Menu
Pilnā versija
Foto

Iziet no sistēmas

Ainārs Kadišs · 09.09.2020. · Komentāri (59)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēs visi jūtam, ka ar mūsu dzīvi kaut kas nav kārtībā - arvien vairāk tā sāk līdzināties rēķinu apmaksas programmai, bet mēs paši - tam, par ko mūs sauc jau atklāti - darbaspēkam vai darbaspēka resursam. Atļaušos tam kategoriski nepiekrist - mēs esam Cilvēki. Dēli un meitas, tēvi un mātes, vīri un sievas, draugi un draudzenes. Vārds "cilvēkresurss" jau pats sevī ietver nelāgu vēstījumu, jo resurss kalpo kāda cilvēka vai cilvēku grupas interesēm un tās apmierina, tērējot pats sevi, uz sava rēķina.

Kamēr esam piesaistīti visvelnišķīgākajai sistēmai, kāda vien ir bijusi, proti - naudas varas sistēmai, mēs par brīvību un savas dzīves pilvērtīgu realizāciju varam tikai sapņot. Sakiet - nu kas tā par dzīvi, kad cilvēks sava mūža labākos gadus un laiku pavada darbā, lai nopelnītu līdzekļus transportam uz darbu, miteklim, kur pārnakšņot, apģērbam, ēdienam un atpūtai nedēļas nogalē, lai nedēļu atkal varētu raženi strādāt?

Ak, jā - vēl ir ikgadējs atvaļinājums, kurš domāts, lai cilvēks atpūstos un uzkrātu spēkus jaunam darba gadam.

Neviens neaizdomājas par to, kā tas nākas, ka, neskatoties uz milzīgo tehnikas progresu, darba dienas garums nav sarucis jau gandrīz simt gadus? Es personīgi uzskatu, ka cilvēks spēj nodrošināt ar savu darbu visas savas un ģimenes vajadzības, strādājot ne vairāk kā trīs stundas dienā. Arī ar divām pietiktu. Bet nepietiek. Kādēļ? Jo mūs ir apsēduši parazīti, kuri piesavinās "lauvas tiesu" no mūsu darba augļiem.

Latvijā nodokļos, nodevās, krāpnieciski augstos komunālo pakalpojumu un energoresursu tarifos, sodos, kā arī atklāti izspiestā veidā (OIK, NĪN) cilvēki atdod līdz pat 80%, bet dažos gadījumos - līdz 90% no saviem ienākumiem. Šeit arī atbilde, kādēļ mums 21.gadsimtā jāstrādā tikpat, cik 20.gadsimta sākumā, - parazīts ir izaudzējis savu "daļu".

Un tagad galvenais - ko darīt, kā iziet no šīs sistēmas vai vismaz samazināt atkarību no tās?

Atbilde skaidra - samazinot savu atkarību no naudas, vienlaicīgi nepazeminot savas dzīves kvalitāti. Kā? Šeit ir milzum daudz iespēju. Sākot no piemājas dārziņā izaudzēta tomāta un beidzot ar muļķīgā ieraduma dzīties pēc nevajadzīgām lietām vai pat greznuma pārskatīšanu.

Savu atkarību no naudas sistēmas un attiecīgi sistēmas verga līmeni var diezgan precīzi izmērīt.

Verga statuss=savu vajadzību apmierināšanai izlietotās naudas procentuālā izteiksme. Piemēram, ja tu pilnīgi visu sev dzīvei nepieciešamo pērc, tu esi 100% atkarīgs no naudas sistēmas un esi tās vergs. Tāds ir šīs pasaules moderno, neredzamo vergturu, sociopātu mērķis, kurš pagaidām sekmīgi tiek īstenots.

Ja tu daļu savu vajadzību apmierini, apejot naudas sistēmu, tu paplašini savas brīvības saliņas teritoriju. Es nesen satiku cilvēku, kurš reāli iztiek ar pašražotu elektrību. Un tas darbojas! Viņš manā klātbūtnē pagatavoja lielisku kafiju elektriskajā kafijas automātā.

Es pats izgatavoju lētu karstā ūdens iegūšanas sistēmu, kura darbojas no saules. Reāli strādā!

Protams, pilsētas dzīvoklī dzīvojošam cilvēkam samazināt savu nebrīves, klaušu daļu ir grūtāk, bet arī iespējams. Iepirkties bez PVN, bez starpniekiem. Protams - nekādu kredītu! Kāds brēks, ka tā jau var izputināt valsti?! Tas būtu jauki, ja to varētu, jo šāda "valsts" nav arī vajadzīga. Valsti savulaik organizēja cilvēki, lai varētu drošāk un labāk dzīvot. Tagad viss ir mainījies - valsts ir kļuvusi par parazītu, par tautas ienaidnieku, kurai tās iedzīvotāji kļuvuši par resursu. Iedzīvotāju intereses tā vairs neaizstāv.

Tādēļ tik daudzi ir emigrējuši, jo citas valstis atšķirībā no Latvijas savus iedzīvotājus kāš maigāk, dodot pretī zināmu drošību par rītdienu, sociālo aprūpi un zināmu komorta līmeni.

Dažiem dzīve naudas sistēmas verdzībā tīri labi patīk, piemēram, daudzajiem Latvijas ierēdņiem. Viņi ar labpatiku var katru dienu izbaudīt, ka ir daudz cilvēku, kuru verga statuss ir vēl zemāks kā pašiem. Morāle, gods un sirdsapziņa ierēdņiem pārsvarā ir sveša lieta, jo viņi dzīvo pēc MK noteikumiem, regulām utt. Arī domāšana šajā darbā netiek atbalstīta, tādēļ daudzi ierēdņi intelektuāli un emocionāli ir tik atrofējušies un truli, ka laimīgā kārtā nemaz neapzinās savu nožēlojamo stāvokli.

Nu labi - tā bija neliela atkāpīte no tēmas par brīvību no naudas sistēmas. Tātad - samazināt atkarību var, ja ir vēlēšanās. Es rēķinu, ka man dzīvē bija periods, kad biju panācis apmēram 65-70% brīvības.

Un nobeigumā. Neizraisot disputu par to, vai cilvēkam dzīve ir viena vai tomēr pastāv reinkarnācija, domāju, ka visi piekritīs - šī dzīve ir ļoti svarīga, unikāla un... limitēta. Tādēļ netērēsim to nevajadzīgām grabažām, nemainīsim izsīkstošo laiku pret lietām, kuras mums nav vajadzīgas dzīvei. Un - meklēsim ceļus, kā mazāk barot parazītus, tādējādi iegūstot vienu no dārgākajiem resursiem - laiku. Savas unikālās dzīves unikālo laiku... Sistēma grib to paņemt visu...

Novērtē šo rakstu:

120
9