Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ir attaisnojusi Nikolaju Rihteru, kurš uz gājēju pārejas ar automašīnu notrieca deviņgadīgu meitenīti un no notikuma vietas aizbrauca. Pietiek šodien publicē apelācijas sūdzību par šo spriedumu, kurš uzskatāmi demonstrē, cik humānas attiecīgas motivācijas gadījumā var būt Latvijas tiesas.

Apelācijas sūdzība

par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 26.jūlija spriedumu kriminālprocesā Nr.11520097116 (pilna sprieduma pieejamības diena 2019.gada 19.augusts)

2019.gada 26.jūlijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa (turpmāk – pirmās instances tiesa) nosprieda atzīt Nikolaju Rihteru par vainīgu Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā un Krimināllikuma 262.1panta otrajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un, daļēji saskaitot sodus, sodīt viņu ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz septiņiem gadiem, notiesāt Nikolaju Rihteru nosacīti, neizpildīt brīvības atņemšanas sodu, noteikt pārbaudes laiku uz pieciem gadiem, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 141.panta (Par tādas personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības, kura atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamā stāvoklī) otrās daļas Nikolaju Rihteru attaisnot, pilna sprieduma pieejamības diena - 2019.gada 19.augusts (turpmāk– spriedums).

Spriedums tiek pārsūdzēts daļā par piespriesto sodu un par Nikolaja Rihtera attaisnošanu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 141.panta otrās daļas.

[1]

Nikolajam Rihteram piespriestais sods neatbilst Krimināllikuma 35.panta, 46.un 55.pantu prasībām. Nevienu no soda mērķiem šāds sods nesasniedz.

- Šāds sods neatjauno taisnīgumu.

- Šāds sods nedod cietušajam nekādu gandarījumu .

- Šāds sods vainīgo par izdarīto faktiski nesoda.

- Šāds sods nerada sabiedrībai aizsargātības un drošības sajūtu, bet tieši otrādi – šāds sods dod sabiedrībai nepareizu priekšstatu par šādu nodarījumu faktisku nesodāmību.

Profesors Uldis Krastiņš norādīja:

Prettiesiska darbība vai bezdarbība var radīt visdažādākās sekas; krimināltiesību nozīmē ar sekām jāsaprot tas kaitējums, kas rada izmaiņas tajās interesēs, kuras aizsargā Krimināllikums.”[1]

Tur pat tālāk profesors Uldis Krastiņš skaidroja:

Seku dažādais raksturs nosaka atšķirīgu pieeju vairāku būtisku juridisku jautājumu risināšanā, piemēram, noziedzīga nodarījuma kvalifikācija un soda noteikšana par personas izdarītu konkrētu nodarījumu. Viena nozīme kaitīgām sekām, ja tās nosaka noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju; cita jēga ir tām nodarījuma sekām, kas ņemamas vērā tikai pie soda noteikšanas.

Kaitīgo seku šķirtne ir novelkama atkarībā no tā, vai kaitīgās sekas ir iekļautas noziedzīga nodarījuma objektīvās puses pazīmju skaitā, vai tās tur nav paredzētas. Pirmajā gadījumā nodarījuma kaitīgās sekas ietekmē nodarījuma kvalifikāciju; otrajā – tās ņemamas vērā, nosakot sodu, jo šādas sekas palīdz novērtēt nodarījuma raksturu un tā kaitīgumu, par ko runāts Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā. Šajā pantā reglamentēti soda noteikšanas vispārīgie principi.[2]

Krimināllikuma 46.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz Krimināllikuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija, ievērojot Krimināllikuma vispārīgās daļas noteikumus.

Krimināllikuma 46.panta otrā daļa, savukārt, nosaka, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.

Krimināllikuma 55.panta ceturtā daļa nosaka, ka, nosacīti notiesājot, spriedumā norādāmi apstākļi, kuru dēļ tiesa atzinusi par lietderīgu sodu neizpildīt.

Spriedums neievēro Krimināllikuma 46.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktos principus un Krimināllikuma 55.panta ceturtās daļas prasības. Spriedumā nav pilnā mērā ņemts vērā izdarītā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums. Spriedumā nav pēc būtības pamatots, kāpēc pirmās instances tiesa atzina par lietderīgu sodu neizpildīt.

Spriedumā ir ticis ignorēts tas, ka cietušais bija mazgadīgs – 9 gadus vecs bērns (meitene), kura, ievērojot Ceļu satiksmes noteikumus,  gāja pāri ielai pa gājēju pareju, un kuru gaišā dienas laikā uz gājēju pārejas notrieca apsūdzētā vadīta automašīna, kā rezultātā cietusī guva smagus miesas bojājumus.  Vainīgais tikai uz īsu brīdi apstājās, apskatījās, ka cietusī meitenīte ir dzīva, un pēc tā no notikuma vietas aizbrauca (aizbēga). Aculiecinieki ievēroja automašīnas numuru un vainīgo vakarā pie viņa mājās atrada policija.

Pirmstiesas kriminālprocesā un tiesā apsūdzētais Nikolajs Rihters savu vainu pēc būtības nevienā no apsūdzībām pēc trim Krimināllikuma pantiem neatzina, sniedza par notikušo redzami nepatiesas liecības, nepatiesi apgalvoja, ka viņš esot braucis ar ātrumu 30 km/stundā, ka otras automašīnas vadītājs esot aizsedzis viņam gājēju pārejas redzamību. Turklāt, lai nebūtu redzams, ka viņam tika aizsegta redzamība, otras automašīnas vadītājs pēc tam esot speciāli pabraucis atpakaļ. Apgalvoja, ka meitene esot izskrējusi viņa automašīnas priekšā, ka viņš esot palicis notikuma vietā 20 minūtes līdz brīdim, kad pilnīgi visi no negadījuma vietas bija pazuduši, ka viņš esot caur paziņām no slimnīcas uzzinājis, ka meitenei nekas nekait un t.t. Uz Nikolaja Rihtera sniegto liecību acīm redzami nepatiesumu spriedumā norādīja pirmās instances tiesa vairākās vietās spriedumā norādot: “Tiesa netic apsūdzētā N.Rihtera liecībām, ka...” (sprieduma 7.lapas pirmās rindkopas sākums), “Nav ticamas N.Rihtera liecības par to, ka...” (sprieduma 8.lapas pēdējās rindkopas sākums).

Nekāda izdarītā nožēla no Nikolaja Rihtera puses nav bijusi. Par cietušās stāvokli un turpmāko ārstēšanos viņš interesi neizrādīja. Cietušai un tās mātei viņš nekādi nepalīdzēja un vēlēšanos to darīt Nikolajs Rihters neizteica. Apgalvojumus, ka Nikolajs Rihters esot izrādījis vēmi atvainoties cietušai (sprieduma 11.lapas priekšpēdējā rindkopa) nav pastiprināts ne ar kādām Nikolaja Rihtera objektīvām darbībā, bet tieši otrādi – Nikolaja Rihtera tādas objektīvās darbības, kā savas vainas neatzīšana, redzami nepatiesu liecību sniegšana, nelikšanās ne zinis par cietušu, liecina par pretējo.

Cietušai ne tikai tika nodarīti smagi miesas bojājumi, bet cietušajai nodarījuma rezultātā ir paliekošas sekas. Cietusī joprojām ir spiesta apmeklēt ārstus un iziet pēc traumas rehabilitācijas procesu. Nav zināms, vai nodarījuma sekas neatstās paliekošu iespaidu uz visu cietušās turpmāko dzīvi.

Apsūdzētais tiesas procesa laikā iesniedza tiesai dokumentus par savu ārstēšanos un veselības stāvokli, kurus tiesa bez ierunām pieņēma un pievienojas lietas materiāliem. Kaut gan šie pierādījumi norāda uz kaitīgajām sekām, kuras cietušajai tika nodarītas noziedzīga nodarījuma rezultātā, kad cietušās pārstāvis iesniedza pirmās instances tiesai un lūdza pievienot kriminālprocesa lietas materiāliem dokumentus par cietušās pašreizējo veselības stāvokli un to, ka cietusī pašreiz apmeklē ārstus un sakarā ar noziedzīgā nodarījuma rezultātā gūtajām traumām iziet rehabilitācijas procesu, pirmās instances tiesa pievienot šos dokumentus lietas materiāliem atteicās. No tā diemžēl radās iespaids, ka pirmās instances tiesai rūpēja apsūdzētā veselības stāvoklis, bet nemaz neinteresēja, kāds kaitējums cietušai tika nodarīts ar vainīgā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kaut gan ņemt to vērā, nosakot sodu, uzliek par  pienākumu Kriminālprocesa likuma 46.panta otrā daļa.

Nosacīta notiesāšana Nikolaja Rihtera gadījumā būtu pieņemama, ja apsūdzētais pēc pārkāpuma būtu palicis notikuma vietā, būtu izsaucis uz notikuma vietu Neatliekamo medicīnisko palīdzību, Valsts policiju, palicis negadījuma vietā līdz Neatliekamās medicīniskās palīdzības un līdz Valsts policijas atbraukšanai un pēc negadījuma sniedzis cietušajai un mātei palīdzību traumas seku novēršanai, bet apsūdzētais uz gājēju pārejas notrieca 9 gadus vecu mazgadīgu bērnu un no nozieguma vietas ciniski aizbēga, par notriekto mazgadīgo bērnu nelikās ne zinis, savu vainu faktiski neatzina, bet tā vietā tiesā nekaunīgi paziņoja, ka viņš esot “caur saviem kanāliem” interesējies slimnīcā, ka bērnam nekas nekaitot. Tas viss kopumā liecina par to, ka neko apsūdzētais nenožēlo un ka nekādus pozitīvus secinājumus pēc notikušā Nikolajs Rihters nav izdarījis.

Līdz ar to šāds spriedums cietušajai pāri nodarīto pāridarījumu nemīkstina, taisnīgumu neatjauno, nekādu gandarījumu un mierinājumu cietušai šāds spriedums nesniedz, bet tieši otrādi – spriedums rada cietušai pusei dziļu vilšanos un neticību taisnīguma iespējai Latvijas tiesu sistēmā, bet citām personām šāds spriedums dod nepariezu signālu- rada viedokli par šādu nodarījumu (mazgadīga bērna  notriekšana uz gājēju pārejas un aizbēgšana no notikuma vietas) faktisku nesodāmību.

Ņemot vērā izdarītos nodarījumus un vainīgā attieksmi pret izdarīto, cietusī puse neredz tādus patiesus apstākļus, kas var būt par pamatu, lai brīvības atņemšanas sodu vainīgajam neizpildītu. Par iemesliem nosacītai notiesāšanai nevar kalpot pirmās instances tiesas spriedumā norādītie motīvi, ka Nikolajs Rihters agrāk un arī pēc noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas nav pieļāvis citus ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, agrāk nav sodīts un ir pensionārs (sprieduma 11.lapas priekšpēdējā rindkopa).

Vainīgā attieksme liecina par to, ka viņš sava nodarījuma kaitīgumu nav sapratis un pēc šāda spieduma gan viņš, gan arī citas  personas, to redzot, gūs pārliecību par šādu nodarījumu faktisku nesodāmību.

[2]

Apsūdzētā Nikolaja Rihtera attaisnošanu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 141.panta otrās daļas pirmās instances tiesa motivēja ar to, ka Nikolaja Rihtera darbībās pēc pirmās instances tiesas viedokļa iztrūkst subjektīvās puses. Cietušajai Elizabetei Miķēnai nebija acīmredzamu miesas bojājumu, līdz ar to nav pamats apšaubīt Nikolaja Rihtera liecības, ka viņš negadījuma vietu esot atstājis, jo sapratis, ka meitenei nav nodarīts nekāds kaitējums.

Pirmās instances tiesas viedoklis, ka miesas bojājumiem ir jābūt acīm redzamiem, un tikai tad nav šaubu par vainīgā nodarījuma subjektīvo pusi, ir kļūdains. Pirmkārt, šā nodarījuma sastāvs ir formāls, jo kriminālatbildība paredzēta par pašu bezdarbības faktu, atstājot cietušo veselībai un/vai dzīvībai bīstamā stāvoklī[3], otrkārt, cietusī bija mazgadīga (notikuma brīdī bija 9 gadus veca), kopā ar viņu notikuma vietā nebija viņas vecāku vai tuvinieku, kas par viņu rūpētos, un Ceļu satiksmes noteikumu punkts 39.2 uzlika Nikolajam Rihteram par pienākumu šajā situācijā rūpēties par cietušo- darīt visu iespējamo, lai cietušajai sniegtu pirmo palīdzību, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai glābšanas dienestu, bet, ja tas nav iespējams, ar savu vai citu garām braucošu transportlīdzekli nogādā cietušo tuvākajā ārstniecības iestādē. Kā liecināja lieciniece Jevgēnija Sivicka: “Transportlīdzekļa Mercedes Benz vadītājs – vīrietis gados, viņš apskatījās uz meiteni, neko viņai nepajautāja un aizgāja atpakaļ uz savu transportlīdzekli Mercedes Benz un uzreiz aizbrauca projām.”

Līdz ar to nešaubīgi ir pierādīts gan tas, ka Nikolajs Rihters redzēja, ka viņš uz gājēju pārejas notriecis meiteni, gan tas, ka Nikolajs Rihters nevarēja neredzēt un nesaprast, ka meitene ir mazgadīga, gan tas, ka Nikolajam Rihteram bija pienākums šajā situācijā pašam personīgi rūpēties par cietušo Elizabeti Miķēnu- darīt visu iespējamo, lai cietušajai sniegtu pirmo palīdzību, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai glābšanas dienestu, bet, ja tas nav iespējams, ar savu vai citu garām braucošu transportlīdzekli nogādā cietušo tuvākajā ārstniecības iestādē.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 549.-552.pantiem,

lūdzu:

1) Pieņemt kriminālprocesu Nr.11091120716 iztiesāšanai apelācijas kārtībā.

2) Izskatīt lietu apelācijas instances tiesā.

3) Pārbaudīt apelācijas instances tiesā prokurora iesniegtos pierādījumus, lieciniekus un ekspertu uz apelācijas instances tiesu neaicināt.

4) Atcelt pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzētajā daļā un taisīt šajā daļā jaunu notiesājošu spriedumu, atzīstot Nikolaju Rihteru par vainīgu arī apsūdzībā pēc Krimināllikuma 141.panta otrās daļas.

5) Noteikt Nikolajam Rihteram reālu brīvības atņemšanas sodu.


[1] Krastiņš, U., Liholaja, V., Niedre, A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš. -Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2008, lpp.123.

[2]  Krastiņš, U., Liholaja, V., Niedre, A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš. -Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2008, lpp.123 -124.

[3] Krastiņš, U., Liholaja, V., Niedre, A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš. -Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2008, lpp.227

Novērtē šo rakstu:

96
3