Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“Hamās” uzbrukums notika Vladimira Putina dzimšanas dienā - 7. oktobrī. Šāda “dāvana” jau tika piedzīvota, kad 2006. gada 7. oktobrī tika nogalināta Putina režīma oponente Anna Poļitkovska.

7. oktobrī “Hamās” teroristi īstenoja brutālu uzbrukumu Izraēlai. Teroristi nogalināja vairāk nekā 1400 cilvēku, galvenokārt civiliedzīvotājus. No brutalitātes netika pasargāti ne mazi bērni, ne sievietes. Spīdzināšana, izvarošana un cilvēku pazemošana ir palestīniešu teroristu rokraksts.

Zīmīgi, ka “Hamās” uzbrukums notika Vladimira Putina dzimšanas dienā. Šāda “dāvana” jau tika piedzīvota, kad 2006. gada 7. oktobrī tika nogalināta Putina režīma oponente Anna Poļitkovska.

Jau īsi pēc uzbrukuma starptautiskās politikas vērotāji, kā arī militārie eksperti secināja, ka notikušais nebija vienkāršs teroristu uzbrukums. “Tas ir kaut kas vairāk. Rokas, kas stūma šos slepkavas uz priekšu, atrodas Maskavā,” secināja Lielbritānijas armijas pulkvedis Ričards Kemps, kurš savulaik bija britu kontingenta komandieris Afganistānā.

Viens no teroristu mērķiem bija nepieļaut Izraēlas un Saūda Arābijas attiecību normalizēšanos. Savukārt viens no uzbrukuma ieguvējiem noteikti ir Putina režīms, jo Rietumu sabiedrības uzmanība sadalījās, un Ukraina Eiropas un ASV medijos uz laiku nonāca otrajā plānā.

Lai cik liels būtu Irānas un Krievijas atbalsts teroristiem, ir jāņem vērā, ka palestīniešu bērni un jaunieši jau daudzu gadu laikā ir tikuši indoktrinēti ar naidu pret Izraēlas valsti un ebrejiem. Tāpēc, lai kādi būtu papildu mērķi un papildu ieguvēji, daudzi Palestīnas arābi paši ir gatavi karot pret ebrejiem pie katras izdevīgas iespējas.

Putinam iesaistīšanās karā Sīrijā 2015. gadā bija zināma exit strategy (iziešanas stratēģija) no daļējas Krievijas starptautiskās izolācijas, kurā viņš bija ievedis sevi un visu Krieviju Krimas nelikumīgās aneksijas dēļ. Metode ir vienkārša – jāsarīko vai vismaz jāatbalsta vēl lielākas nepatikšanas, un tad jāpiedāvā savi “neitrālā vidutāja” pakalpojumi. Izraēlā gan šī metode nestrādās.

Maskava ir ne tikai uzturējusi kontaktus ar palestīniešu teroristiem, bet paaugstinājusi komunikācijas līmeni. Kopš kara sākuma Ukrainā “Hamās” līderi, tostarp teroristu vadonis Ismails Hanija, regulāri apmeklējuši Maskavu, tiekoties ar Krievijas valdības pārstāvjiem, tai skaitā ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Šī gada martā Maskavu apmeklēja arī “Palestīnas Islāmiskā džihāda” līderis Zijads Al-Nakalahs. Arī libāniešu teroristi no “Hezbollah” ir bijuši bieži viesi Maskavā. “Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu…”

Izraēla dod pretriecienu

Jau kādu laiku vērojam Izraēlas spēku atbildi teroristiem, kuri slēpjas aiz bērnu un sieviešu mugurām. Zināmā mērā var teikt, ka “Hamās” ir sagrābuši par ķīlniekiem ne tikai ebrejus, bet arī palestīniešus, kuri atrodas slimnīcās un civilajos objektos virs teroristu tuneļiem. Kā teica kāds palestīnietis, par civilajiem esot jārūpējas ANO, bet tunelī ir domāti kaujiniekiem…

Benjamins Netanjahu TV kanālam “ABC” pavēstīja: “Es pieņemu, ka Izraēla uz nenoteiktu laiku pilnībā atbildēs par drošību (Gazā), jo mēs redzējām, kas notiek, ja mēs ar to nenodarbojamies. Ja mēs nekontrolēsim drošību, tad tur notiks neiedomājams “Hamās” terorisma uzplaiksnījums.” Netanjahu pozīcija ir saprotama, jo kā būtu, ja 1945. gadā sabiedroto spēki nodotu valdības grožus Vācijā pāri palikušajiem nacistiem? Ja tagad ļaus “Hamās” palikt pie varas, tad gaidiet jaunus teroristu uzbrukumus, kad rētas būs sadziedētas.

Palestīnas autonomijas vadītājs Mahmuds Abāss teica, ka vēlas, ka Gaza būtu pakļauta viņa varai. Abāss vēstīja, ka nepiekritīs nekādai Gazas joslas nodalīšanai un drošības kontrolei bez Palestīnas autonomijas dalības. Viņš teica, ka “mēs aicinām uz miera nevis kara risinājumu”. Tātad palestīniešu teroristi drīkst uzbrukt un nogalināt, bet Izraēlai viss jāpiecieš “miera vārdā.” PSRS arī bija aktīva cīnītāja par mieru visā pasaulē. Tikai tajā cīņā gāja boja cilvēki.

Abāsa spēks “Fath” zaudēja varu Gazā, kur to 2006. gadā pārņēma “Hamās” pēc tam, kad Izraēlas spēki tika no turienes atvilkti. 2007. gadā notika militāras sadursmes starp “Hamās” un “Fath”, kuru laikā “Hamās” kaujinieki nogalināja pirms tam ievēlētos “Fath” deputātus. Līdz ar to “Fath” pilnībā zaudēja kontroli Gazas sektorā. Lūk, tāda “demokrātija”!

Aulēkšiem cauri vēsturei: kā radās palestīniešu terorisms?

Nav iespējams nelielā rakstā ietvert visu Izraēlas vēsturi, kopš Jozua (pēc Mozus nāves) ieveda israēliešus Apsolītajā zemē, kur “piens un medus tek”. Tāpēc te tikai dažas epizodes, turklāt pārsvarā no jaunajiem laikiem.

Ebreju valsts problēmas pastiprinājās 66.-73. gadā, kad romieši iznīcināja viņu templi pēc jūdu sacelšanās pret Romas impēriju. Romieši dēvēja agrākās ebreju apdzīvotās teritorijas par Palestīnu, kurā ārējie valdnieki cauri gadsimtiem nomainīja viens otru. 7. gadsimtā tur ieradās arābu iekarotāji, kuri sev līdzi atveda islāmu. Vēlāk krustneši viņus centās pieveikt, jo cita starpā bija jānodrošina kristiešu svētceļotājiem drošība Jeruzalemē. Krustnešus nomainīja osmaņi, kuri valdīja līdz briti nepārņēma varu.

Pirmajā pasaules karā briti centās pārliecināt ebrejus un kristiešus, ka tiem ir jāatbalsta Lielbritānijas intereses Palestīnā. Vēl pirms solījuma atdot zemi ebrejiem briti 1916. gadā to solīja Mekas šerifam Huseinam. Meka toreiz bija osmaņu pārziņā, un Huseins kalpoja sultānam. Huseins, kurš bija Muhameda pēctecis, uzskatīja, ka viņš ir īstais Palestīnas valdnieks, nevis turki.

Briti bija gatavi atzīt Huseina un viņa dinastijas (Hašimītu) suverenitāti. Pretī viņi gaidīja palīdzību karā pret Osmaņu impēriju. Slepenā sarakstē briti solīja atzīt viņa valdīšanu pār “arābu zemēm no Ēģiptes līdz Persijai”, izņemot tās teritorijas, kas jau bija britu valdījumā pirms Pirmā pasaules kara.

Vienlaikus briti strādāja arī ar ebrejiem, jo sevišķi reliģiskajiem līderiem un cionistiem, kuri aicināja tautiešus no visas pasaules atgriezties dzimtenē un izveidot (atjaunot) ebreju valsti.

Balfūra deklarācija

1917. gada 2. novembrī tika publicēta “Balfūra deklarācija”, kurā britu ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs apsolīja ebreju tautai Palestīnu, kas bija daļa no Britu impērijas. Balfūrs vēstulē rakstīja, ka britu valdība ar sapratni izturas pret cionistu kustību un ir gatava atbalstīt Palestīnā “ebreju tautas nacionālo māju izveidošanu” (..the establisment of a national home for the Jewish people).

2017. gada decembrī, aptuveni gadu pirms Pirmā pasaules kara beigām britu spēki iegāja osmaņu pamestajā Jeruzālemē. Lielbritānijas premjers Loids Džordžs nosauca šo uzvaru par “Ziemassvētku dāvanu britu tautai”. Lielbritānija svinēja notikumu, cita starpā publicējot zīmējumu, kurā uz mākoņa malas sēdošais Ričards Lauvassirds svētīja britu spēku komandieri Tuvajos austrumos Edmudu Alenbī. Karalis Ričards viduslaikos veltīja daudz pūļu Svētās zemes iekarošanai, bet pilnā mērā to nespēja paveikt.

Cionisti sauc mājās

Nāciju līga 1920. gados deva valstīm valdīšanas mandātus noteiktās teritorijās, ar mērķi – līdz tautas spēs pašnoteikties un veidot savas valstis. Kritiķi saka, ka tas bija eiropiešu koloniju leģitimēšanas veids. Britiem tika Palestīna, kurā dzīvoja arābi, ebreji un kristieši. Ebreju skaits bija sācis augt, jo britu solījums par “nacionālajām mājām” to veicināja. Ebreji bija atguvuši cerību uz savas valsts atjaunošanai tajās robežās, par kurām lasām Vecajā derībā.

Sākās konflikti starp ebrejiem un arābiem, kuriem no ASV un Eiropas atbraukušie jūdi likās svešāki par svešiem. Te ir jāņem vērā svarīgs aspekts, proti, cionisti nevis atņēma kādam zemi, bet pirka to par naudu. Ebrejus aktīvi atbalstīja ārvalstu reliģiskās organizācijas, tai skaitā kristīgās. Cionismu atbalstīja ne tikai ebreji, bet arī kristieši, jo sevišķi protestanti, kuri saskatīja bībelisku patiesību piepildīšanos, ko iezīmēja jūdu atgriešanās Apsolītajā zemē, no kuras tie bija izklīdināti.

Arābu un ebreju pagrīdes cīnītāji karoja savā starpā un vienlaikus pret britiem. Arābu spiediena dēļ briti 1939. gadā aizliedza arābu zemju pārdošanu ebrejiem līdz britu mandāta beigām. Briti solīja, ka līdz 1949. gadam tiks izveidotas divas valstis – viena arābu, otra – ebreju.

Otrais pasaules karš

Otrais pasaules karš uz laiku samierināja ebreju pagrīdes cīnītājus ar Lielbritāniju. Daudzi “Irgun” un “Hagan” kareivji iestājās britu armijā un karoja pret nacistiem. Savukārt ietekmīgas arābu ģimenes izdarīja likmi uz vāciešiem kā galvenajiem britu pretiniekiem.

Nacisti jau pirms kara pasniedza sevi kā dabiskus arābu sabiedrotos cīņā ar “ebreju-britu imperiālismu”. Vācijas propagandas institūcija “Antisemītu darbību birojs” tika pārdēvēts par “Antijūdu darbību biroju”, lai nekaitinātu arābus, kas arī pieder semītiem. Pētnieki spriež, ka arābi ir Ābrahama pirmā dēla Ismaēla, bet israēlieši – otrā dēla – Īzāka pēcteči. Tomēr tas nacistiem nenesa gaidītos augļus, jo arābi nebija sevišķi iedegušies karot ar britiem.

Toties ebreji bija gatavi un atjaunoja pretošanos 1944. gadā, jo britu pieņemtā “Baltā grāmata” samazināja pirms kara ebreju ieceļošanas iespējas senajās Izraēlas teritorijās un līdz ar to daļai nedeva iespēju izbēgt no holokausta draudiem Eiropas valstīs. Pirms pamest Svēto zemi, Londona iepazīstināja ar plāniem sadalīt zemi starp arābiem un ebrejiem. Cita starpā viens no plāniem paredzēja pārcelt visus arābus uz Jordāniju, bet tas netika arābu atbalstīts.

Londona lēma atdot visas praktiskās darbības ANO rokās, kas 1947. gadā nāca klajā ar savu plānu, kas paredzēja ebrejiem iegūt 56% Palestīnas teritoriju, bet arābiem – 43%. Savukārt Jeruzālemei (1%) bija jānonāk starptautiskas administrācijas pārziņā, ko kontrolētu ANO.

Arābi draudēja ebrejiem ar karu, kas arī vēlāk piepildījās. 1948. gadā tika paziņots par atjaunotās Izraēlas valsts dibināšanu, uz ko kaimiņu zemju arābi atbildēja ar militāru spēku nosūtīšanu uz Izraēlu. Arābi cerēja uz ātru un vieglu uzvaru, bet Dievs bija ebreju pusē, un Jordānijas (Transjordānijas), Sīrijas, Ēģiptes, Irākas un Libānas spēki cieta sakāvi.

Karš beidzās 1949. gadā, kad arābu armijas viena pēc otras pameta Izraēlu, kuras valdība nu kontrolēja nevis 56% zemju, bet 80%, ieskaitot daļu Jeruzālemes. Pēc Izraēlas uzvaras arābu valstīs notika daudz pogromu – ebreju vajāšanu, kas veicināja masveidīgu ebreju aizplūšanu no arābu zemēm uz savu vēsturisko dzimteni.

Kā radās “Hamās”?

“Hamās” tika izveidota 1987. gadā pirmās palestīniešu sacelšanās (intifada) laikā. Tās saknes nāk no 1928. gadā Ēģiptē dibinātās “Musulmaņu brālības” atzara Palestīnā. Kad “Musulmaņu brālība” bija pie varas Ēģiptē, tad pa tuneļiem uz Gazu tika piegādāti ieroči teroristiem, kuri pieprasīja “Palestīnas Islāma valsts” izveidi Izraēlas vietā. Ir jāņem vērā, ka brīdī, kad palestīniešu protestētāji šodien izkliedz saukli – “par brīvu Palestīnu”, tad daudzi no viņiem domā par Palestīnu “no jūras līdz upei”, tātad – visu Izraēlu. Eiropas kreisie piever acis uz šo apstākli.

“Hamās” militārais spārns “Izz Ad-Dina Al-Kassama brigādes” (Izz ad-Din al-Qassam Brigades) ir īstenojušas daudzus raķešu uzbrukumus Izraēlai no Palestīnas teritorijas kopš 20. gs. 90. gadiem. Pēc militārā spārna izveides tam bija uzdevums sabotēt 1993. gada Oslo miera līguma praktisku īstenošanu. Radikālajiem islāmistiem nepietika ar Palestīnas pašpārvaldes izveidi, kuras tapšanu veicināja ASV prezidents Bils Klintons. “Hamās” militārā spārna brigāžu nosaukumā lietotais vārds “Kassam” (daži tulko kā “Kassim”) rotā arī uz Izraēlu izšautās raķetes.

Al-Kassama vārdā ir nosauktas arī dažas mācību iestādes Gazā. Tās visas ir nosauktas par godu sīriešu musulmaņu sludinātājam Ad-Dinam Al-Kassamam, kurš kā viens no pirmajiem mēģināja organizēt bruņotu pretošanos Eiropas valstīm, kuras bija sadalījušas Tuvos austrumus pēc Osmaņu impērijas sabrukuma.

Zaudējis Sīrijā francūžiem, Al-Kassams 1930. gados pārcēlās uz Palestīnu un uzsāka pagrīdes bruņotu sacelšanos. Viņa kaujinieki apvienojās organizācijā “Melnā roka”, kas uzbruka ebreju apmetnēm un britu patruļām, dedzināja dārzus un spridzināja administratīvās ēkas ar mērķi apstādināt ebreju atgriešanos dzimtenē, kā arī, lai tiktu vaļā no britu mandāta. Kā atbildi “Melnajai rokai” ebreji izveidoja kaujas vienību “Irgun” (saīsināts nosaukums). Vēlāk “Irgun” kopā ar ebreju pašaizsardzības vienībām “Hagan” lika pamatus neatkarīgas Izraēlas bruņotajiem spēkiem.

Reliģiskā dimensija

Arābu – ebreju kari nav pilnā mērā izprotami, ja tiek ignorēta reliģiskā dimensija. Kristietībā un jūdaismā ebreju tautas eksistence ir viens no paša Dieva eksistences pierādījumiem, jo pirmais ebrejs bija Ābrāms, kas vēlāk ieguva jaunu vārdu – Ābrahāms. Viņa mazdēla Jēkaba (vēlāk pārdēvēts par Israēlu) divpadsmit dēli bija divpadsmit Israēla cilšu tēvi, starp kuriem Jozua sadalīja teritoriju, kas daļēji atbilst mūsdienu Izraēlai.

Atbilstoši Rakstiem israēliešiem paredzētā teritorija bija vēl lielāka nekā tā, ko viņi pašlaik pārvalda: “Un notika pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, nāves, ka Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: “Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu – tās lai ir jūsu robežas.” (Joz. 1:1-4)

Bībeliskā gaismā ebreji – kā tauta – radās nevis etniskā, bet garīgā nozīmē, “jo no klinšu virsotnes es to redzu un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas savrup dzīvo un kas starp tautām nav ieskaitāma”. (4. Moz. 23:9) “Nav ieskaitāma” nozīmē, ka nav parasta, jo ir Dieva tauta.

Mūsdienu kristieši dalās divās daļās – vieni tic, ka ebreji pēc Kristus noliegšanas ir zaudējuši Dieva tautas statusu, bet otra daļa uzskata, ka Dievs vēl parādīs ebrejiem sevišķu labvēlību laiku beigās, kad viņi lielā skaitā atzīs Kristu par savu Mesiju. Turklāt otrās versijas piekritēji piekrīt apustuļa Pāvila rakstītajam par to, ka kristieši ir kā zari piepotēti Israēla kokam. Tātad atbilstoši šai pieejai aizvietošana nav notikusi, bet pienāks laiks, kad abi apvienosies vienā.

Izraēlai ir jaudīgs miesassargs – ASV, kuru pozīciju nosaka ne tik daudz ebreju lobijs, cik Amerikas kristiešu pārliecība, ka Izraēlas zemes ebrejiem piešķīra pats Dievs, tāpēc viņu uzturēšanās tur ir visās nozīmēs leģitīma. ASV aktīvu kristiešu īpatsvars ir daudz lielāks nekā vidusmērā Eiropas valstīs. Te vēlos uzsvērt, ka runa ir par aktīvajiem, nevis nominālajiem kristiešiem.

Republikāņu vidū ASV valda liela vienprātība, ka ir jāpalīdz Izraēlai. To daļēji ietekmē tas, ka daudzi Amerikas kristieši balso par republikāņiem un ir konservatīvi noskaņoti. Savukārt Demokrātu partija ir allaž bijusi kūtrāka Izraēlas aizstāve, kas iezīmē ideoloģisko šķirtni kā Eiropā, tā ASV, proti – kreisie par Palestīnu, labējie par Izraēlu. Te nedomāju visus un katru; runa ir par vispārīgu tendenci.

Demokrāts Džo Baidens pauž atbalstu Izraēlai, jo situācija šoreiz ir visai melnbalta. ASV Valsts departaments 1997. gadā paziņoja, ka uzskata “Hamās” par teroristisku organizāciju. Latvijas progresīvie (Māris Graudiņš un Aldis Austers) nesen savā Delfi.lv publikācijā rakstīja: ““Hamās” ir politiska kustība, kuru nevar iznīcināt ar tās līderu nogalināšanu, jo tādi radīsies no jauna atkal un atkal.”[1] Politiska kustība? Mēs sakām – teroristiska kustība, jo kas tā par politiku – izvarot un nogalināt civiliedzīvotājus?

Pārprastais politkorektums

Palestīnas problēma ir “Hamās” teroristi, kuru eksistenci ar finansiālo palīdzību Palestīnai netieši ir veicinājusi Eiropas Savienība un ANO. “Hamās” kontrolē Gazas joslu kopš 2006. gada, tātad, ja palīdzat kopš tā laika Palestīnai finansiāli, tad kā minimums daļa jūsu sūtītās naudas nonāk arī “Hamās” rokās.

Ideālajā pasaulē ANO būtu jāatrisina teroristu problēma Palestīnā, jo pēc Otrā pasaules kara cilvēce taču vienojās, ka ANO Drošības padome lems par pasaules tautu drošību. Izraēlai šajā ziņā nav ticis būtiski palīdzēts. Tā vietā kreiso ideoloģiju pārņemtie ir simpatizējuši Palestīnas musulmaņiem un bieži vien ignorējuši teroristu nodarījumus ebrejiem.

Daļa pasaules ir kļuvusi tik “politkorekta”, ka izliekas neredzam reliģisko faktoru. Daļa cilvēku aizspieda ausis brīdī, kad palestīniešu atbalstītāji pēc “Hamās” uzbrukuma Eiropas galvaspilsētās kliedza “Allahu akbar!” Spiežat vai nespiežat, bet islāms te ir viens no svarīgiem faktoriem. Īsts miers un draudzība nez vai vispār Palestīnā ir iespējama tieši reliģiskās komponentes dēļ, labākajā gadījumā varam runāt par daudz maz mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Nobeigumā: kreisie vēji profesoru galvās un Grētas Tunbergas jahtas burās

Amsterdamā nesen notika dokumentālā kino festivāls, kura laikā uz skatuves iznāca trīs cilvēki ar uzrakstu uz plakāta: “Par brīvu Palestīnu no jūras līdz upei.” Tātad – nost ar Izraēlu? Festivāla rīkotājs kopā ar daļu no klātesošajiem aplaudēja protestētājiem…

Tajā pašā Amsterdamā pirms dažām dienām notika divi masu pasākumi vienā dienā. Tā bija akcija Palestīnas atbalstam un arī klimata aktīvistu maršs, kurā piedalījās vides aktīviste Grēta Tunberga. Grētas runas laikā uz skatuves uzkāpa kāds vīrietis zaļā vēja jakā un izrāva viņai mikrofonu no rokām sakot, ka viņi esot sapulcējušies “Klimata demonstrācijā, nevis politiskiem paziņojumiem”. Sākās grūstīšanās; zaļie kaut ko nesadalīja…

Vai tas kādam bija pārsteigums, ka uzreiz pēc “Hamās” teoristu uzbrukuma Tunberga nostājās vienā fotoakcijā ar pro-Palestīnas saukli? Un vai tas bija pārsteigums, ka Hārvarda universitātes 35 studentu apvienības uzreiz pēc “Hamās” uzbrukuma nāca klajā ar paziņojumu, kurā norādīja, ka Izraēlai esot jāuzņemas pilna (!) atbildība par notiekošo. Atgādinu, ka kreisi nosakņoto profesoru mācītie studenti nāca klajā ar minēto paziņojums vēl pirms Izraēlas spēku atbildes teroristiem.

Kad Hārvarda universitātes mecenāti, reaģējot uz šo akciju, sāka mainīt savus augstskolas finansēšanas plānus, tad 30 studentu apvienības atsauca savus parakstus, bet piecas – palika uzticīgas Izraēlas nosodīšanai. Tā daļēji vēl ir inerce no Aukstā kara laikiem, kad PSRS spiegi meklēja dzirdīgas ausis pie tiem naivajiem Rietumu augstskolu pasniedzējiem, kuri Padomju Savienībā saskatīja cīņu un rūpes par strādnieku labklājību… Diemžēl daļa eiropiešu un amerikāņu ir apmaldījušies kreiso ideju trīs priedēs.

[1] Māris Graudiņš, Aldis Austers, Izraēla, Ukraina, Palestīna: vērtības un reālpolitika. DELFI, 14.11.2013., https://www.delfi.lv/898102/versijas/56106056/maris-graudins-aldis-austers-izraela-ukraina-palestina-vertibas-un-realpolitika

Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv

Novērtē šo rakstu:

33
38