Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Problēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.

Satversmes 112.panta trešajā teikumā ietvertā norma piešķir pamatizglītības apguvei obligātu raksturu. Saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūrā ietvertām atziņām (piemēram, 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 25.1.punktu), no pamatizglītības obligātuma izriet personas konstitucionālais pienākums apgūt noteiktas prasmes informācijas ieguvē, spriešanā, kritiskajā domāšanā un racionālā lēmumu pieņemšanā. Saprotams, minētais pienākums ir vispārsaistošs, attiecas citstarp uz valsts amatpersonām; arī izpildu varā.

Savukārt Ministru kabineta noteikumos apstiprinātais Pamatizglītības standarts precizē ikviena konstitucionālo pienākumu apgūt, uzturēt un pielietot praksē arī noteiktas caurviju prasmes, tātad spēt vispārināt vai izprast un risināt problēmsituācijas, kas ietver vienlaikus vairākas jomas.

Kā veicas minēto prasmju apguvē, uzturēšanā? Turklāt… Vai ambiciozam politiķim, kurš vēlētos veikt uz valsts ilgtspēju patiesi orientētas reformas un uzlabojumus, esošais valdības modelis ļautu caurviju prasmes jelkā pielietot praksē?

Rezumējot – būtiska problēma mūsu valstī ir varas sašķeltība. Ļaudīm ar attīstītu abstrakto domāšanu un spēju “pārredzēt laukumu” būtu potenciāls darboties politikā. Taču viņiem tas nešķiet interesanti, jo ministrijas “dzīvo” katra savā šaurajā pagalmiņā; ierēdņi tiek spiesti veikt bezjēdzīgu administratīvo darbu, bet iedzīvotāji tikai pilda kārtējo atskaiti vai deklarāciju.

Šo rindu autors jau agrāk izteicies, ka Veselības ministrija ir lieka mūsu nelielajā valstī. Savas darbības laikā, vairāk nekā 20 gados, iestāde tā arī nav spējusi definēt pamatjēdzienus nozarē. Proti, ko nozīmē “ārsts, kurš sniedz valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus”? Kādas ir šāda ārsta tiesiskās attiecības ar valsti un īpatnības tiesiskajās attiecībās ar darba devēju vai pacientu (t.i., privātpersonu, kura veselības aprūpē saņem valsts sniegtu minēto sociālo pakalpojumu)?

Efektīvāk būtu Veselības ministrijas funkcijas sadalīt - pamatā starp Ekonomikas un Labklājības ministrijām; šis tas atliktu arī reģionālās attīstības kūrētājiem. Pēdējo no minētajām iestādēm gan prasītos reformēt, būtiski paplašinot tās funkcijas. Proti, uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas bāzes veidojama jaudīgāka iestāde, kas funkcionētu kā “sabalansētas un ilgtspējīgas attīstības” ministrija (nosaukumu var piemeklēt)!

Piemēram, vērtējot skolu reformas kontekstā, trīs ministri ar padotības iestādēm un padomnieku bariņiem ir acīmredzami par daudz. Šai gadījumā nepieciešams viens politiķis, kurš kā ministrs pārredzētu “visu laukumu”. Citstarp vispārīgi viņš orientētos situācijās, kas skar izglītības iestāžu uzturēšanu, efektīvu to izvietojumu, izprastu, ka izglītības programmas ir jāsamēro ar skolu iespējām nodrošināt pedagogu un tehniskā personāla kadrus.

Amatpersona arī nebūvētu “gaisa pilis”, jo saprastu, ka skolēnu autobusu efektīvāko maršrutu izstrāde ir kompleksi saistīta ne vien ar publisko institūciju iespējām iegādāties un uzturēt tehniskā kārtībā attiecīgos transportlīdzekļus, bet arī ar klimatisko apstākļu ietekmi uz ceļu uzturēšanu un iespēju piesaistīt darbam ar bērniem piemērotus, augsti kvalificētus autovadītājus, kuriem ir D kategorija, tātad atbilstošas prasības darba samaksai. Vēl attiecīgajam politiķim būtu ieskats, kā vispār attīstāms ceļu tīkls, organizējama ceļu uzturēšana un spēja analizēt dažādas kopsakarības, prognozēt konkrētu reģionu attīstības tendences.

Protams, tāda ministra padomniekiem jābūt reāli darba spējīgiem, bet padotībā esošajiem ierēdņiem jāpozicionējas palīdzēt vai vismaz netraucēt politiķim “pārredzēt laukumu”.

Par to Izglītības un zinātnes ministrijas darba daļu, kas attiecas uz pirmsskolas izglītību, pamatizglītību, vispārējo vidējo izglītību, skolu tīklu, izglītības pieejamības nodrošināšanu u.tml., nākotnē politisko atbildību uzņemtos tātad attīstības ministrs. Praksē politiskos uzstādījumus izglītības jomā ministrijas vienā (vai vairākos; nav būtiski) izglītības departamentos ieviestu ierēdniecība.

Savukārt to Izglītības un zinātnes ministrijas darba daļu (ar ko pagalam neveicas jau ilgstoši), kas attiecas uz profesionālo un augstāko izglītību, būtu lietderīgi nodot ekonomikas ministra politiskajā atbildībā. Varētu būt izņēmumi, piemēram, atsevišķas jomas atstājot Kultūras ministrijas pārziņā.

Izglītības un zinātnes ministrijas darbība ilgus gadus nav veiksmes stāsts. Ministra amatā nekad nav bijusi amatpersona, kura kompleksi izprastu problēmu cēloņus un novērtētu padomus, ko varētu dot tieši pieredzējušie pedagogi –  Padomju Savienības spēcīgākais posms, iespējams, bija tās valsts izglītības sistēma. Gadiem ilgi mūsu Izglītības ministrija funkcionējusi de facto kā Labklājības ministrijas filiāle; tomēr nav izrādījusies dzīvotspējīga ideja, ka iespējams panākt, lai bērni un vecāki uztvertu skolu kā atpūtas namu, kur pedagogu pamatfunkcija ir būt aprūpes personālam un “gādāt prieku”.

Rezumējot akcentējas būtiska, maz aktualizēta problēma, ka valsts pārvaldē arvien vairāk ieviešas paraloģismi - aplami secinājumi, jo netiek ievēroti pareizas domāšanas, loģikas likumi. Diemžēl paraloģismi ietiecas arī skolu programmās.

Tāpat faktiski lieka iestāde ir Satiksmes ministrija. Politiskās atbildības paketē ceļu uzturēšanas, sabiedriskā transporta sistēmas organizēšanas un uzturēšanas vai pasta pakalpojumu pieejamības problemātika iederētos rakstā iepriekšminētajam politiķim - ministram, kurš kompleksi virza sabalansētu un ilgtspējīgu valsts attīstību. Bet lielākoties Satiksmes ministrijas funkcijas būtu nododamas Ekonomikas ministrijai, ietverot tās atbildību par ostām, tranzītu.

Augstāks politiskās atbildības līmenis, plašāks kompleksi risināmu problēmu loks, iespēja rast ilgtspējīgus risinājumus varētu radīt interesi par ministru amatiem profesionāļiem, kuri pašlaik politikā nesaskata savam līmenim atbilstošus izaicinājumus. Turklāt, apvienojot funkcijas un samazinot ministriju skaitu, būtu cerīgi gaidīt Tieslietu ministrijas produktīvāku iesaisti varas procesos. Šīs iestādes klasisks uzdevums saskaņā ar tiesību doktrīnu ir rūpēties, lai valstī visas tiesību normas būtu tiesiskas. Diemžēl Tieslietu ministrija jau ilgstoši ir vāja un nevēlas konfliktēt ar daudzajām ministrijām vai pelēkajiem kardināliem, kas Latvijā ierasti arvien neslēptākā veidā iespaido minēto iestāžu darbību un būtiski degradē gan likumu izstrādes, gan likumu izpildes procesus.

Novērtē šo rakstu:

56
8