Iesaki rakstu:

Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.

Taču korupcijas problēma arī Ukrainā ir šausminoša. Pat augstāko Ukrainas politiķu sasaiste ar Krieviju vēsturiski bijusi izteikta. Arī tie bija iemesli, kas iedrošināja Krieviju rīkoties izteikti agresīvi.

Par "krievu gāzes princesi" reiz dēvētā Ukrainas premjere Timošenko bija apsūdzētā par Krievijas Aizsardzības ministrijas ierēdņu kukuļošanu, vēlāk krievi viņu apžēloja. Kad Putins 2005. gadā apmeklēja Kijevu, Putins un Timošenko apstiprināja, ka nekādu domstarbību abu starpā neesot.

Neskatoties uz to, jaunievēlētais Ukrainas prezidents Juščenko stiprināt starpvalstu attiecības nosūtīja miljonāru Porošenko, kurš tolaik kūrēja drošības un aizsardzības nozari. Tas gan Timošenko neliedza Maskavu apmeklēt pēcāk un saņemt garantijas, ka Krievijas Prokuratūrai un Aizsardzības ministrijai par kukuļošanas skandālu pretenziju nav.

Nākot pie varas, nākamais Ukrainas prezidents Janukovičs, kurš bija saistīts ar Donbasa ogļu klanu, 2011. gadā bijušo premjeri Timošenko iesēdināja cietumā, bet paraugprāvā politiķei piesprieda 7 gadus ilgu cietumsodu.

Kad 2013. gadā sākās Kremļa labvēlību baudošā gāzes oligarha Firtaša atbalstītais Eiromaidana mītiņš pret Doņeckas ogļu klana varu, daudziem šķita, ka Janukovičs ir pats lielākais ļaunums. Tika pieļauts, ka Krievija pat varētu iejaukties, lai Timošenko tiktu atbrīvota. Mēļoja, ja 2014. gada pirmajās dienās Putins būtu ieradies Kijevā un atbalstītu daudzu nīstā Janukoviča gāšanu un Krievijas gāzes oligarhātam lojālo Timošenko, notikumi būtu risinājušies pavisam citādāk.

Putins tomēr lēma citādi. Ukrainas armija un flote Krimā faktiski pilnā sastāvā pārgāja Krievijas pusē, kas atviegloja pussalas aneksiju. Tas Putinu iedvesmoja sākt jukas Luganskā, Harkovā un Doņeckā, sākās izteikta Krievijas un Ukrainas konfrontācija. Tam visam "piespēlēja" par Doņeckas un Ukrainas metalurģijas karali dēvētais oligarhs Ahmetovs. Beigu beigās ar "krievu pasauli" flirtējošais Ahmetovs saprata, ka citi ir viltīgāki uzpirksteņnieki un kontrole par Doņecku sāk zust.

Mariupoli u.c. rūpnieciskās pilsētas, kas turpināja ražot Ahmetova klana turību, tomēr izdevās paglābt. Talkā apturēt "krievu pasauli" devās arī citi oligarhi, tostarp "Приватбанк" īpašnieks Kolomoiskis, kurš pārstāvēja Dņepropetrovskas klanu un palīdzēja apbruņot brīvprātīgo bataljonus, kas aizvietoja demoralizēto Ukrainas armiju.

Steidzami sarīkotajās Ukrainas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Porošenko. Par "šokolādes karali" dēvētajam miljonāram tas netraucēja saglabāt savu ietekmi nozarē, viņam piederošie uzņēmumi Krievijā turpināja sekmīgi strādāt. Gāzes miljardierim Firtašam tikmēr neklājās viegli, jaunā vara sāka mazināt viņa ietekmi, un glābiņu oligarhs rada vien Vīnē.

Ietekmi zaudējušais Donbasa oligarhs Kurčenko pārslēdzās uz teritorijām, kurās kontroli bija zaudējusi Ukraina. Dažu gadu laikā Luganska un Doņecka bija kļuvušas par izteikti noziedzīgu Krievijas anklāvu, kur pat Krievijas likumdošana strādāja formāli. Sankcijas un "krievu pasaules" pārmaiņas pašam oligarham radījušas milzu zaudējumus.

Tikmēr Kijevā netraucēti turpināja saimniekot pasakaini bagātais oligarhs Medvečuks, kurš vēl pirms Krimas aneksijas bija aktīvs Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas savienības atbalstītājs. Domājams, oligarhs Putinam neliedza iedvesmu par "dažu dienu pārgājienu" līdz Kijevai 2022. gadā, taču paši ukraiņi domāja citādāk.

Arī šobrīd notiekošais, mēģinot no ietekmes atbīdīt "pelēko kardinālu" Jermaku, nereti tiek saistīts ar nežēlestībā kritušo oligarhu Kolomoiski, kurš esot cietumā tomēr saglabājis milzu ietekmi.

Neskatoties uz Ukrainas oligarhāta ietekmi, tā ir demokrātiska valsts, kas mainās. Kamēr ar tiešu ФСБ palīdzību Krievijas oligarhātu Putinam izdevies pakļaut sev.