Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo četru mēnešu laikā esmu vērsies pie Rīgas domes deputātiem par Satversmē nostiprinātā komunistiskā totalitārā režīma slavināšanas sistēmisku un tiesisku izbeigšanu oficiālajos vietvārdos galvaspilsētas pašvaldībā, kā piemēru lūdzot pārdēvēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās Padomes deputāta, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas locekļa, Trīskārtēja Sociālistiskā Darba varoņa Mstislava Keldiša godāšanai nosaukto ielu citā vārdā. Dome sekmīga nebija.

Lai arī neapšaubu likumā noteikto pašvaldības rīcības diskrēciju, izvēloties manis piedāvāto Brāļu Kaudzīšu ielas nosaukumu vai jebkuru citu tiesisku oficiālo vietvārdu, paužu viedokli, ka Mstislava Keldiša ielas nosaukuma saglabāšana ir prettiesiska un apstrīdu domes priekšsēdētājam, pirmkārt, pašvaldības bezdarbību, kopš 2022. gada 25. februāra līdz 2022. gada 24. maijam nesniedzot oficiālu rakstveida atbildi uz iesniegumu, otrkārt, pašvaldības bezdarbību, nepārdēvējot Mstislava Keldiša ielu, pamatojoties argumentā, ka līdzšinējais vietvārds neatbilst Latvijas Republika Satversmē tiešā veidā noteiktajām tautas tiesībām un pienākumam īstenot komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu kopsakarā ar Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 50 „Vietvārdu informācijas noteikumi” 5.3. apakšpunktā ietverto normu, kas paredz, ka oficiāliem vietvārdiem, tajā skaitā adresācijas objektiem, izvēlas nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem. Totalitārā režīma militārā resora daudzināšana labiem tikumiem neatbilst.

Ievērojot vispārzināmos faktus un apstākli, ka likumdevējs likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteicis 14. jūniju – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu –, lūdzu domes priekšsēdētāju izdot lēmumu lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 64. panta trešajai daļai steidzami līdz 2022. gada 31. maijam.

Vienlaikus 2022. gada 20. maijā norisinājies gājiens «Par atbrīvošanos no padomju mantojuma Latvijā» dod iespēju reflektēt, vai valsts tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestādēm, īstenojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta sestajā daļā noteikto, ka valsts pārvalde pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti, un tā devītajā daļā noteikto, ka valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu, nebūtu pienākums izvērtēt atbrīvošanos no visa padomju jeb PSRS okupācijas nelabvēlīgā mantojuma publiskajā telpā, kas neaprobežojas ar komunistiskā totalitārā režīma augstāko amatpersonu slavināšanas izbeigšanu.

Komunistiskā totalitārā okupācijas režīma daļa bija rusifikācijas politika. Vispārzināms fakts, ka rusifikācija vēsturiski ir Krievijas Impērijā un PSRS īstenota valdības politika pārtautošanai, mēģinot panākt nacionālo valodu, tajā skaitā latviešu valodas un kultūru aizstāšanu ar krievu valodu un krievu kultūru. Rusifikācijas elements bija krievu kultūras šovinistiska prioritarizēšana pār nacionālo kultūru, etnisko savdabību. Viens no rusifikācijas kauzālās ģenēzes faktoriem bija apstāklis, ka Krievijas Impērija, iekarojot Zviedrijas Impērijas un Polijas-Lietuvas daļas, ieguva teritorijas ar attīstītāku kultūras un pārvaldes līmeni. Arī Padomju Savienības Komunistiskā partija pakāpeniski boļševiku ideoloģijā aizstāja internacionālismu ar krievu šovinismu, īstenojot rusifikāciju, šajā jomā okupētajās teritorijās turpinot Krievijas Impērijas valdības pārtautošanas politiku.

Oficiālie vietvārdi, kas mantoti no Krievijas Impērijas un PSRS un kas nav tieši komunistisko totalitāro režīmu slavinoši, bet kas ir ieviesti rusifikācijas politikas ietvaros, arī ir izvērtējami kā padomju mantojuma daļa, no kā jāatbrīvo publiskā telpa. Aicinu aizstāt oficiālos vietvārdus, kas godina Krievijas kultūras darbiniekus, kam ar Latviju ir mazs vai nav nekāda sakara, ar Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajai tautas dzīvesziņai būtisku un Latvijas kultūras kanonā iekļautu ražīgu mūsu tautas darbinieku godināšanu ar oficiālajiem vietvārdiem, pārdēvējot rusifikācijas pārpalikumus:

a)   Krievijas zinātnieka Mihaila Lomonosova ielu par Zentas Mauriņas ielu;

b)   Krievijas dzejnieka Aleksandra Puškina ielu par Kārļa Mīlenbaha ielu;

c)   Krievijas rakstnieka Ivana Turgeņeva ielu par Vilhelma Purvīša ielu;

d)   Krievijas dzejnieka Mihaila Ļermontova ielu par Viļa Plūdoņa ielu;

e)   Krievijas rakstnieka Dostojevska Starajas Rusas ielu par Ulža Bērziņa ielu;

f)   padomju kinorežisora Sergeja Eizenšteina ielu par Annas Brigaderes ielu;

g)   padomju kodolieroču veidotāja Andreja Saharova ielu par Kārļa Skalbes ielu;

h)   padomju kodolieroču veidotāja Mstislava Keldiša ielu par Brāļu Kaudzīšu ielu.

Novērtē šo rakstu:

30
32