Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 16. novembrī, tieši pirms svētkiem, politoloģe Vita Matīsa rakstīja par individuālās drosmes trūkumu Latvijā. Vai šodien kaut kas šajā ziņā ir mainījies? Nē.

Varaskāre, intrigas, acīm redzama aprobežotība, nācijas interešu nodošana, sīkas krāpšanas un apšaubāmi politiski darījumi joprojām ir Latvijas politikas ikdiena. To redz un lieliski saprot žurnālisti, pašu partiju deputāti un ierindas politiķi, intelektuāļi, bet izšķirošajos mirkļos izvēlas noklusēt, nepateikt līdz galam. Pats briesmīgākais - izvēlas sniegt roku, atbalstīt personas, kuras sen vajadzēja ar kaunu padzīt no politikas. Tāpēc, ka pietrūkst individuālās drosmes, spēcīgas pašcieņas. Ceļi nodreb varas priekšā. Personīgā labklājība, privātā "kotlešmaize" izrādās svarīgāka par principiem un individuālo drosmi.

Liela laikraksta redaktore, redzot politisko blēdi, samiernieciski kaut ko noburkšķ zem deguna, izglītots žurnālists izvēlas paklusēt, redzot kolēģu dubultmorāli, pagriezt galvu citā virzienā, redzot sev simpātisku politisko spēku blēdības. Kaismīgi godīgās politikas vērtību aizstāvji, auguši Rietumu demokrātijās, nonākuši Saeimā un partijas disciplīnas netīrajā gaļasmašīnā, izvēlas klusēt un burbuļot par “nepieciešamo reālpolitismu.” Redzama intelektuāle izvēlas aizmirst savu talantu un aicinājumu, lai nevajadzētu skaļi komentēt izsalkušo spalvas brāļu pazemojošo siekalošanos gar politiskās elites naudas atbirām.

Savā rakstā “Vientuļais patriotisms” laikrakstā “Diena” Vita Matīsa drosmīgi un skaudri brīdināja:

"Kamēr Latvijas iedzīvotāji nepierādīs, ka viņu vēlme pēc viena likuma visiem ir lielāka nekā tieksme izdabāt varai, lai no tās dzīru galda arī viņiem tiktu atmesta kāda kripatiņa, Latvijas politiskā kultūra nemainīsies. Kamēr Latvijas iedzīvotāju lojalitāte un demokrātijas izpratne svaidīsies no viena varas pola uz otru (atkarībā no izdevības, laikmeta un attiecīgā brīža “spēku pozīcijām”), kamēr politiķi klejos no vienas partijas uz otru (iemesli tie paši), kamēr gravitācijas ass neatradīsies katra iedzīvotāja individuālā demokrātiskā vērtību sistēmā, nekas būtisks valstī nemainīsies.”

To viņa rakstīja pirms divpadsmit gadiem, tā saucamo trekno gadu un oligarhu laiku pilnbriedā. Vai šodien kaut kas ir principāli mainījies? Vai Latvijas sabiedrība ir iemācījusies Matīsas rakstā pausto rakstura stingrību:

“Norobežoties no netīra, bet pašam izdevīga darījuma, norobežoties no apzinātas blefošanas arī tad, kad patiesība tev nenodrošina veiksmīgu iznākumu, norobežoties no nekvalitatīvas varas izpausmēm un paudējiem politikā vai citur. Vecās Eiropas augstākajās aprindās roku nedeva par sīkām blēdībām pat kāršu spēlēs, jo baidījās, ka varētu zaudēt cieņu gan pašu, gan citu acīs, un šis pašregulēšanas mehānisms bija visefektīgākais veids, kā iedarbināt nerakstīto bet stingri ievēroto ētikas kodeksu bez jebkādiem politiskiem lēmumiem.”

P.S. Šis raksts ir mazliet koriģēts 2012. gada raksts “Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Divu augstāko Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes”.

* Lennartmerism ideju paudējs - MeriDemokrātu brīvdomātāju kustības vadītājs

Novērtē šo rakstu:

137
32