

Atbildēt

Kāpēc es to dzirdu tikai tagad, bet nevis agrāk par to nerunāja skolā. Laikam tāpēc, ka skolotāji paši nezināja. Bet vai tagad zina?

Atbildēt

Pat vācieši atzīst savus slavenos ēbrējus, kas dzimuši Vācijā. Kāpēc mēs to negribam darīt? Varbūt aizēnos kursītes, kūļus, druviešus, stradiņus, siliņus,spārīšus, ķīļus, poriņas, sedlieniekus, jelgavas, turības, universitātes korifejus?

Atbildēt

Padomju laikā Rēzeknes skolotājus dzina uz Tiņanova lasījumiem skolas direktors.Toreiz visu atklāja partijas darbinieki. Kad atbrauca Kaverins, viņi visi gāja ar to apsveicināties, jo Kaverinam bija savs cilvēks Maskavā CK mājā.

Atbildēt

»

Es tam vēlos piebiedroties ar savu attieksmi pret instinktiem, kuri mani nomoka: "Protams, audzināšana, izglītība un ideoloģija cilvēces attīstības gadsimtos ir ļoti daudz panākusi cilvēka instinktu apvaldīšanā. Bet, vai tas ir noticis tik lielā mērā, ka tagad dzīvojam postinstinktu laikmetā, par to nav nekāda pārliecība. Cilvēka instinktiem joprojām ir milzīga loma kultūrā. Ja tas tā nebūtu, tad mēs tagad nerunātu par mežonības uzplaukumu, arhaizāciju, postcilvēku ģenēzi. Bet ko lai saka latvieši, kuru dzīvē prātam nav nekāda loma un minētajam vektoram arī nav bijusi nekāda loma, kuru mentalitātē ir vairāk iracionāla pirmatnība nekā racionāla sociālā uzvedība?"

Atbildēt

No Stikla kalna: "Demogrāfiskais bumerangs
Demogrāfija īpatni var atsaukties uz dažādiem procesiem. Piemēram: (1) jo lielāks cilvēku skaits, jo vājāka vispārējā cilvēciskā kvalitāte; (2) jo lielāks cilvēku skaits, jo zemākas kvalitātes cilvēki nonāk centrā, perifērijā nostumjot labākos; (3) jo lielāks cilvēku skaits, jo niecīgāka demokrātija; (4) jo lielāks cilvēku skaits, jo sliktāks cilvēciskais tips dominē kā laikmeta līderis."

Atbildēt

»

Tie jau skauģi, kas te uzdarbojās. Gaida katru rakstu no šitā autora, lai tūlīt nogānītu.

Atbildēt

Kultūra pie mums nav cieņā. Autoram taisnība. Nesaprotu, kā var slikti vērtēt rakstu par kultūru. To var izdarīt neveseli cilvēki, kādi pie mums ir daudz. Arī ministrijās un kultūras ministrijā, kur esmu bijusi un vairs negribu iet.

Atbildēt

Turpat: "Vektors
Kulturologu aprindās ir sastopams viedoklis par kultūras vēsturiskās attīstības vektoru. Tas esot šāds: no instinktu stingri reglamentētām dzīves normām, tradīcijām, paražām līdz sociālās brīvības un cilvēka pašatklāsmes iespējām. Kultūras vēsture esot stāsts par cilvēka atbrīvošanos no sociālās kontroles stigmātiem, iejaukšanos privātajā dzīvē. Tātad cilvēces kultūra virzījās no instinktu kontrolētas dzīves uz etnisko tradīciju kontrolētu dzīvi (pirmatnējā kopienā un agrārajā stadijā) un racionālo sociālo uzvedību (industriālajā un postindustriālajā laikmetā). Minētais vektors lielu uzticību nevar izraisīt. Protams, audzināšana, izglītība un ideoloģija cilvēces attīstības gadsimtos ir ļoti daudz panākusi cilvēka instinktu apvaldīšanā. Bet, vai tas ir noticis tik lielā mērā, ka tagad dzīvojam postinstinktu laikmetā, par to nav nekāda pārliecība. Cilvēka instinktiem joprojām ir milzīga loma kultūrā. Ja tas tā nebūtu, tad mēs tagad nerunātu par mežonības uzplaukumu, arhaizāciju, postcilvēku ģenēzi. Bet ko lai saka latvieši, kuru dzīvē prātam nav nekāda loma un minētajam vektoram arī nav bijusi nekāda loma, kuru mentalitātē ir vairāk iracionāla pirmatnība nekā racionāla sociālā uzvedība? "

Atbildēt

Turpat: "Postneklasiskais evolucionisms
Atsevišķi kulturologi vērīgi seko, kas notiek zinātnes filosofijā. Viņi redz, ka zinātnes filosofijā tagad aktuāla ir saruna par posnetklasisko zinātnisko paradigmu. Tāpēc atsevišķi kulturologi tiecās jaunākās zinātnes filosofijas atziņas piemērot kulturoloģijā. Postneklasiskā zinātniskā paradigma balstās uz sinerģētiku. Atsevišķi kulturologi tāpēc izsakās par postneklasisko evolucionismu, kas balstās uz sociālo sinerģētiku; tādā skatījumā pasaule (kultūra, sabiedrība) tiek interpretēta kā pāreja no nestabila līdzsvara uz stabilu nelīdzsvarotību, kurā pastāvīgās svārstības ir stabilitātes nosacījums. Šī atsevišķo kulturologu pieeja nerada nekādu uzticību. Postneklasiskā zinātniskā paradigma attiecas nevis uz pasaules reālo virzību, bet gan uz cilvēku spēju izprast šo reālo virzību. Tagad (postneklasiskajā zinātniskajā paradigmā) beidzot spējam saskatīt un novērtēt nestabilitātes lomu. Agrāk valdīja vienkāršota pieeja: jebkura nestabilitāte tika uzskatīta par haosu, pret kuru ir jācīnās, jo tas traucē evolūcijai. Tagad esam sapratuši, ka nestabilitāte netraucē evolūcijai un patiesībā ir viens no evolūcijas komponentiem."

Atbildēt

Turpat: "Diskusija
Joprojām turpinās diskusija par kulturoloģijas priekšmetu, objektiem, problēmām. Aktuāli ir divi jautājumi: 1) kāds ir kulturoloģijas specifiskais raksturs atšķirībā no citām zinātnēm; 2) cik lielā mērā kulturoloģijai ir tiesības iejaukties citu zinātņu pētnieciskā materiāla teritorijā, jo kulturoloģijai nav savs empīriskais artefaktu lauks – neatklāj jaunus artefaktus. Abi diskusijas jautājumi ir samāksloti. Netiek ņemts vērā, ka kulturoloģijā ietilpst kultūras vēsture, kultūras teorija un kultūras filosofija. Katrai no šīm disciplīnām ir pētnieciskais priekšmets, objekti un problēmas. Kulturoloģijas specifiskais raksturs arī nav noslēpums. Kulturoloģija ir zinātniskā paradigma – noteikta pieeja, skatījums uz kultūru. Minētās diskusijas musinātāji paši atbild uz dotajiem jautājumiem. Viņi saka, ka kulturoloģijas uzdevums ir kultūras sociālās dinamikas tendenču analīze, balstoties uz tipizāciju – tipisku, bet nevis sporādisku parādību izvērtējumu. Tātad notiek artefaktu tipoloģizācija. Vēl diskusijas musinātāji saka, ka kultūra sastāv no divām lielām daļām: 1) sociāli regulējošās daļas un 2) simboliskās daļas. Sociāli regulējošā daļa aptver sociālo mijiedarbību un komunikācijas normatīvus – valodu, likumus, normas, tradīcijas, zināšanas, morāli, sabiedrību kā sistēmu. Simboliskajā daļā ietilpst cilvēku darbības simboliskie produkti un simbolu radīšanas tehnoloģijas. Principā pret minēto iedalījumu nevarētu iebilst, jo kultūra patiešām sastāv no 1) empīriskās realitātes un 2) simboliskās realitātes. Vienīgi neskaidrs ir jautājums par pisuāru, par ko jau minēju citā tekstā. Nevienā no abām daļām nav saskatāma vieta pisuāram. Turpinot tādā pašā vulgārā garā, var teikt, ka pisuāri veido kultūras trešo daļu, kura neietilpst kulturoloģijas interešu lokā."

Atbildēt

No Stikla kalna: "Pisuārs
Marsela Djušana 1917.gadā izstādītajam provokatīvajam darbam „Fontāns” (reāli pisuārs) var būt visdažādākais vērtējums. Tajā skaitā no estētiskā viedokļa nepieņemams vērtējums. Taču viņa pisuārs ir laba ilustrācija vismodernākajai un acīmredzot visprecīzākajai kultūras definīcijai. Respektīvi, kultūrā ietilpst tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Arī cilvēka radītā materiālo lietu pasaule ietilpst kultūrā. Pisuāru izskats, kvalitāte, funkcionēšana ir atkarīga no kultūras. Taču joprojām ir sastopama pieeja, aizmirstot, prasti sakot, iekļaut pisuāru kultūrā. Tā, piemēram, krievu akadēmiskajās aprindās („kulturologu” aprindās) tiek popularizēta ļoti vienpusīga un nepilnīga koncepcija. Tiek klāstīts, ka kultūra ir mehānisms, kas nodrošina cilvēku sociālo komfortu – cilvēkiem ļauj sadzīvot savā starpā, bez kā cilvēki nespēj eksistēt. Kultūras pamatā esot sociālā mijiedarbība un komunikācija. Šī koncepcija ir ļoti primitīva. Ja kultūru uzskata tikai par sociālo vidi, tad kultūras pastāvēšanai ir vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Ieva vai Ādams viens pats nevar radīt kultūru. Taču reāli Ādams var medīt, ēst, gulēt savā formātā, kas jau būs kultūra. Viņa medīšanas, ēšanas, gulēšanas formāti jau liecinās par noteiktu kultūru. Minētajā koncepcijā pisuārs netiek iekļauts, kas ir liela aplamība. Skaidrs, ka pisuāra klātbūtne pastāv arī koncepcijas kodolā – cilvēku sociālajā mijiedarbībā un komunikācijā. Viena komunikatīvā situācija (psiholoģiskā atmosfēra) būs tad, ja kontekstā ir grezns apzeltīts pisuārs. Pavisam savādāka komunikatīvā situācija būs tad, ja cilvēki nemaz nezina, kas ir pisuārs un savas vajadzības nokārto krūmos, mazmājiņā aiz staļļa, vārtu rūmē u.tml. Cilvēces kultūrā noteikti var būt atsevišķa saruna par „tualetes kultūru” dažādām tautām un etniskajām grupām. Pisuāram ir stabila vieta kultūrā."

Atbildēt